Psiholoģijas punkti. Psiholoģija ir viena no nozīmīgākajām mūsdienu zinātnēm, jo tā palīdz cilvēkam izprast pašam sevi, savas domas, emocijas, uzvedību un attiecības ar apkārtējiem.
Atšķirībā no socioloģijas, antropoloģijas, politoloģijas vai ekonomikas, psiholoģija koncentrējas uz indivīdu. Ja konkrēti, tad uz iekšējo pasauli, kuru ārēji nevar vienkārši izmērīt vai novērot, bet kura būtiski ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti.
Mēs ikdienā pieņemam lēmumus, veidojam attiecības, piedzīvojam trauksmi, prieku, vilšanos vai iemīlēšanos, katrs no šiem procesiem ir cieši saistīts ar psiholoģiskiem mehānismiem.
Aplūkosim interesantus un vērtīgus psiholoģiskus punktus, kas var palīdzēt gan pašizpratnē, gan ikdienas dzīvē.
Psiholoģijas punkti, kas ir nozīmīgi.
1. Jauna ieraduma izveide prasa apmēram 66 dienas.
Lai kaut kas kļūtu par ieradumu, tas jākārto regulāri gandrīz divus mēnešus. Sākumā prāts pretojas jaunajam, bet ar laiku tas kļūst automātisks.
2. Informāciju vieglāk atcerēties ar aizvērtām acīm.
Aizverot acis, mēs samazinām apkārtējo stimulu ietekmi un uzlabojam koncentrēšanās spējas.
3. Emocionālās reakcijas bieži atspoguļojas fiziski, īpaši vēderā.
Tā sauktā „otrā smadzeņu” zona — gremošanas sistēma — reaģē uz stresu, trauksmi un pārdzīvojumiem, izraisot sāpes, sliktu dūšu vai „tauriņus vēderā”.
4. Mīlestība pret cilvēka tēlu un mīlestība pret viņa būtību ir dažādas.
Pirmais bieži balstās uz ilūzijām, otra — uz pieņemšanu un patiesu sapratni.
5. Sapņu pierakstīšana palīdz tos skaidrāk uztvert un atcerēties.
Šis ieradums attīsta introspektīvo domāšanu un var palīdzēt atklāt zemapziņā esošas vajadzības vai bailes.
6. Oža ir visspēcīgākā atmiņu izsaucošā maņa.
Noteikts aromāts var momentā atgriezt cilvēku bērnībā vai uzjundīt spēcīgas emocijas.
7. Spēja analizēt pašas domas liecina par kognitīvu attīstību.
Metakognitīvā domāšana ļauj izvērtēt savas reakcijas un mācīties no tām.
8. Ikvienam ir trīs “es”: tas, kāds viņš šķiet citiem, kāds viņš domā par sevi, un kāds viņš ir patiesībā.
Šīs trīs perspektīvas reti sakrīt, un iekšējs līdzsvars tiek panākts, kad cilvēks tās apvieno.
9. Sapņotāji biežāk redz un atceras savus sapņus.
Tiem, kas ikdienā daudz fantazē vai ir emocionāli jūtīgi, miega laikā saglabājas augstāka smadzeņu aktivitāte.
10. Bērna laime ir cieši saistīta ar tuvu emocionālo kontaktu ar vecākiem un draugiem.
Mīlestība, atbalsts un drošība agrīnā vecumā veido stabilu psihoemocionālo pamatu.
11. Mierīgs tonis sarunā ietekmē situācijas iznākumu.
Īpaši konfliktos, klusā un pārliecinātā balss var izrādīties spēcīgāka par kliegšanu.
12. Pateicība ir atslēga uz iekšējo mieru.
Regulāra pateicības izteikšana — pat par mazumiņu — uzlabo garastāvokli un attiecības ar apkārtējiem.
13. Divvalodība var palēnināt Alcheimera slimības attīstību.
Smadzenes, kas tiek regulāri trenētas dažādās valodās, saglabā labāku elastību un kognitīvo rezistenci.
14. Iemīlēšanās izpaužas līdzīgi kā stresa reakcija.
Tiek izdalīti dopamīns, adrenalīns un kortizols — līdzīgi kā stresa laikā, kas var radīt gan eiforiju, gan trauksmi.
15. Efektīvai mācīšanās metodei nepieciešami regulāri pārtraukumi.10 minūšu pauze pēc 30–50 minūšu darba palīdz saglabāt uzmanību un nostiprina atmiņu.
16. Dziedāšana kopā ar citiem stiprina emocionālo saikni.
Kolektīva muzicēšana paaugstina oksitocīna līmeni — „piesaistes hormona”.
17. Pirms eksāmena uzrakstīt savas emocijas palīdz atbrīvoties no trauksmes.
Šāda tehnika ļauj strukturēt savas domas un pārorientēt uzmanību no stresa uz uzdevumu.
18. Miega trūkums veicina psiholoģiskas grūtības.
Bez kvalitatīva miega smadzenes nespēj pienācīgi apstrādāt informāciju un regulēt emocijas.
19. Visbiežākie murgi simbolizē iekšējās bailes.
Kritiens — kontroles zaudēšana, paralīze — bezspēcība, kavēšanās — neveiksme, u.c.
20. Lēmumu pieņemšana bieži kļūst ātrāka, ja ir fizioloģiska vajadzība.
Interesants fenomens — kad nepieciešams uz tualeti, cilvēks spēj būtiski ātrāk izšķirties, jo prāts vēlas ātri pabeigt uzdevumu.
Psiholoģiska nostāja, kad novecojot rodas iekšējs nemiers.
Novecošana ir dabisks un neizbēgams dzīves posms. Tas nes sev līdzi ne tikai fiziskas pārmaiņas, bet arī emocionālus un psiholoģiskus izaicinājumus. Bieži vien cilvēki, paliekot vecāki, sāk piedzīvot iekšēju nemieru. Noteikti par nākotni, veselību, vientulību vai dzīves jēgu.
Taču šīs sajūtas nav jāuztver kā vājuma vai neveiksmes pazīme. Tās drīzāk ir signāls, ka cilvēks nonācis jaunā attīstības posmā, kur nepieciešama dziļāka sevis izpratne un pārvērtēšana.
Kāpēc rodas iekšējs nemiers novecojot?
1. Izmaiņas identitātē.
Kad cilvēks aiziet pensijā vai zaudē agrākās sociālās lomas (piemēram, darba, vecāku vai aprūpētāja lomu), rodas jautājums — kas es esmu tagad? Identitāte, kas gadiem balstīta darbā vai pienākumos, pēkšņi mainās, un tas var radīt tukšuma sajūtu.
2. Fizisko spēju mazināšanās.
Ar vecumu bieži samazinās enerģija, parādās veselības ierobežojumi, un tas var radīt neapmierinātību, bailes vai skumjas. Iekšējs nemiers bieži saistīts ar sajūtu, ka ķermenis vairs “neklausa”, kā agrāk.
3. Bailes no vientulības vai noraidījuma.
Cilvēki var justies mazāk vajadzīgi, īpaši, ja bērni ir aizgājuši savā dzīvē, draugu loks sarucis, un sabiedriskā dzīve kļuvusi klusāka.
4. Eksistenciāli jautājumi.
Novecojot biežāk tiek uzdoti jautājumi par dzīves jēgu, sasniegto, nožēloto vai neatbildēto. Iekšējais nemiers var būt arī neizteikta vēlme atrast līdzsvaru starp to, kas bijis un kas vēl iespējams.
Psiholoģiskas stratēģijas iekšējā miera atgūšanai.
Lai arī iekšējs nemiers novecošanas laikā ir saprotams, tas nav obligāts. Ir vairākas efektīvas pieejas, kā ar to apieties un atgūt emocionālo līdzsvaru.
1. Pieņemšana kā spēks, nevis kapitulācija.
Pieņemšana nenozīmē atteikšanos vai pasivitāti. Tā ir brieduma pazīme vai spēja redzēt realitāti bez pretestības un ļaut sev dzīvot ar mieru. Pieņemot, ka laiks maina ķermeni, iespējas un lomas, atbrīvojas vieta jauniem dzīves kvalitātes avotiem. Piemēram, mieram, pateicībai, attiecību dziļumam.
Frāze, ko sev atkārtot: “Es pieņemu pārmaiņas kā daļu no dzīves procesa, kas mani padara gudrāku un līdzsvarotāku.”
2. Mērķtiecīga dzīves jēgas pārskatīšana.
Pētījumi rāda, ka cilvēkiem, kuri saglabā dzīves jēgas izjūtu arī novecošanas laikā, ir augstāka emocionālā veselība. Tas nozīmē atrast aktivitātes, kas sniedz piepildījumu, tas var būt brīvprātīgais darbs, hobiji, zināšanu nodošana mazbērniem, rakstīšana, dārza darbi vai garīga prakse.
Jēga nav tikai par “lielām lietām”, bet arī ikdienas saskarsmē, sirsnīgā sarunā, smaidos un mierā.
3. Emocionālā atvērtība un attiecību uzturēšana.
Vecums nenozīmē vientulību. Bieži nemiers rodas, ja emocijas netiek izrunātas vai dalītas. Saruna ar draugu, ģimenes locekli vai psihologu palīdz iegūt citu skatījumu un atbrīvoties no uzkrātā emocionālā spiediena.
Atceries: būt ievainojamam nav vājums: tas ir tilts uz tuvību.
4. Pateicības prakse un uzmanības trenēšana.
Ikdienas uzmanības pievēršana tam, kas ir, nevis tam, kā nav, būtiski samazina trauksmi. Uzmanības (mindfulness) prakse, apzināta elpošana vai vienkārši vērošana bez vērtējuma, ļauj prātam nomierināties.
Piemēram, katru vakaru uzrakstīt 3 lietas, par ko jūties pateicīgs šajā dienā, pat ja tās šķiet niecīgas.
5. Fiziskā aktivitāte un ķermeņa atbalsts.
Kustība ietekmē ne tikai ķermeni, bet arī psiholoģisko stāvokli. Pat viegla pastaiga, stiepšanās vai dejas var veicināt endorfīnu izdalīšanos un mazināt nemieru.
Frāze sev: “Manā ķermenī vēl ir dzīvība, kustība un vērtība.”
6. Garīgā un iekšējā dzīve.
Novecošana bieži rosina cilvēkus pievērsties iekšējai pasaulei. Ja kas, tad ne obligāti reliģiskā nozīmē, bet kā vērtību, pārliecību un iekšējās saskaņas meklējumiem. Šī ir iespēja izkopt attiecības ar sevi, mācīties piedot, dzīvot ar līdzjūtību un atlaist pagātnes smagumu.
Novecošana nav beigas, bet pāreja.
Bieži vien sabiedrība uzliek maldīgus priekšstatus, ka vecums ir dzīves noriets. Taču psiholoģiski nobriedis cilvēks zina, ka tas ir jauns attīstības posms, kurā iespējams atrast mieru, dziļumu un patiesu sevis pieņemšanu.
Tā vietā, lai cīnītos pret laiku, mēs varam iemācīties sadarboties ar to. Pārstrukturējot savas vērtības, izvēloties būt kontaktā ar sevi un citiem, mēs varam dzīvot ar jēgu jebkurā vecumā.
Ko darīt, ja nemiers kļūst par ikdienas pavadoni?
Ja iekšējs nemiers kļūst hronisks, traucē miegu, ietekmē veselību vai attiecības, ir svarīgi meklēt profesionālu palīdzību. Psihologs, psihoterapeits vai atbalsta grupa var palīdzēt strukturēt izjūtas, saprast to cēloņus un atrast risinājumus.
Tas nav vājuma, bet brieduma pazīme vai atzīt, ka Tev ir vajadzīgs atbalsts, un to arī pieņemt.
Atceries: vecums nav laika beigas, tas ir dziļuma sākums.
Psiholoģiskā nostāja kara apstākļos.
Karam piemīt spēja uzspridzināt ne tikai pilsētas, bet arī cilvēka iekšējo pasauli. Pat ja indivīds nav tiešs konflikta dalībnieks, psiholoģiskais spiediens var būt milzīgs. Šādā situācijā īpaši svarīgi ir saglabāt iekšējo līdzsvaru.
Pirmais solis. nekrist panikā un nepakļauties destruktīvām emocijām, piemēram, baiļu vai dusmu izvirdumiem. Tie padara cilvēku viegli ietekmējamu, emocionāli ievainojamu un psiholoģiski nestabilu.
Tā vietā ieteicams meklēt iekšējo drošību, kas balstās uzticībā sev, saviem tuvajiem, saviem resursiem. Patiesa iekšējā stabilitāte veidojas, kad mēs apzināti izvēlamies palikt mierīgi arī ārējas haosa situācijās.
Ir vērtīgi izmantot elpošanas tehnikas, meditāciju vai vienkāršu klātbūtnes sajūtu, lai atjaunotu mieru. Pārmērīga informācijas patēriņa samazināšana arī var būtiski uzlabot emocionālo labsajūtu.
Ja ticība Augstākajiem spēkiem jums ir nozīmīga, klusā lūgšanā vai meditācijā, var smelties spēku, nevis kā burvju aizsardzību, bet kā iekšēju resursu avotu.
Cilvēks, kas neļaujas kolektīvajam baiļu laukam, kļūst par to, ko psiholoģijā varētu dēvēt par „neaktīvo punktu” konflikta sistēmā. Viņš vienkārši nebaro to ar savu uzmanību un emocijām.
Atceries, tava emocionālā stabilitāte ir lielākā dāvana sev un citiem. Neviens ārējs spēks nav tik spēcīgs kā tava iekšējā apzinība.
Noslēgumā.
Psiholoģijas zinātne piedāvā praktiskus instrumentus, kas palīdz ne tikai labāk saprast pasauli, bet arī būt labākam sev un citiem. Šie punkti nav tikai teorija tie ir kā dzīves navigācijas rīki.
Jo vairāk cilvēks apzinās sevi, jo spēcīgāks viņš kļūst savās izvēlēs. Dzīvība patiešām uzvarēs, ne tikai kara laukā, bet arī iekšējā cīņā par skaidrību, līdzsvaru un līdzcietību.
Lai Tev mierpilna, apzināta diena!
