Kodolieroči. Bez uztraukuma un aizdomām par notiekošo pasaulē ir pagrūti rakstīt. Tomēr, kamēr ir daudz nezināmā un mūsu kaimiņos atrodas neprognozējams ļaunums, par to ir jārunā no dažādiem satraucošiem aspektiem.
Pasaule atrodas jauna kodolieroču laikmeta sākumā, un starptautiskie noteikumi, kas kontrolē šo ieroču izmantošanu, ir gandrīz sabrukuši.
Īpaša uzmanība jāpievērš pieaugošajam Ķīnas kodolieroču arsenālam, Irānas ambīcijām kodolieroču jomā un Ziemeļkorejas ballistisko raķešu programmai, kā arī tās neprognozējamajai uzvedībai. Šie faktori rada jaunu, sarežģītu draudu ainavu, kas prasa pārdomātu un visaptverošu pieeju.
Kodolieroči, jautājums, vai tiks pielietoti?
Šis ir jautājums, kas satrauc daudzus. Kā norādīts Satversmes aizsardzības biroja (SAB) publiskajā ziņojumā, kodolieroči var tikt izmantoti, ja “Vladimira Putlera” skatījumā tiks apdraudēta viņa režīma pastāvēšana.
Šis paziņojums uzsver neprognozējamību un augsto risku, ko rada autoritāri režīmi ar pieeju šādiem ieročiem. Lai gan tiešs kodolieroču pielietojums joprojām tiek uzskatīts par maz ticamu, ņemot vērā tā potenciālās sekas, tomēr nav iespējams pilnībā izslēgt šādu iespēju.
Tāpēc ir vitāli svarīgi uzturēt spēcīgu atturēšanas stratēģiju un meklēt diplomātiskus risinājumus.
Kādu postu nodara kodolieroči?
Hirosimas, Nagasaki un Černobiļas mācības.
Lai pilnībā izprastu kodolieroču potenciālo postošo spēku, ir vērts aplūkot vēsturiskos piemērus un atšķirības starp kodolsprādzieniem un kodolkatastrofām.
Atšķirībā no Hirosimas un Nagasaki, kur 1945. gadā tika nomestas divas atombumbas, Černobiļas atomelektrostacijā 1986. gada 26. aprīlī eksplodēja ceturtais kodolreaktors.
Šo notikumu salīdzināšana palīdz labāk izprast dažādos draudus, ko rada radioaktivitāte.
Mūsdienās Hirosimā un Nagasaki droši dzīvo aptuveni 1,6 miljoni cilvēku, un šīs pilsētas ir atdzimušas no pelniem, kļūstot par miera simboliem.
Savukārt tā dēvētā Černobiļas aizlieguma zona, aptuveni 30 km diametrā ap bijušo spēkstaciju, joprojām ir tikpat kā neapdzīvota. Kāpēc tāda atšķirība un kas ir bīstamāk?
Hirosima, bumba “kid”
Bumba, kas nokrita uz Hirosimu ar nosaukumu “Kid” (mazulis), bija aptuveni trīs metrus gara, svēra aptuveni 4,5 tonnas un saturēja aptuveni 63 kg urāna.
Šis kodolierocis eksplodēja 600 metru augstumā virs Hirosimas, radot sprādzienu ar 16 kilotonnu jaudu. Tā kā Hirosima atrodas līdzenumā, “Kid” nodarīja milzīgus postījumus.
Uzreiz gāja bojā aptuveni 70 tūkstoši cilvēku, tikpat daudz tika ievainoti, un gandrīz 70% pilsētas ēku tika iznīcinātas. Diemžēl, vēlāk no vēža nomira vēl aptuveni 1900 cilvēku, kas liecina par kodolieroču ilgtermiņa sekām uz veselību.
Nagasaki, bumba “fat man”.
Uz Nagasaki nomestā “Fat Man” (resnulis) bumba saturēja vairāk nekā sešus kilogramus plutonija un eksplodēja 500 metrus virs pilsētas, izraisot sprādzienu ar 21 kilotonnas jaudu.
Tā kā bumba eksplodēja ielejā, lielāko pilsētas daļu sprādziens neskāra tieši. Neskatoties uz to, no 45 tūkstošiem līdz 70 tūkstošiem cilvēku gāja bojā uz vietas, un vēl 75 tūkstoši tika ievainoti.
Šie skaitļi vēlreiz uzsver kodolieroču postošo spēku un to, cik nežēlīgi tie ietekmē civiliedzīvotājus.
Černobiļa un ilgtermiņa sekas.
Černobiļas avārija bija katastrofa, ko bija iespējams novērst. Reaktora konstrukcijā bija būtiski trūkumi, un dzesēšanai bija pārāk maz ūdens, kas izraisīja strauju ūdens pārvēršanos tvaikā un sprādzienu.
Šajā sprādzienā “izšļakstījās” aptuveni desmit tonnas kodoldegvielas. Precīzus datus par radioaktīvās noplūdes rezultātā mirušo cilvēku skaitu ir grūti atrast, jo Padomju režīms visu slēpa un neatklāja.
Taču ir zināms, ka 30 kilometru garajā Černobiļas aizlieguma zonā ir piesārņojums ar radioaktīviem izotopiem, piemēram, cēziju-137, stronciju-90 un jodu-131, kas padara cilvēku dzīvi šeit nedrošu un bīstamu daudzus desmitus gadu.
Šī apkārtne ir pamesta un bez cilvēkiem, kļūstot par biedējošu piemēru tam, kā kodolkatastrofa var padarīt plašas teritorijas neapdzīvojamas.
Atšķirības un secinājumi.
Hirosimā vai Nagasaki situācija bija citāda. Šo atšķirību nosaka divi galvenie faktori:
1. Kodoldegvielas daudzums: Černobiļas atomelektrostacijas reaktorā bija daudz vairāk kodoldegvielas nekā atomieročos, kas tika izmantoti Japānā.
2. Sprādziena veids: Kodolbumbas eksplodēja gaisā, samazinot tiešo radioaktīvo nokrišņu daudzumu, savukārt Černobiļas sprādziens notika uz zemes, izmetot radioaktīvo materiālu tieši atmosfērā.
Secinājums ir tikai viens: jebkurš kodolieroču sprādziens vai atomelektrostacijas avārija ir ārkārtīgi bīstama.
Lielākie un tūlītēji postījumi būs no atombumbas sprādziena, taču atomelektrostacijas sprādziens būs ar “ilgspēlējošām” sekām uz daudziem desmitiem gadu, padarot plašas teritorijas neapdzīvojamas.
Marijas Kirī mācība vai radioaktivitātes bīstamība.
Marijas Kirī liktenis ir spilgts piemērs radioaktivitātes ilgstošajai un postošajai ietekmei. Marija Kirī nomira no aplastiskās anēmijas, slimības, ko izraisīja ilgstoša radioaktīvā starojuma iedarbība eksperimentu laikā, kuru rezultātā tika atklāts polonijs un rādijs.
Kirī ir vienīgā sieviete, kas ieguvusi Nobela prēmiju uzreiz divās disciplīnās: ķīmijā un fizikā. Viņas pētījumi arī palīdzēja franču fiziķim Anrī Bekerelam atklāt urānu 1896. gadā.
Ir pagājuši vairāk nekā simts gadu, un slavenās zinātnieces personīgās mantas, tostarp viņas drēbes, mēbeles, recepšu grāmatas un laboratorijas ieraksti, joprojām ir piesārņotas ar radioaktīvām vielām.
Tās tiek uzskatītas par Francijas nacionālo dārgumu un tiek glabātas ar svinu aizsargātās kastēs “Bibliothèque Nationale” Parīzē.
Bibliotēkas apmeklētājiem, kuri vēlas iepazīties ar Kirī darba dienasgrāmatām un žurnāliem, ir jāparaksta veidlapa, kurā norādīts, ka viņi ir iepazinušies ar briesmām, un jāvalkā aizsarglīdzekļi, lai izvairītos no piesārņojuma ar rādiju-226, kura pussabrukšanas periods ir 1600 gadi.
Tas nozīmē, ka apmeklētājiem būs jāveic piesardzības pasākumi vēl piecpadsmit gadsimtus. Starp citu, arī Kirī ķermenis bija piesārņots ar radioaktīvām vielām.
Zārks, kurā viņa tika apglabāta, ir ļoti smags un no iekšpuses tas ir aizsargāts ar 2,5 centimetrus biezu svina slāni. Marija Kirī un viņas vīrs Pjērs Kirī ir apglabāti Parīzes Panteonā, kas apliecina viņu milzīgo ieguldījumu zinātnē, vienlaikus atgādinot par radioaktivitātes neizbēgamo risku.
Kodolkarš un NATO.
Atturēšanas stratēģija mainīgā pasaulē.
Nekad un nekur nedrīkst izmantot kodolieročus jo tā ir aksioma, kuras izpildes gadījumā var zust visa dzīvība uz Zemes. Cilvēces vēsturē esam piedzīvojuši divus kodolieroču laikmetus, un šobrīd atrodamies trešā sākumstadijā.
Pirmais kodolieroču laikmets bija Aukstais karš. To raksturoja nekontrolējamas eskalācijas risks un atturēšanas loģika, kas balstījās uz abpusēji garantētu iznīcināšanu (MAD – Mutually Assured Destruction).
Valstis apzinājās, ka jebkurš uzbrukums ar kodolieročiem izraisītu atbildes triecienu, kas iznīcinātu abas puses.
Otro laikmetu raksturoja globāli atbruņošanās centieni un cīņa pret kodolieroču izplatīšanu (non-proliferation). Tika noslēgti svarīgi līgumi, piemēram, Kodolieroču neizplatīšanas līgums (NPT), un valstis centās samazināt savus kodolieroču arsenālus.
Taču mēs esam trešā kodolieroču laikmeta sākumstadijā, kas ir daudz sarežģītāks. To raksturo daudzas un vienlaicīgas dilemmas, kodolieroču un postošu tehnoloģiju izplatīšanās jaunām valstīm un gandrīz pilnīgs iepriekšējās drošības arhitektūras trūkums.
Šajā laikmetā ir vairāki kodolieroču spēlētāji ar atšķirīgām interesēm un doktrīnām, kas rada lielāku neprognozējamību.
NATO atturēšanas stratēģija darbojas un ir būtisks stabilitātes garants eiroatlantiskajā telpā. Tā ir balstīta uz alianses spēju atturēt iespējamos agresorus no uzbrukuma, pārliecinot tos, ka jebkāds iebrukums izraisīs neatgriezeniskas sekas.
Tomēr šī stratēģija ir jāturpina stiprināt un tā ir jānostiprina pret bīstamāku Krieviju, kura ir demonstrējusi savu vēlmi izmantot spēku un ir atkāpusies no starptautiskajām normām.
NATO regulāri veic mācības un pilnveido savas spējas, lai nodrošinātu, ka atturēšanas spēja saglabājas efektīva mainīgajā drošības vidē. Tas ietver gan konvencionālo, gan kodolspēju uzturēšanu, lai nodrošinātu visaptverošu atturēšanu.
Gatavība krīzei, patvertnes un drošības padomi.
Kodolkatastrofas vai citi ārkārtas gadījumi prasa sagatavotību. Patvertnes ir būtiska drošības infrastruktūras sastāvdaļa.
Minimālās prasības patvertnēm ir, lai pagrabs būtu sauss, vēlams arī, lai tam būtu divas izejas, piemēram, durvis un logs. Tas nodrošina evakuācijas iespējas un samazina risku, ja kāda no izejām būs aizbērta.
Taču ne jau visiem būs iespēja tūdaļ doties uz specializētu patvertni. Tāpēc ir svarīgi padomāt, kur mājoklī ir divu sienu princips, proti, kuru telpu nodala divas sienas un kurā nav logu, kas varētu sašķīst.
Šādas telpas var kalpot par pagaidu patvērumu kodolsprādziena vai cita apdraudējuma gadījumā, sniedzot zināmu aizsardzību pret tiešo triecienu un radioaktīvajiem nokrišņiem. Ir svarīgi sagatavoties ar ūdens, pārtikas un pirmās palīdzības krājumiem šādām situācijām.
Ceru, ka šis papildinātais teksts sniedza Jums plašāku un padziļinātāku izpratni par kodolieročiem, to postošo ietekmi un NATO lomu globālajā drošībā.
Novēlu Jums drošu un mierīgu dienu!
Krievijas sabiedrībai ir jāiepotē maksimāls naids pret Eiropu, ar kārtējo histērisko un lamu pilno apcerējumu odiozais Krievijas eksprezidents un pašreizējais Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs komentējis jaunās Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju.