Cilvēka psihe ir kā milzīgs, neizpētīts kontinents mūsos pašos. Jo dziļāk mēs ielūkojamies tās noslēpumos, jo vairāk pārsteigumu un atklājumu mūs gaida. Tā ir sarežģīta un daudzslāņaina sistēma, kas ietver mūsu domas, jūtas, uzvedību, atmiņas, motivāciju un vēl daudz ko citu nezināmu.
Psihe ietekmē pilnīgi visu, kā mēs uztveram pasauli, kā reaģējam uz notikumiem, kā veidojam attiecības un kā jūtamies.
Cilvēka psihe, uzvedības modeļi.
Pētot dažādu cilvēku uzvedības modeļus, psihologi un psihiatri ir nonākuši pie daudziem interesantiem secinājumiem. Daži no tiem var šķist pretrunīgi vai pat neticami, taču tie balstās uz pētījumiem un novērojumiem.
Iedziļināsimies dažos no šiem pārsteidzošajiem psihes aspektiem, kas var palīdzēt labāk iepazīt sevi un citus, kā arī iemācīties efektīvāk tikt galā ar dzīves izaicinājumiem.
Psihe un draugi.
Viens no pētnieku novērotajiem modeļiem, kas bieži izraisa diskusijas, ir saistība starp cilvēka draugu loku un viņa intelektu. Pastāv apgalvojums, ka cilvēkiem ar augstāku IQ mēdz būt mazāk draugu.
Šis secinājums nav balstīts uz vienkāršu korelāciju, bet drīzāk uz novērojumiem par to, kā inteliģenti cilvēki mēdz pavadīt savu laiku un kādas ir viņu sociālās vajadzības.
Psihologi un psihiatri ir atzīmējuši, ka cilvēkiem ar augstu inteliģenci bieži vien nav nepieciešams plašs sociālais loks, lai justos labi. Viņu prāts var būt pastāvīgi nodarbināts ar sarežģītu problēmu risināšanu, jaunu ideju ģenerēšanu vai dziļu iedziļināšanos kādā tēmā.
Šādās situācijās ilga, virspusēja socializēšanās var tikt uztverta kā laika izšķiešana, kas atrauj no patiešām interesantām un stimulējošām nodarbēm. Viņi var dot priekšroku dziļām, saturīgām sarunām ar dažiem tuviem cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas intereses vai kuri spēj sniegt intelektuālu stimulu, nevis plašam paziņu lokam.
Viņu laika un enerģijas resursi ir ierobežoti, un viņi apzināti vai neapzināti izvēlas tos novirzīt uz aktivitātēm, kas viņiem šķiet nozīmīgākas.
Tomēr, lai arī šis novērojums pastāv, ir svarīgi atcerēties, ka mazāks draugu skaits nebūt nav iemesls priecāties vai justies pārākam. Cilvēks ir sociāla būtne, un draudzībai, pat ja tā ir starp nelielu skaitu cilvēku, ir neizmērojami pozitīva ietekme ne tikai uz mūsu psiholoģisko labsajūtu, bet arī uz fizisko veselību.
Kvalitatīvas sociālās saites nodrošina emocionālu atbalstu, palīdz mazināt stresu, sniedz drošības sajūtu un var pat palīdzēt dzīvot ilgāk.
Tāpēc pat visintelektuālākajiem prātiem reizēm ir vērts atrauties no grāmatām, pētījumiem vai sarežģītiem algoritmiem un baudīt saziņu ar interesantiem cilvēkiem. Spēja veidot un uzturēt veselīgas attiecības ir svarīga psihes šķautne, kas bagātina dzīvi un veicina personīgo izaugsmi, neatkarīgi no IQ līmeņa.
Fakts par to, ka gudrie var būt mazāk sociāli, paliek kā intriģējošs psihes aspekts, taču tas nav universāls likums vai iemesls izolēties.
Psihe un krāsu uztvere.
Frāze “mana dzīve zaudējusi krāsas” cilvēkiem, kas cieš no depresijas, ir bieži dzirdēta, un tā nebūt nav tikai poētiska izteiksme. Medicīniski pētījumi apstiprina, ka depresija patiešām var ietekmēt veidu, kā mēs uztveram krāsas.
Nomāktā stāvoklī cilvēka tīklene kļūst mazāk jutīga pret krāsu niansēm. Tas nozīmē, ka apkārtējā pasaule var šķist blāvāka, pelēcīgāka un mazāk kontrastaina. Tas nav optisks defekts, bet gan psihes un nervu sistēmas mijiedarbības sekas. Neirotransmiteri, piemēram, dopamīns, kas ir saistīti ar labsajūtu un motivāciju, arī spēlē lomu vizuālās informācijas apstrādē.
Depresijas gadījumā šo vielu līmenis var būt zems, kas var ietekmēt tīklenes spēju efektīvi reaģēt uz krāsu stimuliem.
Šai saistībai ir arī otrāda ietekme. Ja cilvēks pastāvīgi atrodas vidē, kurā dominē pelēkas, blāvas vai monotoni toņi, tas var negatīvi ietekmēt viņa garastāvokli un pat palielināt risku attīstīties depresijai. Krāsas ietekmē mūsu emocijas un labsajūtu.
Spilgtas un dažādas krāsas var stimulēt, uzmundrināt un radīt pozitīvas sajūtas, kamēr blāvas un vienmuļas krāsas var veicināt nomāktību un apātiju.
Tāpēc apzināta krāsu izmantošana interjerā, apģērbā vai mākslā var būt viens no veidiem, kā ietekmēt savu psihoemocionālo stāvokli. Šis fakts uzsver, cik cieši fiziskais un psihiskais stāvoklis ir saistīti un kā mūsu uztvere ir ne tikai objektīva realitātes atspoguļošana, bet arī psihes stāvokļa filtrēta pieredze.
Kāpēc klusēšana var būt zelta vērta.
Cik bieži mēs esam ar entuziasmu stāstījuši citiem par saviem lielajiem plāniem sākt sportot, iemācīties jaunu valodu, mainīt dzīvesveidu vai uzsākt jaunu projektu?
Cik bieži šie plāni tā arī palikuši nerealizēti? Psihologiem un psihiatriem ir interesants skaidrojums šai parādībai. Viņi apgalvo, ka, skaļi izsakot savus plānus citiem, mēs riskējam neapzināti samazināt motivāciju tos patiešām realizēt.
Šis fenomens tiek skaidrots ar “sociālās realitātes” veidošanos. Kad mēs pastāstām par saviem nodomiem, mūsu smadzenes un psihe var uztvert šo paziņojumu kā sava veida “pabeigšanu” vai soli pretim mērķa sasniegšanai.
Mēs saņemam sociālu atzinību vai apstiprinājumu par pašu nodomu vien (“Ak, cik lieliski! Malacis!”), kas var sniegt nelielu apmierinājuma devu, to pašu, ko parasti gūstam pēc mērķa sasniegšanas.
Tas var vājināt iekšējo dzinuli un nepieciešamību faktiski darīt to, ko esam iecerējuši. Smadzenes it kā atzīmē mērķi, kā daļēji sasniegtu, jo tas ir kļuvis par “sociālu faktu”.
Psiholoģiski pētījumi, kas balstīti uz aptaujām un eksperimentiem, ir apstiprinājuši šo modeli. Cilvēki, kuri klusībā strādā pie saviem mērķiem, biežāk sasniedz labākus rezultātus nekā tie, kuri plaši afišē savus nodomus pirms rīcības uzsākšanas.
Tas nenozīmē, ka nedrīkst dalīties savos plānos vispār. Stratēģiskā dalīšanās ar uzticamiem cilvēkiem, kuri var sniegt atbalstu vai kļūt par “atbildības partneriem”, var būt ļoti noderīga.
Taču runa ir par to, lai neļautu publiskam paziņojumam aizstāt reālu rīcību un lai nezaudētu iekšējo motivāciju, saņemot pāragru sociālu apbalvojumu. Tāpēc nākamreiz, kad jums ir liels plāns, padomājiet– varbūt vispirms sāciet darīt, un tikai tad, kad ir redzami rezultāti, dalīties tajos ar pasauli.
Klusēšana par nodomiem, patiešām var palīdzēt jūsu psihei koncentrēties uz darīšanu.
Racionālu lēmumu slepenais ierocis.
Vai zinājāt, ka, lai pieņemtu pārdomātus un racionālus lēmumus, jums nav jābūt flegmatiskam un aukstasinīgam cilvēkam? Reizēm pietiek vienkārši pāriet uz domāšanu svešvalodā.
Zinātnieki ir atklājuši fascinējošu efektu: lemjot par svarīgām lietām svešvalodā, cilvēki biežāk izdara racionālas izvēles un mazāk ļaujas emociju ietekmei.
Mūsu dzimtajā valodā domāšana ir cieši saistīta ar mūsu emocionālo pieredzi, atmiņām un kultūras kontekstu. Vārdi un frāzes dzimtajā valodā bieži vien raisa tūlītējas emocionālas asociācijas.
Savukārt, domājot svešvalodā, īpaši tādā, ko esam apguvuši vēlākā vecumā, tiek aktivizētas smadzeņu zonas, kas vairāk atbild par analītisko un racionālo domāšanu.
Svešvalodā ir mazāk tiešu emocionālu “āķu”; mēs vairāk koncentrējamies uz vārdu tiešo nozīmi un loģisko struktūru, nevis uz to emocionālo vai kultūras zemtekstu.
Šis “svešvalodu efekts” rada psiholoģisku distanci no situācijas. Tā vietā, lai reaģētu impulsīvi uz emocijām, kas saistītas ar dzimtajā valodā formulētu problēmu, mēs esam spiesti lēnāk apstrādāt informāciju, analizēt faktu un iespējamo seku sarakstu.
Tas palīdz izvairīties no kognitīvajām kļūdām un aizspriedumiem, kas bieži traucē pieņemt labākos lēmumus. Tāpēc, ja stāvat svarīgas izvēles priekšā, kas varētu būt emocionāli smaga, pamēģiniet formulēt situāciju un iespējamos risinājumus svešvalodā. Tas var palīdzēt “atdzesēt prātu” un paskatīties uz situāciju no neitrālāka, racionālāka skatpunkta.
Kāpēc “bezrūpīgais laiks” bieži ir smagākais.
Pastāv plaši izplatīts mīts, ka jaunība, īpaši vecumā no 18 līdz 30 gadiem, ir visbezrūpīgākais un laimīgākais periods dzīvē. Taču aptauju un pētījumu dati rāda pavisam citu ainu.
Tieši šajā vecuma grupā biežāk tiek novēroti trauksmes, stresa un depresijas simptomi. Tūkstošgades paaudze un Z paaudze saskaras ar unikāliem izaicinājumiem, kas padara šo pārejas posmu no pusaudža gadiem uz pieaugušo dzīvi īpaši grūtu.
Kāpēc tā notiek?
Jaunība ir periods, kad notiek daudz fundamentālu pārmaiņu. Tiek meklēta identitāte, veidotas pirmās nopietnās attiecības, izvēlēta karjera vai izglītības ceļš, bieži notiek atdalīšanās no vecāku mājas. Šis ir laiks, kad rodas milzīgs spiediens attiecībā uz nākotni jo jāpieņem lēmumi par studijām, darbu, finansiālo neatkarību.
Sociālie mediji rada pastāvīgu salīdzināšanas iespēju ar citiem, radot sajūtu, ka visi pārējie ir veiksmīgāki, laimīgāki un sasnieguši vairāk. Ekonomiskā nenoteiktība, augstas mājokļu cenas un darba tirgus konkurence rada papildu stresu.
Turklāt šis ir periods, kad smadzeņu attīstība vēl nav pilnībā noslēgusies, īpaši attiecībā uz pieres daivu, kas atbild par lēmumu pieņemšanu, impulsu kontroli un nākotnes plānošanu, padarot jauniešus emocionāli nestabilākus un mazāk noturīgus pret stresu.
Tāpēc ir svarīgi apzināties, ka jaunība var būt emocionāli izaicinošs periods, un meklēt atbalstu, ja nepieciešams. Stereotips par “bezrūpīgo” jaunību bieži vien liek jauniešiem justies vainīgiem vai neadekvātiem, ja viņi cīnās ar garīgās veselības problēmām.
Kā nogurums var atvērt prātu jaunām idejām?
Vai esat ievērojuši, ka visģeniālākās idejas bieži rodas visnepiemērotākajā laikā– vēlā vakarā, pēc garas darba dienas, dušā vai brīdī, kad esat visvairāk noguris?
Zinātnieki uzskata, ka tam ir pamats. Lai sāktu domāt patiesi radoši un nonāktu pie oriģinālām idejām, reizēm ir nepieciešams sasniegt zināmu noguruma līmeni.
Kad esam pilni enerģijas un esam atpūtušies, mūsu smadzenes darbojas ļoti efektīvi un koncentrēti. Tās mēdz sekot ierastajiem domāšanas ceļiem, atlasīt informāciju pēc zināmiem modeļiem un ātri “atmest” idejas, kas šķiet neloģiskas vai nepraktiskas.
Taču noguruma stāvoklī smadzeņu filtrēšanas mehānismi kļūst vājāki. Mūsu prāts kļūst mazāk spējīgs stingri kontrolēt domu plūsmu un pastāvīgi bloķēt “nepareizās” vai “netradicionālās” idejas.
Tas ļauj notikt nejaušām asociācijām starp, šķietami, nesaistītām idejām. Tieši šīs negaidītās kombinācijas bieži vien ir pamats radošiem atklājumiem un inovatīviem risinājumiem.
Šis ir iemesls, kāpēc “inkubācijas periods” ir laiks, kad aktīvi nedomājam par problēmu, bet ļaujam zemapziņai darboties jo ir tik svarīgs radošumā.
Nogurums vai atslābināšanās (kā dušā) var palīdzēt sasniegt šo stāvokli. Tas nenozīmē, ka jābūt pastāvīgi izsmeltam, lai būtu radošam. Taču apzināta brīžu radīšana, kad ļaujam prātam klaiņot bez stingras kontroles, var būt ļoti produktīva radošumu veicinoša stratēģija.
Tāpēc, ja jūtaties iestrēdzis, varbūt tieši neliels nogurums vai atslābināšanās brīdis ir tas, kas nepieciešams, lai atbloķētu prātu un ļautu ienākt jaunām, svaigām idejām.
Psihe un tenkas.
Tenkas bieži tiek uztvertas kā negatīva parādība, kā tukša pļāpāšana, kas vērsta uz citu apspriešanu. Taču, aplūkojot no psihes un sociālās uzvedības viedokļa, tenkas (vai precīzāk, informācijas apmaiņa par citiem) ir daudz sarežģītāka un pat nozīmīgāka parādība.
Pētījumi liecina, ka informācijas apmaiņa par paziņām un draugiem veido ievērojamu daļu – pat līdz 80% – no jebkuras sarunas. Un šajā aktivitātē vienlīdz aktīvi piedalās gan vīrieši, gan sievietes.
No evolucionārā viedokļa, tenkas ir spēcīgs sociālās saziņas un grupas saliedētības instruments. Daloties informācijā par citiem, mēs:
Uzturam sociālās saites: Apspriest kopīgus paziņas palīdz stiprināt attiecības starp sarunas dalībniekiem.
Mācāmies par sociālajām normām: Uzzinot, ko citi dara un kā viņi par to tiek vērtēti, mēs iemācāmies, kāda uzvedība ir pieņemama un kāda nav grupas ietvaros.
Veidojam uzticību (vai neuzticību): Daloties konfidenciālā informācijā, mēs parādām uzticību sarunas biedram un varam novērtēt viņa lojalitāti.
Identificējam potenciālos draudus vai sabiedrotos: Uzzinot par citu uzvedību, mēs varam labāk orientēties sociālajā vidē un saprast, kam var uzticēties un no kā labāk izvairīties.
Pat šimpanzes, mūsu tuvākie primātu radinieki, iesaistās līdzīgā sociālajā aprunāšanās. Tas liecina, ka informācijas apmaiņa par citiem ir dziļi iesakņojusies sociālās dzīves forma. Lai arī tenkas var būt destruktīvas un ļaunprātīgas, to pamatā esošā sociālās informācijas apmaiņas funkcija ir būtiska sabiedrības funkcionēšanai.
Apzinoties šo psihes šķautni, mēs varam labāk saprast savu un citu vēlmi apspriest apkārtējos un, cerams, virzīt šo vēlmi konstruktīvākā gultnē – piemēram, uz diskusijām par sociāliem jautājumiem vai empātijas veidošanu.
Vai nauda tiešām nevar nopirkt laimi?
Klasiskais teiciens vēsta, ka nauda nevar nopirkt laimi. Un lai gan naudas uzkrāšana pati par sevi negarantē ilgstošu laimi, psiholoģiskie pētījumi šo apgalvojumu ir nedaudz atspēkojuši.
Ne jau naudas esamība, bet gan veids, kā nauda tiek tērēta, var būtiski ietekmēt mūsu laimes sajūtu. Psihologi ir secinājuši, ka tērējot naudu citiem vai labdarībai, mēs piedzīvojam lielāku un noturīgu laimes pieaugumu nekā tērējot to sev.
Šo parādību skaidro vairāki mehānismi. Pirmkārt, palīdzot citiem, mēs gūstam gandarījumu un piepildījuma sajūtu. Mēs redzam sava ieguldījuma pozitīvo ietekmi, kas veicina mūsu pašvērtējumu un nozīmīguma sajūtu.
Tas rada tā dēvēto “palīdzētāja pacēlumu” (helper’s high), eiforisku sajūtu, ko izraisa endorfīnu izdalīšanās. Otrkārt, naudas tērēšana pieredzēm (ceļojumiem, pasākumiem, jaunu prasmju apgūšanai) bieži vien sniedz ilgu laimi nekā materiālu lietu iegāde.
Pieredzes mēdz veidot atmiņas, ko varam pārcilāt vēlāk, un tās bieži tiek dalītas ar citiem, stiprinot sociālās saites, kas, kā jau zinām, ir svarīgas labsajūtai. Treškārt, naudas izmantošana, lai samazinātu stresu (piemēram, nomaksājot parādus, ieguldot izglītībā vai veselībā), arī var būtiski palielināt dzīves apmierinātību.
Tātad, nauda pati par sevi nav laime, bet tā var būt spēcīgs instruments laimes veicināšanai, ja tiek izmantota apzināti un jēgpilni. Koncentrēšanās uz dalīšanos, pieredzēm un stresa mazināšanu, nevis tikai materiālu labumu uzkrāšanu, ir psihes atziņa, kas var mainīt mūsu attieksmi pret finansēm un to lomu mūsu dzīvē.
Uzticība, cik ātri mēs izveidojam sākotnējo saikni.
Vai esat kādreiz satikuši cilvēku un jau pirmajās sekundēs sajutuši, ka viņam var uzticēties? Zinātnieki apstiprina, ka sākotnējā uzticības sajūta var veidoties neticami ātri – pat 20 sekunžu laikā. Šis ir process, kurā liela loma ir neverbālajai komunikācijai, ķermeņa valodai un hormoniem.
Pirmajās saskarsmes sekundēs mūsu smadzenes intensīvi apstrādā informāciju par otru cilvēku – viņa mīmiku, acu kontaktu, žestiem, balss toni.
Mēs neapzināti meklējam signālus, kas liecina par draudzīgumu, godīgumu vai, tieši pretēji, izvairīšanos vai aizdomīgumu. Ja šie signāli ir pozitīvi un atbilst mūsu priekšstatiem par drošu un uzticamu personu, ķermenis var sākt izstrādāt oksitocīnu.
Oksitocīns, ko bieži dēvē par “pieķeršanās hormonu”, spēlē svarīgu lomu sociālās saiknes veidošanā, uzticības radīšanā un stresa mazināšanā. Tā ir dabiska ķīmiska viela, kas palīdz mums justies droši, mierīgi un atslābināti citu klātbūtnē – sajūta, kas bieži rodas tuvu cilvēku lokā.
Ir svarīgi atcerēties, ka šī 20 sekunžu uzticība ir sākotnējā sajūta, kas balstīta uz pirmo iespaidu un bioloģiskiem procesiem. Dziļa, noturīga uzticība veidojas laika gaitā, caur kopīgām pieredzēm, konsekventu rīcību un vārdu atbilstību darbiem. Tomēr šis ātrais oksitocīna izraisītais impulss var būt pirmais solis ceļā uz stiprāku saikni.
Apzinoties, cik ātri mūsu psihe veido šādus spriedumus, mēs varam kļūt uzmanīgāki pret saviem pirmajiem iespaidiem un saprast, ka tie nav absolūta patiesība, bet gan sākumpunkts attiecību veidošanā.
Kāpēc mūsu prāts mēdz “čīkstēt”?
Mūsu smadzenes ir neticami jaudīgs instruments, kas katru dienu ģenerē desmitiem tūkstošu domu. Daži pētījumi lēš, ka šis skaitlis var svārstīties no 13 000 līdz pat 60 000 dažādu domu dienā.
Tas ir iespaidīgi!
Tomēr, ja mēs analizētu šo domu saturu, mēs atklātu, ka ievērojama daļa – pēc dažādiem datiem, pat līdz 80% – ir negatīvas.
Liela daļa šo negatīvo domu mēdz atkārtoties katru dienu. Psihiatri un psihologi uzskata, ka šī negatīvā domu tendence ir pilnīgi normāla no evolūcijas viedokļa, bet prasa apzinātu pārvaldīšanu mūsdienu pasaulē.
Kāpēc mūsu smadzenes tik ļoti koncentrējas uz negatīvo? Tas ir saistīts ar mūsu senču izdzīvošanas mehānismiem. Prāts, kas bija pastāvīgi “uzmanīgs” attiecībā uz potenciālajiem draudiem (negatīvo), bija labāk sagatavots briesmām un tādējādi palielināja izdzīvošanas izredzes.
Šis “negativitātes aizspriedums” ir palicis mūsu smadzeņu vadu daļa. Mūsdienu pasaulē, kur fiziski draudi ir retāk sastopami, šis mehānisms bieži izpaužas kā pārmērīga koncentrēšanās uz raizēm, bailēm, kļūdām un potenciālām problēmām.
Lai gan šī tendence ir “normāla” bioloģiskā līmenī, pārmērīga negatīvu domu plūsma var būtiski pasliktināt mūsu garīgo veselību un labsajūtu.
Pastāvīga gremošana negatīvajās domās var izraisīt trauksmi, stresu un pat veicināt depresiju. Tāpēc, lai gan nav jākrīt panikā par to, ka jūsu prāts ģenerē negatīvas domas, ir svarīgi iemācīties tās apzināties un neļaut tām pārņemt kontroli.
Prakses kā apzinātība (mindfulness), kognitīvā pārorientēšana (fokusa maiņa no negatīvā uz pozitīvo vai neitrālo) un pateicības dienasgrāmatas rakstīšana var palīdzēt trenēt prātu pamanīt un novērtēt arī pozitīvos aspektus un mazāk aizķerties pie negatīvajām domām. Nestresojiet par negatīvām domām kā tādām, bet iemācieties tās vadīt.
Noslēguma vārdi.
Cilvēka psihe ir brīnumaina un neizmērojami sarežģīta. Katrs jauns atklājums par to atver jaunas durvis uz sevis un citu izpratni. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par draudzības lomu, krāsu uztveri, plānu publiskošanu, svešvalodu ietekmi, jauniešu izaicinājumiem, radošuma avotiem, tenku funkciju, naudas un laimes saistību, uzticības veidošanos vai negatīvo domu plūsmu jo katrs no šiem aspektiem liecina par psihes dziļumu un daudzveidību.
Šie fakti nav jāuztver kā stingri likumi, bet gan kā intriģējoši ieskati tajā, kā darbojas mūsu prāts un jūtas. Tie mudina mūs ielūkoties sevī ar lielāku interesi un iecietību.
Izprotot šīs psihes šķautnes, mēs varam kļūt apzinātāki par savu uzvedību, labāk tikt galā ar grūtībām un veidot pilnvērtīgāku dzīvi. Ceļš uz psihes izpratni ir nebeidzams, un katrs solis tajā ir vērts pūļu. Turpiniet izzināt, apšaubīt un mācīties.
Jūsu psihe jums par to pateiksies!
Labu Dienu un veiksmi jūsu turpmākajā ceļā uz sevis un pasaules izpratni!
