Ūdens apbedīšana var likties piemērota Halovīna laikā. Labi mazliet atļaujos ironizēt par šo visiem aktuālo tematu. Ja atceramies, ko teikuši senie filozofi, tad tas skan lakoniski un sagaidāms mums visiem- Memento mori.
Memento mori (latīņu valodā “atceries (ka tev ir) jāmirst ir māksliniecisks vai simbolisks trops, kas atgādina par nāves neizbēgamību.
Ūdens apbedīšana, kāpēc ieviesta?
Lielākajā daļā valstu ir tikai divi apbedīšanas varianti – apbedīšana, kur mirušais tiek ievietots zārkā un apglabāts, un kremēšana, kur ķermenis tiek sadedzināts.
Tomēr abām iespējām ir nopietni trūkumi.
Tradicionālajai apbedīšanai nepieciešams zārks, kā rezultātā katru gadu tiek iznīcināti miljoniem hektāru meža tikai zārku dēļ. Turklāt lielas auglīgas augsnes platības tiek neracionāli izmantotas un saindētas ar līķu indi.
Kremēšana ir videi draudzīgāks risinājums, taču tam ir arī savi trūkumi – lielas enerģijas izmaksas ķermeņa dedzināšanai un pārmērīgas oglekļa dioksīda emisijas.
Pēdējie ir salīdzināmi ar vienu braucienu ar automašīnu ar iekšdedzes dzinēju gandrīz 1000 km attālumā. Ūdens kremācijai jeb akvamācijai, par ko tiks runāts tālāk, nav visu šo trūkumu.
Ūdens apbedīšana neizbēgams risinājums.
Mūsu planētas iedzīvotāju skaits turpina pieaugt. 2023. gadā iedzīvotāju skaits pārsniedza 8 miljardus cilvēku. Attiecīgi pieaug arī apbedījumu skaits.
Šī iemesla dēļ Amerikas Savienotajās Valstīs vien zārku ražošanai tiek patērēti 1,6 miljoni hektāru mežu gadā. Tajā pašā laikā nevar iztikt arī bez zārkiem.
Tāpēc zinātnieki arvien biežāk saka, ka tradicionālā apbedīšana noved pie pārāk neracionālas resursu izmantošanas. Tas attiecas ne tikai uz mežiem, bet arī uz auglīgām platībām, kuru klimata pārmaiņu dēļ uz planētas jau tā samazinās.
Tajā pašā laikā kremāciju nevar saukt par labu alternatīvu, jo globāla atteikšanās no apbedījumiem par labu kremēšanai izraisīs strauju oglekļa dioksīda emisiju pieaugumu.
ASV Vides aizsardzības aģentūra lēš, ka kremēšana izdala aptuveni 500 mārciņas oglekļa dioksīda. Tas ir nepieņemami globālās sasilšanas kontekstā, kad zinātnieki cīnās par emisiju samazināšanu.
Tas viss liecina, ka ir nepieciešama alternatīva apglabāšanas metode, kas ir mazāk kaitīga videi. Un šāds risinājums varētu būt ūdens apbedīšana, ko jau izmanto Lielbritānijā un dažās citās Eiropas valstīs.
Kas ir ūdens apbedīšana?
Ūdens apbedīšana , kas pazīstama arī kā akvamācija, resomācija vai sārmaina hidrolīze, tika izgudrota Lielbritānijā 2007. gadā.
Kā jūs viegli varat uzminēt pēc nosaukuma, šī tehnoloģija ietver ūdens izmantošanu, lai mīkstums sadalītos ķīmiskajās sastāvdaļās, no kurām tā sastāv – aminoskābēs, peptīdos, cukuros un sāļos.
Akvamācijai ķermeni ievieto tērauda traukā, kas piepildīts ar ūdeni un sārma šķīdumu. Sārmu pievieno 5% apmērā. Ūdens tiek uzkarsēts līdz 93-148°C un pēc tam tiek cirkulēts visā akvakremācijas procesā.
Tā rezultātā mīkstums tiek sadalīts iepriekšminētajos elementos, izmantojot ūdeni un sārmainas ķīmiskas vielas.
DNS vai RNS nepaliek.
Trīs stundas vēlāk, kad process ir pabeigts, pilnīgi sterilais procesa ūdens tiek nosūtīts apstrādei. Šajā gadījumā trauku ar saturu mazgā ar svaiga ūdens strūklu.
Kad operators atver kameru, ķermeņa iekšpusē paliek tikai neorganiskie kaulu materiāli. Tos saberž pulverī un urnā nodod mirušā tuviniekiem. Šis posms ir līdzīgs kremācijas stadijai.
Šī metode ir daudz videi draudzīgāka nekā kremēšana, jo tai nav nepieciešams sadedzināt lielus degvielas daudzumus, kā arī nav siltumnīcefekta gāzu emisijas. Zinātnieki lēš, ka ūdens kremācijai ir viena desmitā daļa no tradicionālās kremācijas ietekmes uz vidi.
Kurās valstīs ir pieejama ūdens kremācija?
Pašlaik Apvienotā Karaliste nav vienīgā valsts, kurā tiek izmantota akvamācija. Šī apbedīšanas metode jau guvusi popularitāti ASV, Kanādā, Dienvidāfrikā un Īrijā.
Arī tādas valstis kā Beļģija un Nīderlande vēlas ieviest šo apbedīšanas metodi. Tomēr, lai to izdarītu, viņiem vispirms ir jāpārvar regulējošie šķēršļi.
Ņemot vērā visas šīs apbedīšanas metodes priekšrocības, visticamāk, tās ģeogrāfija paplašināsies. Bet maz ticams, ka tuvākajā nākotnē tas spēs aizstāt parasto apbedījumu zemē. Pirmkārt, tas ir saistīts ar tradīcijām, cilvēki ir pieraduši savus tuviniekus apglabāt kapsētās.
Tāpēc jāpaiet daudz laika, pirms sabiedrība var apzināties visus tradicionālās apbedīšanas trūkumus un pāriet uz modernāku tehnoloģiju izmantošanu.
Ko domā “zaļie.
ik gadu nomirst vairāk nekā 50 miljoni cilvēku. Tradicionālā apglabāšana un kremācija, pēc “zaļo” domām, rada negatīvu ietekmi uz vidi. “Natural Death Centre” Lielbritānijā piedāvā dabisku apbedīšanu, kas ietver ķermeņa apglabāšanu bez jebkādiem šķēršļiem sadalīšanai – bez balzamēšanas šķidrumiem, bez plastmasas ieliktņiem vai metāla zārkiem.
Līķis tiek apglabāts diezgan seklā kapā.
Mirušos kompostē.
ASV arvien vairāk cilvēku izvēlas videi draudzīgus apglabāšanas veidus. Tas nozīmē, ka viņi atsakās no tradicionālajiem zārkiem, tā vietā izvēloties kartona, bambusa un džutas zārkus vai bioloģiskās pelnu urnas, kas zemē ātri sadalās.
Turklāt tā vietā, lai ierīkotu smagnējus akmens vai marmora pieminekļus, lieliska alternatīva kapavietā ir iestādīt koku vai krūmu, kas glabās mirušā cilvēka piemiņu.
Kopš šā gada marta Ņujorkā par legālu tiek atzīta arī nomirušo kompostēšana, vēsta “The City”.
Notiek vēl trakāk.
Budisti Mongolijā un Tibetā tic, ka dvēsele pēc nāves pārvietojas – viņuprāt, tā paceļas augšup, bet ķermenis kļūst par tukšu trauku. Lai atdotu aizgājēja ķermeni zemei, tas tiek sacirsts gabalos un novietots kalna virsotnē, kur to visbiežāk apēd plēsīgi putni vai zvēri.
Japānā gandrīz visus mirušos citā pasaulē pavada ar kremācijas ceremoniju – to izmanto 99,8% gadījumu. Interesanti ir tas, ka japāņu dzīvē darbs ieņem tik svarīgu lomu, ka mirušā pelnus nereti savā starpā sadala piederīgie un uzņēmums, kurā cilvēks ir strādājis.
Tuvinieki urnu ar pelniem apglabā ģimenes kapavietā, bet kompānija, kurā strādājis mirušais, urnu ierok kapsētā, kur tiek apglabāti tās darbinieki.
Dienvidkorejā 2000. gadā tika pieņemts likums, kas prasa, lai ikviens, kam tuvinieks apglabāts pirms vairāk nekā 60 gadiem, atbrīvotu kapavietu. Sarūkošās kapavietu platības dēļ kremācija ir kļuvusi arvien populārāka.
Tomēr ģimenes ne vienmēr vēlas saņemt sava tuvinieka pelnus. Tāpēc šajā Āzijas valstī uzplaukumu piedzīvo firmas, kas apstrādā pelnus un pārvērš tos par dārgakmeņiem līdzīgām pērlītēm tirkīza, rozā vai melnā krāsā.
Pavisam traki!
Viena no šausminošākajām bēru tradīcijām, kas piekopta Papua-Jaungvinejā un Brazīlijā, ir mirušā cilvēka apēšana.
Tiesa, mūsdienās to reti praktizē, un tiek lēsts, ka šāds paradums izveidojies tāpēc, ka turienes cilšu iedzīvotājiem trūcis pārtikas.
Kanibālisma dēļ neradās jautājumi, ko darīt ar aizgājēja mirstīgajām atliekām. Ģimenes locekļi iekūra ugunskuru, sapulcējās ap mirušā ķermeni, sadalīja to daļās un izcepa.
Ja kas, Latvijā.
Latvijā tiesiski un likumīgi iespējamie apbedīšanas veidi ir apbedīšana un kremēšana. Kompostēšana, par laimi, neietilpst šajos apbedīšanas veidos.
Labu Dienu!
Tā nekas sadala un apēd