Saprātīgi ieradumi. Šķiet, ka es visu daru pareizi, jo nestrīdos, saglabāju pašcieņu, cenšos būt stiprs garā un piekopju veselīgu dzīves ceļu. Kāpēc tad nepāriet nogurums un tukšuma sajūta, un dzīve arvien biežāk atgādina drūmu seriālu bez prieka pildījuma sižetā?
Daudzi ieradumi, kas tiek uzskatīti par “pieaugušiem” un “nobriedušiem”, patiesībā ir klusa sevis nodošana bezcerībai. Pats briesmīgākais, mēs pat nepamanām, kā tas notiek. Pēc psihologa vārdiem, aiz šādiem uzstādījumiem bieži slēpjas bērnības bailes sagādāt vilšanos vai tikt atraidītam.
Mēs augam, bet turpinām spēlēt “ērtos”, zaudējot kontaktu ar sevi. Sniegšu ieskatu, kuri ieradumi nemanāmi atņem mums enerģiju un kā sākt dzīvot citādi.
Saprātīgi ieradumi, kas ved uz izdegšanu, lai gan šķiet pareizi?
Klusēt, lai nesabojātu attiecības.
Izklausās gudri: paklusēt, nogaidīt, nogludināt stūrus. Bet patiesībā tas ir veids, kā iedzīt emocijas sevī. Kad jūs visu laiku “norijat” kairinājumu vai aizvainojumu, ķermenis sāk runāt jūsu vietā, jo parādās galvassāpes, nogurums, asinsspiediena svārstības.
Ciest, jo “tā vajag”.
Daudzi baidās no pārmaiņām, paliek nemīlamā darbā vai attiecībās, jo “nevar visu tā pamest”. Šīs ciešanas cena ir hronisks stress un tukšuma sajūta. Tā nav gribasspēks, tā ir pašiznīcināšanās.
Strādāt līdz spēku izsīkumam un nesūdzēties.
Sabiedrība bieži apbrīno darbaholiķus. Bet aiz fasādes “viss zem kontroles” bieži slēpjas nespēja lūgt palīdzību, bailes izskatīties vājam un pilnīga savu vajadzību ignorēšana.
Apspiest emocijas un jūtas.
Asaras, kauns, dusmas liekas ļoti slikti. Šāda audzināšana veido iekšējo cenzoru, kas neļauj izpaust pat prieku. Turklāt emocijas nav vājums, bet gan ķermeņa valoda, veids, kā saprast, kas notiek.
Cerēt, ka kāds atrisinās problēmas.
Gaidīt, ka kāds uzminēs jūsu stāvokli, nozīmē novelt atbildību par sevi uz citiem. Kad palīdzība netiek sniegta, rodas aizvainojums. Kontakts sabrūk, jūs atkal noslēdzaties sevī.
Kāpēc saprātīgi ieradumi patiesībā kaitē psihei?
Psihologi šādu uzvedību dēvē par “iekšējo vardarbību pret sevi”. Tā veidojas bērnībā, kā izdzīvošanas veids, taču pieaugušo dzīvē tā grauj veselību un attiecības.
Lūk, pie kā tas var novest:
• Hronisks nogurums – jūs visu laiku esat “uz automāta”, neatpūšaties pa īstam.
• Psihosomatiskās slimības – sāpes mugurā, problēmas ar kuņģi, galvassāpes.
• Tukšuma un aizvainojuma sajūta – jūs cenšaties, bet jūs it kā nepamana.
• Kontakta zaudēšana ar sevi – jau grūti saprast, ko jūs patiesībā vēlaties.
• Sastrēgumi attiecībās – partneris nevar atbalstīt, ja nezina, ko jūs pārdzīvojat.
Kā atgūt enerģiju un beigt dzīvot ne savu dzīvi?
Izeja ir mazos, bet regulāros soļos. Lūk, ko es iesaku:
• Uzdod sev jautājumus: “Ko es tagad jūtu?”, “Ko es gribu?”, tas palīdz atgriezties pie sevis.
• Mācieties teikt “nē” – sāciet ar vienkāršām situācijām, kurās jums ir ērti atteikt; un mēs jums palīdzēsim, kā pateikt “nē” vecākiem, kas bieži vien ir īpaši grūti.
• Pierakstiet brīžus, kad rīkojāties pret savu gribu – bez paškritikas, vienkārši pamaniet un pierakstiet dienasgrāmatā.
• Atļaujiet sev dusmoties un skumt – tās ir dabiskas emocijas, nevajag tās apspiest, iemācieties tās izdzīvot.
• Meklējiet atbalstu – draugi, terapeits, pat tērzēšana ar domubiedriem internetā var kļūt par atbalstu.
Jums nav jābūt “ērtam” cilvēkam. Jums nav jāsmaida, kad sāp, un jāklusē, kad ir grūti. Vissvarīgākais ir būt godīgam pret sevi.
Ar to arī sākas ceļš uz dzīvi, kas patiesi ir jūsu.
Detalizēta recepte ar šķipsniņu humora.
Dzīve mēdz būt kā nebeidzams seriāls, kurā mēs paši esam galvenie varoņi, bet scenāriju, šķiet, uzrakstījis kāds cits, garlaicīgs un ar daudzām tukšgaitām.
Ko, ja es teiktu, ka ir laiks pārrakstīt šo scenāriju un piešķirt tam jaunu elpu, krāsas un pat krietnu devu jautrības? Šie padomi palīdzēs jums atgūt enerģiju un sākt dzīvot tā, lai katra diena būtu jūsu pašu bestselleris, nevis garlaicīga enciklopēdijas lapa.
Uzdodiet sev jautājumus: “Ko es tagad jūtu?”, “Ko es gribu?”
Iedomājieties, ka jūsu iekšējā pasaule ir slepena istaba, kuras durvis bieži vien ir aizslēgtas ar pieciem atslēgas caurumiem un trīs dzelzs ķēdēm. Mēs tik ļoti pierodam nedomāt par to, ko patiesībā jūtam, ka reizēm pat jautājums “Vai esmu izsalcis?” liek ieslēgties iekšējam error 404.
Padomi, sāciet ar mazumiņu.
Kad jūtaties noguris, apjucis vai vienkārši bez iedvesmas, uz brīdi apstājieties. Iedomājieties, ka esat detektīvs, kurš pēta sevi.
“Hmm, detektīv Vanags,” jūs pie sevis domājat, “šķiet, ka mans ķermenis saka: “Esmu noguris kā pēc maratona, ko skrēju augstpapēžu kurpēs pa smiltīm.”
Vai mana sirds čukst: “Esmu dusmīga, ka mani atkal izmantoja kā dvieli, lai noslaucītu citu problēmas.” Šie jautājumi nav domāti, lai jūs iedzītu depresijā, bet gan lai palīdzētu jums atrast ceļu atpakaļ pie sevis.
Tas ir kā maza iekšējā navigācijas sistēma. Sākumā varbūt rādīs “signāls vājš”, bet ar laiku kļūs skaidrāks un precīzāks. Ja sākumā atbilde ir “neko” vai “es nezinu”, tas ir pilnīgi normāli.
Galvenais ir sākt jautāt. Atcerieties, ka pat visgudrākais detektīvs sāk ar vienkāršiem jautājumiem.
Mācieties teikt “nē”: Sāciet ar mazumiņu.
Teikt “nē” ir kā apgūt jaunu superspēju, “Nē!”. Daudzi no mums jūtas vainīgi, atsakoties palīdzēt, it īpaši, ja runa ir par vecākiem.
Mēs esam audzināti domāt, ka “būt labam bērnam” nozīmē izpildīt katru vēlēšanos, pat ja tas nozīmē, ka jums jāizvelk trusis no cepures, jāuzceļ māja un jāizaudzē gurķis, kas spēlē saksofonu.
Sāciet ar maziem “nē”.
Piemēram, ja kolēģis lūdz jums palīdzēt ar darba uzdevumu, kas nav jūsu pienākums un jums nav laika, sakiet: “Šoreiz nē, man ir savi svarīgāki darba termiņi.”
Ja draugs aicina uz pasākumu, uz kuru jums nav ne mazākās vēlēšanās iet, varat teikt: “Paldies par uzaicinājumu, bet šoreiz padošos saviem noteiktajiem paradumiem. Jauku Tev vakaru!”
Ar vecākiem tas ir sarežģītāk, bet princips paliek. Atcerieties, ka jūs esat pieaudzis cilvēks, nevis viņu bērnu versija ar tālvadības pulti.
Piemēram, ja mamma prasa palīdzēt nokrāsot dārza sētu, bet jums ir citas prioritātes, varat teikt: “Mamm, es ļoti labprāt palīdzētu, bet šonedēļ man ir saistoši plāni. Varbūt varam sarunāt citu laiku, vai arī varu ieteikt lielisku meistaru?”
Galvenais ir būt cieņpilnam, bet stingram. Un atcerieties – “nē” nav agresija, tas ir personīgo robežu paziņojums. Tas ir kā izlikt zīmi “Privātīpašums, lūdzu, cieniet manas robežas”.
Pierakstiet brīžus, kad rīkojāties ne pēc savas gribas.
Bez paškritikas.
Šis ir jūsu personīgais “krimināllietu” žurnāls, tikai bez vainīgajiem un bez soda. Katru reizi, kad jūs rīkojaties pret savu gribu, pierakstiet to.
Piemēram: “Šodien kolēģis Andris lūdza palīdzēt ar prezentāciju, lai gan man bija jāpabeidz savējā. Es piekritu, lai gan negribēju, jo baidījos, ka viņš mani uzskatīs par sliktu kolēģi.”
Atceries, ka šī nav vieta, kur sevi pelt vai kritizēt.
Tā nav piezīmju grāmatiņa ar uzrakstu “Ko es atkal izdarīju nepareizi”. Tas ir drīzāk kā zinātnisks pētījums jo jūs vērojat savu uzvedību un fiksējat faktus.
Šis process palīdzēs jums pamanīt atkārtotus modeļus un saprast, kādas bailes vai uzskati liek jums rīkoties pret savu gribu.
Katrs ieraksts ir kā maza aha-momenta sēkliņa, kas ar laiku pārvērtīsies par izpratnes koku. Galu galā, kurš gan nevēlētos būt sava stāsta detektīvs, kas atklāj patiesību par sevi?
Atļaujiet sev dusmoties un skumt.
Tas ir kā izlaist tvaiku.
Emocijas ir kā tvaiks spiediena katlā. Ja tās neizlaiž, katls vienkārši uzsprāgst. Mēs bieži jūtamies neērti par “negatīvajām” emocijām, piemēram, dusmām, skumjām, vilšanos. Mēs tās apspiežam, iedzenam dziļi sevī, cerot, ka tās pazudīs. Patiesībā tās pārvēršas par iekšējiem monstriem, kas sāk grauzt mūs no iekšpuses.
Atļaujiet sev sajust šīs emocijas.
Ja esat dusmīgs, atrodiet veidu, kā tās izpaust veselīgā veidā: varat bļaut spilvenā, uzrakstīt dusmīgu vēstuli (ko nekad nesūtīsit), izskriet pamatīgu apli mežā vai vienkārši atļaut sev dusmoties pie sevis.
Ja esat skumjš, atļaujiet sev raudāt.
Skumjas nav vājums, tās ir dabiska atbilde uz zaudējumu vai vilšanos. Tas ir kā atbrīvot vietu jaunām emocijām. Iedomājieties, ka esat teātra izrādes režisors, un katrai emocijai ir sava loma.
Neviena loma nav “slikta”, katrai ir sava vieta un nozīme. Un, ja kāda loma ir pārāk intensīva, vienkārši atrodiet veidu, kā to “novest no skatuves” ar cieņu, nevis aizdzīt aizkulisēs.
Meklējiet atbalstu.
Nepalaidiet garām iespēju saņemt palīdzību.
Mēs visi esam kā vientuļi karotāji, kas mēģina uzvarēt kaujas vienatnē. Kāpēc neizmantot sabiedrotos? Draugi, ģimenes locekļi, terapeits vai pat domubiedru grupa tiešsaistē var būt jūsu bruņinieki spīdīgās bruņās (vai vismaz ar labu humora izjūtu).
Runājiet ar kādu, kam uzticaties.
Vienkārša izrunāšanās var būt ārkārtīgi atbrīvojoša. Ja jūtat, ka paši netiekat galā, nebaidieties meklēt profesionālu palīdzību. Terapeits ir kā personīgais ceļvedis pa jūsu psihes labirintiem – viņš nepateiks, kur iet, bet iemācīs jums lasīt karti.
Atcerieties, ka palīdzības lūgšana nav vājums, tas ir spēks. Tas parāda, ka esat pietiekami drosmīgs, lai atzītu, ka jums ir vajadzīgs atbalsts.
Mēs esam sociālas būtnes, un mums ir vajadzīga savienošanās. Tāpēc necietiet vienatnē. Dodiet citiem iespēju palīdzēt jums atkal sajusties kā īstam sev. Galu galā, pat supervaronis Betmens dažreiz piezvana Robinam.
Šie soļi var šķist mazi, bet to ietekme ir milzīga.
Tie ir jūsu jaunā scenārija pirmās rindas. Iespējams, ka sākumā tas būs tikai īss stāstiņš, bet ar laiku tas kļūs par epopeju, kurā galvenais varonis esat jūs pats.
Viņš ir patiesi laimīgs, enerģisks un dzīvo tieši tādu dzīvi, kādu vēlas. Vai esat gatavs uzsākt šo aizraujošo ceļojumu atpakaļ pie sevis? Vai esat gatavs sākt veikt šīs nelielās pārmaiņas, lai atgūtu savu enerģiju un dzīvesprieku?
Domāju, ka jā! Es jau un viss ir OK!
Labu Dienu!
