Ģenētiskā atmiņa. Cilvēka psihes dziļumos slēpjas neizskaidrotas saites ar pagātni, kas bieži vien nosaka mūsu rīcību, izvēles un pat emocijas veidos, kurus mēs paši pilnībā neapzināmies.
Psiholoģijas jomā viena no aizraujošākajām un reizē noslēpumainākajām koncepcijām ir tā dēvētā ģenētiskā atmiņa vai, precīzāk, transģeneracionālā pārmantošanās.
Tā būtu ideja, ka mūsu senču pieredze, pārdzīvojumi, traumas un noslēpumi atstāj neredzamu, bet jūtamu pēdu mūsu psihē, ietekmējot mūsu dzīves ceļu pat vairākas paaudzes vēlāk.
Ģenētiskā atmiņa, atslēga vai mistika?
Tā nav bioloģiska atmiņa DNS līmenī tādā pašā izpratnē kā instinkti, bet gan sarežģīts psiholoģisku, emocionālu un pat neapzināti pārņemtu uzvedības modeļu kopums, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē.
Rūpīga šīs parādības izpēte un izpratne kļūst par neatsveramu atslēgu, lai izprastu mūsu pašu pagātni, atklātu savas uzvedības un motivācijas saknes.
Pats galvenais, pārvarētu negatīvus, destruktīvus modeļus, kas, iespējams, atkārtojas mūsu ģimenē gadu desmitiem vai pat gadsimtiem.
Mūsu ikdiena ir caurvīta lēmumiem un reakcijām, kuru iemesli šķiet miglaini. Kāpēc mēs reaģējam ar pārmērīgu trauksmi noteiktās situācijās?
- Kāpēc atkārtojam līdzīgas kļūdas attiecībās vai finanšu jomā?
- Kāpēc mums ir iracionālas bailes vai dziļi iesakņojušies uzskati, kuru izcelsmi mēs nevaram izskaidrot?
Daļa atbilžu var slēpties tieši šajā neredzamajā mantojumā- mūsu senču neizdzīvotajās dzīvēs, neizsāpētajās bēdās, neizrunātajos vārdos un neizārstētajās traumās.
Kara sekas, bads, politiskas represijas, zaudējumi, pārcelšanās, ģimenes noslēpumi, kauns, pieņemti grūti lēmumi- tas viss var atstāt enerģētisku un psiholoģisku nospiedumu, kas neapzināti ietekmē pēcnācējus.
Atklājot neredzamos diegus.
Par laimi, mēs neesam bezspēcīgi šī mantojuma priekšā. Psiholoģijā ir attīstītas metodes, kas ļauj atklāt un strādāt ar šiem transģeneracionālajiem modeļiem.
Viena no ietekmīgākajām ir transpaaudžu psihoģenealoģiskā konceptuālā terapija. Tā piedāvā strukturētu pieeju, lai iedziļinātos ģimenes vēsturē un saprastu, kā pagātnes notikumi un attiecības formē tagadni. Šīs terapijas centrā bieži vien ir darbs ar genosociogrammu.
Kas tas ir?
Iedomājieties savu ģimenes koku, kas papildināts ne tikai ar vārdiem un dzimšanas/miršanas datumiem, bet arī ar detalizētu informāciju par katra locekļa dzīvi.
Piemēram nozīmīgi notikumi (laulības, šķiršanās, dzimšanas, nāves, slimības, nelaimes gadījumi), profesijas, migrācijas, attiecību kvalitāte (konflikti, alianses, atsvešinātība), noslēpumi, “melnās aitas”, atkārtojošies likteņi, nozīmīgi datumi un to sakritības.
Genosociogramma vizuāli kartē šo sarežģīto informāciju, atklājot tādus “ģimenes attiecību intrigas” un “vēsturiskos mezglus”, kas varētu būt palikuši apslēpti standarta ģimenes kokā.
Strādājot ar pieredzējušu terapeitu, genosociogrammas izveide un analīze ļauj:
1. Identificēt atkārtojošos modeļus: Vai vairāki ģimenes locekļi ir piedzīvojuši vienāda veida finansiālas grūtības? Vai atkārtojas šķiršanās noteiktā vecumā? Vai ir bijuši daudzi neizskaidrojami zaudējumi vai pāragras nāves ap konkrētiem datumiem?
2. Atklāt slēptos konfliktus un lojalitātes: Vai kāds ģimenes loceklis neapzināti “atkārto” kāda senča likteni, lai “piederētu” vai “godinātu” viņu, pat ja tas ir destruktīvi? Vai ir neapzinātas lojalitātes pret ģimenes “likumiem” vai noslēpumiem?
3. Izprast destruktīvas uzvedības reakcijas: Kāpēc noteiktas bailes, trauksmes vai dusmu izpausmes atkārtojas dažādās paaudzēs? Vai tās ir reakcija uz senču pieredzētiem draudiem vai traumām?
4. Atpazīt un mainīt iedzimtās iezīmes: Saprotot šo modeļu izcelsmi, mēs vairs neuzskatām tās par savu “likteni”, bet gan par apgūtiem vai pārmantotiem modeļiem, kurus ir iespējams apzināti mainīt.
Šīs metodes sniedz mums iespēju atšķetināt šos sarežģītos pavedienus, kas mūs saista ar pagātni, un atklāt to ietekmi uz mūsu tagadni.
Tās dod rīkus, lai mēs ne tikai atpazītu, bet arī mainītu iedzimtās iezīmes, kas mums vairs neder, tādējādi dodot sev brīvību izvēlēties savu ceļu neatkarīgi no pagātnes sloga.
Jubilejas un Senču Sindroms.
Viena no intriģējošākajām parādībām, kas saistīta ar transģeneracionālo pārmantošanos, ir tā dēvētais “jubilejas sindroms” vai “senču sindroms”, ko popularizējusi franču psihoterapeite Anna Anselina Šicenbergera (Anne Ancelin Schützenberger).
Šī koncepcija izvirza svarīgu jautājumu:
Kāpēc noteikti notikumi vai traumas šķietami atkārtojas ģimenes locekļu dzīvēs aptuveni vienā un tajā pašā vecumā vai ap konkrētiem, nozīmīgiem datumiem?
Piemēram, vectēvs nomira no sirdslēkmes 55 gadu vecumā. Pēc tam viņa dēls piedzīvo smagu sirds slimību 55 gadu vecumā. Vēlāk viņa mazdēls šajā pašā vecumā saskaras ar dzīvībai bīstamu veselības krīzi vai būtisku dzīves pagrieziena punktu, kas saistīts ar zaudējumu vai pārmaiņām.
Cits piemērs: vecmāmiņa zaudēja savu māju karā, kad viņai bija 30 gadu. Viņas mazmeita ap 30 gadu vecumu piedzīvo negaidītu bankrotu vai citu nozīmīgu zaudējumu, kas saistīts ar mājokli vai stabilitāti.
Šie nav tikai nejauši sakritības. Psiholoģijas skatījumā tie var liecināt par neapzinātu saikni ar senču nepabeigtajām “lietām”.
Neizsāpētas traumas, neizrunāti noslēpumi, nepiepildītas vēlmes vai neizdzīvots sēras process var radīt neapzinātu “saistību” vai “lojalitāti” pēcnācējiem, liekot tiem neapzināti atkārtot vai izdzīvot senču pieredzi simboliskā veidā.
Tas var izpausties ne tikai dramatiskos notikumos, bet arī smalkākās uzvedības formās, piemēram:
• Attieksme pret finansēm: Pārmērīga taupība vai tēriņu pārmērība, kas sakņojas senču pieredzē ar nabadzību vai pēkšņu bagātības zaudēšanu.
• Grūtības veidot attiecības: Atkārtojas šķiršanās modeļi, nespēja nodibināt stabilas saites vai izvēle par labu partneriem, kas atkārto senču disfunkcionālas attiecību dinamikas.
• Profesionālās izvēles: Neapzināta vēlme “salabot” vai “pabeigt” senču nepiepildītās karjeras, vai, tieši pretēji, izvairīšanās no noteiktām profesijām, kas saistītas ar senču traumām.
• Veselības trauksmes: Iracionālas bailes no noteiktām slimībām, kas, iespējams, bija izplatītas vai letālas senču vidū, pat ja pašreizējais riska līmenis ir zems.
Notikumiem vai uzvedības normām, kas mums šodien varētu šķist nenozīmīgas vai pat dīvainas, varētu būt dziļa nozīme un izdzīvošanas vērtība mūsu senčiem.
Viņu reakcijas uz kara šausmām, badu, zaudējumiem vai sociālām normām kļuva par izdzīvošanas stratēģijām. Lai arī šīs stratēģijas palīdzēja viņiem izdzīvot, tās var būt kļuvušas par traucējošiem modeļiem mūsdienu pasaulē.
Ģimenes vēstures izpēte un ģimenes saikņu analīze – ne tikai faktu vākšana, bet arī iedziļināšanās emocionālajā un psiholoģiskajā kontekstā – sniedz nenovērtējamus datus, lai saprastu, kādi faktori no pagātnes ietekmē mūsu dzīvi šodien. Tā ir kā detektīva darbs, kurā mēs meklējam pavedienus, kas izskaidro mūsu pašu “mīklas”.
Tomēr, lai patiesi atbrīvotos no ģenētiskās atmiņas apspiešanas un neapzinātās atkārtošanās, ar faktu vākšanu vien nepietiek. Ir nepieciešams veikt dziļu darbu pie sevis, integrējot atklājumus un pārveidojot vecos modeļus.
Ceļš uz apzinātu dzīvi.
Darbs ar ģenētisko atmiņu ir process, kas prasa drosmi, pacietību un gatavību saskarties ar sarežģītām emocijām un pat sāpīgiem atklājumiem. Tas nav vienreizējs akts, bet gan pakāpenisks ceļš. Lūk, galvenie soļi šajā atbrīvošanās procesā:
Dziļā skenēšana (Ģimenes vēstures izpēte).
Šis solis ietver aktīvu informācijas vākšanu par jūsu ģimenes vēsturi. Tas nozīmē sazināšanos ar radiniekiem (vecvecākiem, vecākiem, tēvočiem, tantēm), uzdodot jautājumus par viņu dzīvi, par viņu vecāku un vecvecāku dzīvi. Jautājiet par nozīmīgiem notikumiem, pārmaiņām, zaudējumiem, slimībām, profesijām, attiecībām, migrāciju.
Mēģiniet uzzināt par ģimenes “leģendām”, noslēpumiem vai tematiem, par kuriem nerunā skaļi. Izpētiet arhīvus – dzimšanas, laulību, miršanas apliecības, tautas skaitīšanas datus, zemes grāmatas, skolu un darba ierakstus.
Pētiet ģimenes albumus- fotogrāfijas var sniegt pavedienus par attiecību dinamiku, dzīvesveidu, svarīgiem notikumiem. Lasiet vecas vēstules, dienasgrāmatas, ja tādas ir pieejamas.
Runājiet par ģimenes vēsturi- atvērtas sarunas var atklāt negaidītus faktus, kas var ne tikai šokēt vai sāpināt, bet arī sniegt nepieciešamo izpratni un atbrīvošanu.
Šis process var būt emocionāli intensīvs, atklājot senus aizvainojumus, nesaskaņas vai neatrisinātas situācijas. Ir svarīgi pieiet tam ar cieņu pret senčiem un gatavību pieņemt pat nepatīkamas patiesības.
Vizuālā karte un analīze.
Kad esat savākuši pēc iespējas vairāk informācijas, nākamais solis ir šīs informācijas strukturēšana. Sadarbība ar šīs jomas speciālistu (transģeneracionālo terapijas speciālistu vai psihoterapeitu, kas izmanto šīs metodes) ir ļoti ieteicama.
Speciālists palīdzēs izveidot detalizētu ģimenes vēstures karti – genosociogrammu. Tā ir ne tikai shematisks ģimenes koks, bet gan diagramma, kas ar simbolu un piezīmju palīdzību attēlo:
◦ Katras personas dzimšanas un miršanas datus (arī iemeslus, ja zināmi).
◦ Laulības, šķiršanās, attiecību veidus.
◦ Bērnus (ieskaitot zaudētus bērnus – aborti, spontānie aborti, jaundzimušo nāves, kas bieži vien tiek noklusētas, bet atstāj dziļu ietekmi).
◦ Slimības, īpaši hroniskas vai psihiskas.
◦ Profesijas, finansiālo stāvokli (ja zināms).
◦ Migrāciju, pārcelšanos.
◦ Traumas, nelaimes gadījumus, vardarbību.
◦ Noslēpumus, par kuriem ģimenē nerunā.
◦ Svarīgus datumus un to sakritības starp dažādām paaudzēm.
◦ Attiecību kvalitāti (konflikti, tuvas saites, atsvešinātība, alianses).
◦ Ģimenes “mītus” vai atkārtojošus stāstus.
Genosociogrammas vizuālā analīze ļauj atklāt tēmas, noslēpumus un atkārtojošos modeļus, kas, iespējams, ir mūsu pašu pašreizējo problēmu, grūtību vai neizskaidrojamu reakciju pamatā. Speciālists palīdzēs saskatīt saistības un interpretēt atklājumus.
Psiholoģiskais atbalsts un integrācija.
Ģimenes noslēpumu, traumu un emocionāli grūtu brīžu analīzei ir nepieciešama dziļa izpratne un atbalsts no kvalificēta speciālista. Terapeits ne tikai palīdzēs izveidot genosociogrammu un interpretēt to, bet arī vadīs jūs emocionālajā procesā.
Šis darbs var atvērt senas brūces, izraisīt skumjas, dusmas, vilšanos vai pat kaunu par atklātajiem faktiem. Terapeits sniegs drošu vidi, lai šīs emocijas tiktu izdzīvotas un apstrādātas.
Psiholoģiskais atbalsts ir būtisks, lai:
◦ Apstrādātu atklātās traumas un zaudējumus (gan savus, gan senču).
◦ Pārtrauktu neapzinātas lojalitātes pret destruktīviem ģimenes modeļiem.
◦ Iemācītos atšķirt savu identitāti un savu ceļu no senču pieredzes.
◦ Attīstītu jaunas, veselīgākas uzvedības un reakciju modeļus.
◦ Integrētu iegūto informāciju, lai labāk saprastu sevi un savu vietu ģimenes sistēmā.
◦ Piedotu (gan sev, gan senčiem) par pagātnes kļūdām vai trūkumiem.
◦ Pārvērstu ģimenes vēstures smagumu par resursu un spēka avotu.
Apzināšanās ceļš uz brīvību.
Ģenētiskā atmiņa jeb transģeneracionālā pārmantošanās ir spēcīgs, lai arī bieži vien neapzināts faktors mūsu dzīves un izvēļu veidošanā. Tā var likt mums atkārtot senču likteņus vai dzīvot pēc viņu neapzināti nodotajiem “noteikumiem”.
Taču, apzinoties tās ietekmi un izmantojot pieejamās metodes, mēs iegūstam spēju pārraut šos ciklus. Darbs ar ģenētisko atmiņu nav par vainīgo meklēšanu vai senču nosodīšanu.
Tas ir par izpratni, pieņemšanu un apzinātu lēmumu pieņemšanu, lai dzīvotu savu, autentisku dzīvi. Atšķetinot pagātnes mezglus, mēs atbrīvojam enerģiju, kas agrāk tika tērēta neapzinātai atkārtošanai vai pretošanās nesaprotamiem spēkiem. Mēs iegūstam skaidrību par savām motivācijām, bailēm un vēlmēm.
Šis ceļš var būt izaicinājums, bet tas ir arī neticami atalgojošs. Iedziļinoties savas ģimenes vēsturē un strādājot ar tās ietekmi, mēs ne tikai dziedinām sevi, bet arī pārtraucam negatīvo scenāriju atkārtošanos nākamajām paaudzēm.
Mēs kļūstam par apzinātiem savas dzīves veidotājiem, pieņemot savus lēmumus, kas balstīti uz tagadnes realitāti un nākotnes vīziju, nevis uz pagātnes neapzināto slogu. Izpratne par ģenētisko atmiņu dod mums nepieciešamo atslēgu, lai atvērtu durvis uz brīvāku, apzinātāku un pilnvērtīgāku dzīvi.
Vai var ticēt, ka sakritības reāli pāriet no vecākiem uz bērniem
Ideja ir tāda, ka noteikti notikumi, traumas, neizsāpētas emocijas vai neatrisināti konflikti no senču dzīves atstāj “nospiedumu” ģimenes sistēmas kolektīvajā psihē (kaut kas līdzīgs Junga kolektīvajam bezapziņam, bet ģimenes līmenī).
Šis nospiedums var izpausties pēcnācēju dzīvē kā tendence atkārtot noteiktus notikumus, piedzīvot līdzīgas grūtības vai izrādīt noteiktas uzvedības un emociju reakcijas, īpaši ap konkrētiem vecumiem vai datumiem (kā tas aprakstīts “jubilejas sindroma” kontekstā).
Tātad, no transģeneracionālās psiholoģijas viedokļa:
Tās nav nejaušas sakritības.
Teorija piedāvā skaidrojumu, kāpēc šīs sakritības notiek. Tās tiek uzskatītas par simbolisku atkārtošanu vai neapzinātu lojalitāti pret senču nepabeigtajām “lietām”.
Mēs neapzināti atkārtojam modeļus, lai “piederētu”, “labotu” senču likteņus vai izdzīvotu viņu neizdzīvotās emocijas.
Tās pāriet kā neapzināta ietekme.
Šī “pāriešana” nenotiek bioloģiskā nozīmē kā, piemēram, acu krāsas iemantošana. Tā notiek psiholoģiskā un emocionālā līmenī- caur neapzinātu identifikāciju, apgūtiem (bieži neverbāli) uzvedības modeļiem, ģimenes “mītiem”, noslēpumiem un neizrunātiem emocionāliem stāvokļiem, kas tiek “sajusti” vai “uztverti” nākamajās paaudzēs.
Genosociogramma palīdz saskatīt likumsakarības šajās “sakritībās”.
Veidojot detalizētu ģimenes koku ar visiem nozīmīgajiem notikumiem un attiecībām, bieži vien kļūst redzamas likumsakarības un atkārtojošies cikli, kas liek domāt, ka tās nav tikai nejaušības, bet gan saistītas parādības.
Vai tam var “ticēt”?
Tas ir atkarīgs no tā, vai jūs pieņemat šo psiholoģisko koncepciju kā spēkā esošu modeli, kas izskaidro cilvēka uzvedības un ģimenes dinamikas aspektus.
Transģeneracionālā psiholoģija ir viena no pieejām, kas mēģina izskaidrot, kā pagātne ietekmē tagadni veidos, kas pārsniedz individuālo pieredzi un apziņu.
Tātad, ja ar “ticēt” domājat, vai šī teorija piedāvā pārliecinošu skaidrojumu, kāpēc noteikti notikumi vai modeļi šķietami atkārtojas ģimenēs, tad jā- šīs teorijas ietvaros šīs “sakritības” tiek uzskatītas par reālu transģeneracionālas ietekmes izpausmi.
Tās nav nejaušas, bet gan simptomi vai izpausmes kaut kam dziļākam, kas nāk no pagātnes.
Protams, ir arī citi skaidrojumi, piemēram, vienkārša nejaušība, līdzīgi vides faktori, iemācīti uzvedības modeļi (ne tikai no vecākiem, bet no plašākas ģimenes vides) vai pat bioloģiska predispozīcija (kas nav “ģenētiskā atmiņa” psiholoģiskā nozīmē, bet gan iedzimtas īpašības).
Taču transģeneracionālā psiholoģija fokusējas tieši uz šiem it kā “nejaušajiem” atkārtojumiem kā uz nozīmīgiem pavedieniem, kas liecina par neapzinātu saikni ar senču likteņiem.
Labu Dienu!
