Viesis 3I/ATLAS. Mūsu Saules sistēmas kosmisko plašumu klusumu ir pārtraucis jauns, mīklains ceļotājs no zvaigžņu dziļumiem. Atklāts 2025. gada 1. jūlijā, objekts, kas nodēvēts par 3I/ATLAS, ir kļuvis par trešo zināmo starpzvaigžņu viesi.
Taču tā neparastās īpašības, it īpaši elpu aizraujošais ātrums, ir likušas astronomiem un astrofiziķiem apšaubīt līdzšinējos priekšstatus par debess ķermeņu dinamiku.
Šis jaunais kosmogonisks noslēpums ne tikai paplašina mūsu zināšanas par Visumu, bet arī atdzīvina spekulācijas par iespējamu ārpuszemes tehnoloģiju klātbūtni.
Viesis 3I/ATLAS ar mežonīgu ātrumu.
Atklāšanas brīdī starpzvaigžņu komēta 3I/ATLAS atradās aptuveni 670 miljonu kilometru attālumā no Saules, nedaudz tuvāk par Jupitera orbītu. Kopš tā laika šis debess ķermenis ar apbrīnojamu ātrumu turpina savu ceļu cauri mūsu planētu sistēmai, šobrīd tuvojoties Marsa orbītai.
Tā trajektorijas kulminācija perihēlijs jeb tuvākais punkts Saulei tiek prognozēta 29. oktobrī, kad 3I/ATLAS atradīsies tikai 203 miljonu kilometru attālumā no mūsu zvaigznes, kas ir par desmitiem miljonu kilometru tuvāk nekā Marss.
Tomēr vislielāko zinātnieku uzmanību piesaistījis tieši šī objekta pārvietošanās ātrums. Attiecībā pret Sauli 3I/ATLAS lido ar ātrumu, kas sasniedz 58 kilometrus sekundē.
Lai izprastu šī skaitļa nozīmi, ir vērts to salīdzināt ar tā priekšgājējiem. Pirmais zināmais starpzvaigžņu viesis, noslēpumainais “Oumuamua“, mūsu sistēmā ielidoja ar ātrumu 26 kilometri sekundē, savukārt otrā “komēta Borisova” ar 32 kilometriem sekundē.
3I/ATLAS ir gandrīz divreiz ātrāks par abiem iepriekšējiem kopā. Tā ātrums vairāk nekā trīs reizes pārsniedz leģendāro “Voyager” zonžu ātrumu, kurām, lai pārvarētu Saules sistēmas gravitācijas robežas, bija nepieciešami vairāki gadu desmiti un sarežģīti gravitācijas manevri, izmantojot planētu pievilkšanas spēku.
Gravitācijas mijiedarbības noslēpums.
Šis anomāli lielais ātrums ir kļuvis par galveno neatrisināto mīklu. Saskaņā ar pašreizējiem astrofizikas modeļiem, planētu sistēmas nespēj izmest objektus starpzvaigžņu telpā ar tik milzīgu paātrinājumu.
Pat masīvu zvaigžņu un planētu gravitācijas mijiedarbība parasti nepiešķir debess ķermeņiem šādu kinētisko enerģiju. Tāpat tiek uzskatīts par maz ticamu, ka 3I/ATLAS būtu varējis uzņemt šādu ātrumu savā ilgajā ceļojumā starp zvaigznēm.
Lai gan teorētiski ir iespējams pakāpeniski palielināt ātrumu, veicot gravitācijas manevrus ap citām zvaigznēm, aprēķini liecina, ka šāds “pakāpeniskas uzkrāšanas” process prasītu neiespējami ilgu laiku un specifiskus apstākļus, lai sasniegtu novēroto rezultātu.
Lai mēģinātu atrisināt šo mīklu, starptautiska astrofiziķu komanda nesen veica padziļinātu pētījumu, kura rezultāti tika publicēti zinātnisko rakstu serverī Xiv.org.
Izmantojot modernāko tehnoloģiju un datu apstrādes iespējas, zinātnieki spēja “attīt atpakaļ” 3I/ATLAS trajektoriju par pēdējiem 100 miljoniem gadu. Pēc tam viņi veica līdzīgu atpakaļejošu laika simulāciju 30 miljoniem mūsu Galaktikas zvaigžņu, kas reģistrētas “Gaia” kosmiskās observatorijas katalogā.
Analīze atklāja, ka pēdējo miljonu gadu laikā 3I/ATLAS ir palidojis relatīvi tuvu garām 25 no šīm zvaigznēm. Vistuvākā satikšanās notika pirms 1,64 miljoniem gadu ar sarkano punduru dubultzvaigžņu sistēmu G 137-54 un G 137-55.
Toreiz komēta pagāja garām šai sistēmai mazāk nekā viena gaismas gada attālumā, un tās relatīvais ātrums bija 28 kilometri sekundē. Attiecībā pret dažām citām zvaigznēm tās ceļā ātrums pārsniedza pat 100 kilometrus sekundē.
Viesis 3I/ATLAS un pārdroša hipotēze.
Šie atklājumi noveda pie negaidīta secinājuma: neviena no aplūkotajām zvaigžņu sistēmām nevarētu būt 3I/ATLAS “dzimtene”.
Aprēķini viennozīmīgi parādīja, ka nevienā no šīm sistēmām zvaigžņu un planētu gravitācijas ietekme nebūtu spējusi izmest debess ķermeni starpzvaigžņu telpā ar tik milzīgu ātrumu. Līdz ar to pētniekiem nākas secināt, ka 3I/ATLAS, visticamāk, jau sākotnēji ir pārvietojies ar šādu iespaidīgu ātrumu.
Kā tas ir iespējams, pagaidām paliek neatbildēts jautājums, kas liek meklēt jaunus, līdz šim neapsvērtus izskaidrojumus.
Šī noslēpumainība ir pavērusi durvis arī daudz drosmīgākām hipotēzēm. 3I/ATLAS parādīšanās ir kļuvusi par jaunu iemeslu diskusijām par iespējamiem mākslīgas izcelsmes ārpuszemes objektiem.
Daži astrofiziķi, tostarp no Hārvarda Universitātes, ir norādījuši uz vairākām sakritībām, kas šķiet pārāk pārdomātas, lai būtu nejaušas.
Pirmkārt, komēta pārvietojas gandrīz precīzi ekliptikas plaknē tajā pašā plaknē, kurā ap Sauli riņķo mūsu sistēmas planētas. Šāda trajektorija ir statistiski maz ticama starpzvaigžņu objektam, kuriem būtu jānāk no visdažādākajiem virzieniem.
Otrkārt, tās ceļš ir veidots tā, lai tā palidotu tuvu garām Jupiteram, Marsam un Venērai, bet vienlaikus ieturētu drošu distanci no Zemes. Šāda orbīta izskatās kā ideāli aprēķināta, lai veiktu virkni gravitācijas manevru, paliekot cilvēcei praktiski nepamanītai un neradot tiešus draudus.
Šī “slēptā” trajektorija, apvienojumā ar tās neizskaidrojamo ātrumu, dažiem pētniekiem liek apsvērt iespēju, ka 3I/ATLAS varētu būt nevis dabiska komēta, bet gan tehnoloģisks artefakts zonde vai kuģis, kas nosūtīts izpētes misijā.
Lai gan ideja par mākslīgu izcelsmi pieder spekulatīvajai zinātnei, tā uzsver, cik neparasts ir šis jaunais viesis.
Kamēr zinātniskā sabiedrība turpina meklēt dabiskus izskaidrojumus 3I/ATLAS ātrumam un trajektorijai, šis objekts kalpo kā spilgts atgādinājums par to, cik maz mēs vēl zinām par procesiem, kas norisinās ārpus mūsu Saules sistēmas robežām.
3I/ATLAS turpina savu ceļu, atstājot aiz sevis ne tikai putekļu un gāzes asti, bet arī virkni fundamentālu jautājumu par Visuma uzbūvi un, iespējams, par mūsu vietu tajā.
Labu Dienu!
