Teikšu nē, raksts būs par to, kā pareizi uztvert kritiku. Bez lirikas un tieši par mūsdienu dinamisko pasauli, kurā katrs no mums ir pakļauts nepārtrauktai informācijas un viedokļu plūsmai. Spēja teikt “nē” bez vainas sajūtas un veselīgi uztvert kritiku ir kļuvusi par neatsveramu prasmi.
Tā ir spēja, kas ļauj saglabāt savu autentiskumu, aizstāvēt personīgās robežas un veidot apzinātu dzīvi, kurā mēs paši esam savas realitātes veidotāji, nevis pasīvi vērotāji.
Šī prasme ir vitāli svarīga, lai nodrošinātu emocionālo labsajūtu, pilnvērtīgas attiecības un personīgo izaugsmi.
Teikšu nē, viedoklis nav absolūta patiesība.
Subjektivitātes spēks.
Ir būtiski saprast, ka jebkurš cilvēka viedoklis ir dziļi individuāls un veidojas, balstoties uz neskaitāmiem faktoriem: personīgo pieredzi, audzināšanu, pārliecības, vērtībām, īpašībām, vēlmēm, kultūru, izglītību un pat aktuālo noskaņojumu.
Šo faktoru kombinācijas ir bezgalīgas, tādējādi radot arī bezgalīgi daudz dažādu viedokļu.
Ja mēs pieņemam citu cilvēku spriedumus, kā autoritatīvākus par savējiem, mēs nonākam lamatās, kas liek mums pieņemt lēmumus un vērtēt savas darbības, pamatojoties uz svešiem kritērijiem.
Tas nozīmē, ka mēs paši sevi nosodām, lai savu realitāti definētu ar citu cilvēku viedokļu palīdzību. Tā ir nopietna kļūda!!! Līdzās tam, ka mēs atsakāmies no saviem spriedumiem, mēs arī nolemjam sevi pastāvīgai vilšanās sajūtai, jo universālu atzinību iegūt nav iespējams.
Vienmēr būs cilvēki, kuriem nepatiks mūsu uzvedība, kuri mūs kritizēs un nepiekritīs mums. Lai dzīvotu šajā pasaulē, mums ir jāpieņem šis fakts kā dots.
Mūsu dzīve, mūsu režisētā filma.
Tava veidotā realitāte.
Katram no mums ir jābūt ne tikai galvenajam varonim, bet arī režisoram savā dzīves filmā. Mēs nedrīkstam ļaut citiem cilvēkiem, kuriem ir sava dzīve, izlemt mūsu vietā.
Mums ir jāprot viņiem par to paziņot, ja viņi mēģina mūs manipulēt, uzspiest savu viedokli vai mācīt, ko darīt. Ir jāprot pateikt bez attaisnojumiem un nožēlas: “Tu vadi savu dzīvi, es savējo.”
Tas ir jākļūst par galveno noteikumu, kas nodrošina cieņu pret sevi un citiem.
Tomēr tas nenozīmē, ka mums nevajadzētu ieklausīties citu cilvēku viedokļos un kritikā. Gluži pretēji, tie var sniegt impulsu mācībām un izaugsmei. Mums ir jāizmanto šīs iespējas, lai pilnveidotos un mācītos no savām kļūdām. Pretējā gadījumā mēs riskējam ieslīgt pedantismā un nemainībā.
Veselīga kritikas uztvere.
Sprieduma un pašapziņas nozīme.
Divi galvenie elementi, kas palīdz veselīgi uztvert kritiku, ir paša spriedums un pašapziņa. Mums ir jāprot novērtēt kritiku un citu cilvēku viedokļus, veidojot un paļaujoties uz savu spriedumu.
Tikai tā mēs varam analizēt kritiku un gūt no tās labumu vai arī to atspēkot, neuztverot to kā agresiju. Tajā pašā laikā nevajadzētu bez ierunām pieņemt kritiku un mainīt savu rīcību, automātiski piešķirot citu viedoklim lielāku autoritāti nekā savējam.
Tas bieži vien nav viegli, it īpaši, ja mums nav rūpīgi izstrādāta pašcieņa, kas ļauj paļauties uz savu spriedumu un necieš no negatīvas ārējas ietekmes (ja tā notiek, ir pienācis laiks pielikt pūles tās stiprināšanai).
Taču neatkarīgi no tā, vai mūsu pašcieņa ir stabila vai nē, vienmēr ir grūti uztvert ne visai sensitīvu un nekonstruktīvu kritiku, kas nesatur empātiju un kuras mērķis ir manipulācija. Šādos gadījumos var reaģēt, izmantojot dažādas stratēģijas.
Kā atbildēt uz kritiku?
Asertīvas pieejas.
Ir trīs kritikas reakcijas, no kurām vajadzētu izvairīties:
• Pretuzbrukums (agresīva atbilde). Visticamāk, tas novedīs pie strīda un savstarpējiem uzbrukumiem.
• Klusēšana, pasīva piekrišana vai atvainošanās, lai gan mēs neuzskatām, ka esam rīkojušies nepareizi (pasīva atbilde).
• Sākotnēja piekrišana, kam seko pretuzbrukums (pasīvi-agresīva atbilde).
Asertīva atbilde uz nekonstruktīvu vai manipulējošu kritiku būtu atklāti paziņot, ka mums nepatīk kritikas forma, un piedāvāt to pasniegt konstruktīvi.
Piemēri:
• “Vai tu varētu man to pateikt pieklājīgāk? Man nepatīk tavs tonis.”
• “Es domāju, ka tev nevajadzētu man to teikt šādā veidā, tas mani apbēdina. Vai tu varētu izteikt savu viedokli konstruktīvākā formā?”
• “Es gribētu, lai tu ar mani izturētos pieklājīgāk.”
• “Es būtu pateicīgs(-a), ja tu izteiktu savu viedokli konstruktīvākā formā.”
Negatīvā precizēšana.
Izpratnes meklējumi.
Vēl viena iespējama asertīva atbilde uz kritiku ir atklāti pajautāt sarunu biedram par viņa motīviem, nevis attaisnoties, noliegt savas kļūdas vai atdot atpakaļ. Var izmantot šādas formulas:
• “Kas tev nepatīk […]?”
• “Kāpēc tu uzskati […] par sliktu?”
• “Kas tev šķiet neatbilstošs […]?”
• “Kāpēc tu domā, ka […] ir nepareizi?”
Atbildot ar asertīvu jautājumu uz uzbrukuma vai manipulācijas mēģinājumu, mēs parādām trīs lietas: ka mēs netaisāmies iesaistīties agresīvā spēlē, ka esam gatavi turpināt sarunu, nenolaižoties, un ka esam atvērti godīgai un pamatotai atbildei.
Kad sarunu biedrs atbildēs, mēs varēsim izlemt, vai mēs pieņemam viņa kritiku kā konstruktīvu vai noraidām to, un, turklāt, netieši norādīsim, vai mēs esam gatavi uztvert kritiku savā virzienā nākamreiz.
Miglainā atbilde.
Mierīga pašpārliecība.
Šī metode ir saistīta ar mierīgu atzīšanu, ka kritikā, iespējams, ir daļa patiesības, pat ievērojama daļa, taču tajā pašā laikā nemainīt savu domāšanas veidu vai uzvedību (ja vien tie nepārkāpj kādas personas tiesības).
Piemēri:
• Kritika: “Tev ir drausmīga mūzikas gaume. Mūzika, ko tu klausies, vienkārši ir sūds.”
• Miglainā atbilde: “Iespējams, tā nav labākā mūzika pasaulē, bet man tā patīk.”
• Kritika: “Tev nozaga telefonu uz ielas? Kāpēc tu to vispār nēsāji rokās? Cik stulbi.”
• Miglainā atbilde: “Iespējams, es neesmu visgudrākais, bet vienīgais, kurš ir vainīgs zādzībā, ir tas, kurš zog.”
• Kritika: “Tu grasies iziet uz ielas tādā izskatā? Izskatās, ka tev patīk piesaistīt uzmanību.”
• Miglainā atbilde: “Jā, man patīk piesaistīt uzmanību.”
Atbildot, neiesaistoties strīdā, nedodot paskaidrojumus un nepadodoties manipulācijām, sarunu biedram, visticamāk, izsīks argumenti turpmākai kritikai.
“Sendviča” tehnika.
Kritikas pasniegšana un atbildēšana eleganti.
Šī stratēģija kalpo gan kritikas izteikšanai, gan elegantai un efektīvai atbildei uz to. Atbildēt ar kritiku (kad paši kritizējam).
Izsakot kritisku spriedumu, vispirms ir jāpaslavē, pēc tam jāizsaka piezīme, un pēc tam atkal jāpaslavē. Tādējādi kritika tiek mīkstināta ar divām pozitīvām ziņām, kas ļauj personai to pieņemt daudz labāk, jo viņš nejutīs agresiju savā virzienā un vieglāk piekritīs mainīt uzvedību.
Piemērs:
• “Man patika tava runa. Reizēm tu it kā noriji vārdus, bet tev izdevās noturēt auditorijas uzmanību no sākuma līdz beigām.”
Atbildēt ar pret kritiku (kad saņemam kritiku).
Nepiekrizdami kritikai savā virzienā, mēs varam ne tikai aizstāvēties, bet arī izmantot “Sendviča” tehniku, it īpaši, ja kritika nāk no personas, kas atrodas augstākā amatā.
Šajā gadījumā vispirms ir jāpiekrīt kādai kritiskās piezīmes daļai. Tādējādi mūsu sarunu biedrs redzēs, ka mēs viņam neatbildam pretī, un turpinās atklāti un mierīgi mūs klausīties.
Pēc tam mēs izsakām nepiekrišanu un noslēdzam atbildi vienā no trim veidiem:
a) pateicamies par izteikto viedokli; b) piedāvājam risinājumu; c) jautājam, kā šo jautājumu risinātu mūsu sarunu biedrs.
Tādējādi mums atkal ir divi pozitīvi elementi, kas mīkstina vienu negatīvu, un mums izdodas eleganti un izteiksmīgi nodot savu pretkritiku sarunu biedram.
Piemērs:
• Kritika: “Pārskats, ko tu sagatavoji, ir pārāk garš un satur pārāk daudz lieku detaļu par veiktajiem testiem.”
• Sendviča pretkritika: “Es piekrītu, ka pārskats ir diezgan garš. Tomēr es uzskatu, ka ir nepieciešams norādīt, kādi testi tika veikti un kādi rezultāti tika iegūti, lai varētu pamatot galīgos secinājumus.”
• Variants a): “Jebkurā gadījumā es novērtēju tavu viedokli un ņemšu to vērā.”
• Variants b): “Domāju, ka varu nedaudz saīsināt trešo punktu. Vai tu domā, ka ar to pietiks?”
• Variants c): “Kādas detaļas tu izņemtu?
Kā atbildēt uz izsmieklu un kritiku.
Iepītais humors.
Kad kāds mūs izsmej vai kritizē, izmantojot jokus, mēs parasti iekrītam lamatās un smejamies (neskatoties uz to, ka mums nav jautri), samazinām vārdu nozīmi vai vienkārši apspiežam savas jūtas, lai nešķistu “pārāk nopietni” vai “garlaicīgi”.
Atļaujot citiem teikt kodīgas piezīmes, kas mūs kaitina, un nenosakot robežas, mēs ļaujam pret sevi izturēties necieņpilni, pat ja tas ir maskēts kā joks.
Šādos gadījumos, tāpat kā visās citās situācijās, kad sastopamies ar necieņu, mums ir jāzina, kā dot cilvēkam saprast, ka mums nepatika viņa vārdi.
Tomēr, ja kritika ir maskēta ar jokiem, mēs jūtam papildu spiedienu, jo, izsakot neapmierinātību, mēs it kā pārtraucam jautrību sarunu dēļ, kas noteikti būs nepatīkamas. Tomēr joki vai kodīgas piezīmes nedrīkst kļūt par aizsegu kritikai vai necieņas pilnai attieksmei.
Ja komentārs, kas izteikts jokojot, mums ir nepatīkams, mums ir jāzina, kā reaģēt, lai tas vairs neatkārtotos.
Viens skatiens tūkstoš vārdu vietā.
Pirmā vienkāršā stratēģija ir uztvert komentāru nopietni: nesmieties par joku un uzturēt acu kontaktu ar personu. Mūsu frontālajā garozā atrodas spoguļ-neironi, kas atbild par spēju empātijai.
Atklājot seju, kas pauž citu emociju nekā tā, ko izjūtam mēs paši, tie sūta trauksmes signālu: notiek kaut kas dīvains. Tieši šādu efektu mēs panāksim, nopietni skatoties cilvēkam acīs aptuveni trīs sekundes.
Tādējādi mēs aktivizējam viņa smadzenēs apgabalus, kas palīdz viņam pašam apzināties, ka viņa vārdi mums nepatika. Iespējams, jau pēc tam persona atvainosies par savu uzvedību. Tomēr, ja tas nenotiks, var izmēģināt nākamo stratēģiju.
Atmaskošana.
Šī stratēģija ir saistīta ar personas patieso nodomu atmaskošanu- atklājot, kādam mērķim, mūsuprāt, viņš nolēmis kritizēt vai izsmiet; tāpat šī stratēģija asertīvi liek saprast, ka sarunu biedra uzvedība ir neatbilstoša.
Tas tiek darīts šādi:
• Atkārtojam komentāru: “Kad tu jau trešo reizi jautā, vai es pati griezu matus…”
• Izsakām to, ko jūtam vai domājam: “…man ir sajūta, ka tu mēģini mani izsmiet.”
• Uzdodam tiešu jautājumu, lai sarunu biedrs apstiprinātu vai noraidītu mūsu iespaidu: “Vai tā ir?”
Uzdodot jautājumu beigās, mēs dodam sarunu biedram saprast, ka viņa uzvedība ir neatbilstoša, un dodam iespēju atvainoties. Ja mēs sastopamies ar īstu muļķi un uz pēdējo jautājumu viņš atbild “jā”, nevajadzētu zaudēt vēsu prātu: turpinām tādā pašā garā, nezaudējot paškontroli un nenovēršot skatienu, mēs aukstā un mierīgā tonī atbildam:
“Interesanti… Un kāpēc tev tas vajadzīgs?”
Atbilde uz šo jautājumu būs noteicošā: vai nu, nonākot strupceļā, sarunu biedrs sāks attaisnoties un lūgt piedošanu, vai, ja viņš sniegs citu atbildi, kas pierādīs, ka viņš patiešām ir bezcerīgs muļķis, mēs secināsim, ka nav vērts ar viņu sazināties.
Šīs stratēģijas un pieejas ne tikai palīdz efektīvāk tikt galā ar kritiku un manipulāciju, bet arī nostiprina mūsu pašapziņu un spēju veidot dzīvi atbilstoši saviem principiem un vērtībām.
Atcerieties, ka spēja teikt “nē” un pieņemt kritiku ar veselīgu distanci ir ceļš uz lielāku brīvību un pilnvērtīgāku eksistenci. Vai esat gatavs (-a) ieviest šīs stratēģijas savā ikdienā? Ticu, ka mani saprati pareizi un motivēsi sevi uz pareizu rīcību.
Labu Dienu Tev, atceries par maģiju ar teikšu nē!
