Depresijas. Pēc novērojumu datiem, aptuveni 18 procenti pilsoņu cieš no depresijas un trauksmes izjūtām. Aptuveni 80 procenti no viņiem nemeklē medicīnisko palīdzību. Tas parasti notiek pirmssvētku periodos, kā arī gadu mijā.

Depresijas, galvenie cēloņi un faktori.

Daudzi cilvēki noliedz, ka viņiem ir depresija, īpaši, ja viņi nevar iedomāties konkrētu iemeslu, kas varētu likt viņiem justies nomāktam. Apskatīsim deviņus zinātniski pierādītus faktorus, kas var izraisīt depresiju. Draugi, es zinu, ka jūs gaida daži pārsteigumi.

Sezonāli garastāvokļa traucējumi.

Saules gaismas trūkums ziemas laikā var izraisīt ne tikai emocionālu lejupslīdi. Zinātniskie pētījumi apstiprina, ka tas var izraisīt depresiju.

Daži no mums ir jutīgāki pret saules gaismu nekā citi, un viņiem ir jāpieliek pūles, lai saglabātu savu emocionālo līdzsvaru.

No rīta ir svarīgi iegūt pietiekami daudzumu saules gaismas, jo tas palīdz sinhronizēt diennakts ritmu ar dienas gaismas stundām. Tas savukārt palīdz uzturēt regulāru miega režīmu.

Ja jūsu ikdienas grafiks apgrūtina saules gaismas saņemšanu ziemā, mēģiniet iegādāties īpašu lampu, kas paredzēta, lai atdarinātu saules gaismas ietekmi.

Saules starojuma trūkuma dēļ daudziem var pietrūkt D vitamīna. Ziemā tas ir viens no depresijas priekšnoteikumiem. Par laimi, šī problēma ir viegli atrisināma ar D vitamīna piedevām.

Ja tas tā ir, jums vienkārši nepieciešama ikdienas kapsula, kas satur šo vitamīnu. Starp citu, B vitamīnu, īpaši folijskābes un B6 vitamīna, lietošana ir saistīta ar garastāvokļa uzlabošanos.

Depresijas, negatīvs dialogs ar sevi.

Bieži vien mēs nepamanām faktu, cik nežēlīgi esam pret sevi. Mēs sevi lamājam par mazākajām kļūdām un dažreiz pat par neitrāliem notikumiem.

Ja mūsu domas varētu iemiesot kādā cilvēkā, kurš mums nemitīgi seko un skaļi teic to, ko mēs paši sev sakām savos iekšējos monologos.

Tad tici, šāds cilvēks mums, būtu dziļi nepatīkams. Taču, tā kā dialogs ir iekšējs, un mēs esam tik ļoti pieraduši pie savas iekšējās balss. Tad visi apvainojumi pazūd tavā būtībā un tas kāpina zemapziņā trauksmi un neapmierinātību.

Mēģiniet runāt ar sevi tā, kā runājat ar savu labāko draugu.

Depresijas un iedzimtība.

Depresiju var izraisīt ģenētika. Aptuveni sešdesmit procentiem cilvēku, kuriem diagnosticēta depresija, ir specifiski cēloņi. Tie parasti saistīti ar ārējiem faktoriem, atlikušos četrdesmit procentus var piedēvēt slimības ģenētiskajai izcelsmei.

Cilvēki, kuru vecāki, brāļi vai māsas cieš no depresijas, trīs reizes biežāk slimo ar šo slimību. Zinātnieki nav pārliecināti, vai šo traucējumu galvenokārt izraisa iedzimtība vai galvenokārt vispārēji vides faktori un ārējā ietekme.

Stress un trauksme.

Stress un trauksme ir ļoti nozīmīgi depresiju veicinoši faktori. Kad mūs pārņem negatīvas un satraucošas domas, mūsu smadzenes ir zem domu spiediena. Mēs nespējam baudīt pilnvērtīgu dzīvi.

Mūsdienu pasaulē stress ir ilgstošs un pamazām veido hronisku sindromu. Īpaši tas attiecas uz tiem, kuriem darbs nebeidzas darba vietā.

Slikti, ka domas par darbu “jānes” mājās.

Bieži vien vienkārši nav laika atgūties un pārgrupēties, lai atspoguļotu nākamo iespējamo stresu, kas pamazām noved pie nervu izsīkuma.

Garastāvokļa traucējumi.

Ja depresijas simptomi ilgst vairākas nedēļas un šķiet, ka, neskatoties uz dzīvesveida un uzvedības izmaiņām, neuzlabojas. Iespējams, ka jūsu smadzenēs ir veselības traucējumi.

Tā nekādā gadījumā nav jūsu vaina, un jums nevajadzētu stāties pretī grūtībām vienam. Ja esat nonācis pie secinājuma, ka Jums ir depresijas traucējumi, meklējiet kvalificēta ārsta palīdzību.

Ja jūsu aizdomas būs pamatotas, terapeits var jums izrakstīt zāles, kas uzlabos jūsu garastāvokli.

Hormonālās svārstības.

Noteiktu hormonu, piemēram, vairogdziedzera hormonu, līmenis var ietekmēt jūsu garastāvokli un likt jums justies nomāktam.

Sievietēm hormonālā nelīdzsvarotība menstruālā cikla laikā var izraisīt garastāvokļa svārstības. Daži cilvēki ir jutīgāki pret šīm izmaiņām nekā citi, un viņiem hormonālo zāļu lietošana var būt izeja.

Sociālā vai emocionālā kontakta trūkums.

Cilvēks var justies satriekts, jo trūkst sociālās vai emocionālās mijiedarbības ar citiem. Vientulība ir viens no biežākajiem depresijas cēloņiem.

Lielākā daļa no mūsu ikdienas saskarsmes ar kolēģiem vai citiem cilvēkiem ir virspusēja. Tā vērsta uz problēmām un nav pietiekama, lai aizpildītu vajadzību pēc cilvēku mijiedarbības.

Dažkārt pat tie, ar kuriem mēs dzīvojam un uz kuriem paļaujamies uz emocionālo atbalstu, atsauc vai nejūt mūsu līdzjūtību, liekot mums ciest vientulībā.

Dažreiz var būt vajadzīgas īpašas pūles, lai aizpildītu šo tukšumu un iegūtu pareizo sociālās mijiedarbības devu.

Depresijas, vide un dzīvesveids.

Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas izraisa depresiju, ir vide un notikumi mūsu dzīvē. Neatkarīgi no tā, vai tās ir problēmas darbā vai pat darba zaudējums, mīļotā zaudējums, bažas par šķiršanos.

Dažreiz situācija ir ārpus mūsu kontroles. Depresija ir dabiska psihes reakcija uz šādiem notikumiem. Viss, ko mēs varam darīt, ir censties saglabāt pozitīvu skatījumu uz pasauli, atgādinot sev, ka visas sliktās lietas agrāk vai vēlāk pāriet.

Psiholoģiskā trauma.

Depresija var būt smadzeņu reakcija uz traumu neatkarīgi no tā, vai tā notika nesenā pagātnē vai pirms daudziem gadiem.

Dažreiz dzīves notikumi ir kas vairāk nekā tikai ikdienas kāpumi un kritumi. Šādos gadījumos rodas psiholoģiska trauma. Tas jo īpaši attiecas uz sāpīgiem bērnības notikumiem, kuru rezultātā smadzenes, kas attīstās, var iesprūst satraukumu cilpā.

Rezultāts bieži vien ir samazināta kognitīvā elastība, un tas var apgrūtināt turpmāko stresa faktoru pārvarēšanu.

Psiholoģiskās traumas ietekmi var nedaudz mazināt psihoterapija, un bieži vien ārsts var palīdzēt atrast problēmas sakni, kas izraisa depresiju.

Eksistenciālā krīze.

Vai tu redzi jēgu savai dzīvei? Vai esi pārliecināts, ka tava esamība ir tas lielais, kas var ienest kaut ko pozitīvu tavā apkārtnē. Katra jauna diena ir līdzīga iepriekšējai, un liktenis šķiet pelēks un bezjēdzīgs?

Varbūt jūs domājat, ka visa pasaule ir matrica? Apsveicam, jums ir eksistenciāla krīze!

Eksistenciālā krīze un kā ar to cīnīties?

Kā tikt galā ar nomāktu garastāvokli? Eksistenciālā krīze ir psiholoģisks traucējums, ko izraisa smagas psiholoģiskas traumas. Iespējama ilgstoša izolācija no sabiedrības, akūts miega trūkums vai vilšanās noteiktā uzskatu sistēmā, piemēram, reliģijā.

Mēs zinām, ka mēs visi kādreiz nomirsim, un kāda tad ir dzīves jēga?

Eksistenciāla trauksme vai krīze mēdz rasties pārejas laikā un atspoguļo grūtības pielāgoties, kas bieži ir saistīta ar drošības zaudēšanu. Ja jūs cīnās ar eksistenciālu trauksmi, jūs varētu sev uzdot jautājumu: “Kāda jēga dzīvot?”

Pārejot savā dzīvē un zaudējot pazīstamā konteksta un struktūras drošību, jūs varat apšaubīt dzīves jēgu, ja galu galā rezultāts ir tāds, ka tu nomirsi. Kāpēc tad darīt kaut ko, sev vai citiem?

Spēja aizraut to, ko citādi varētu uzskatīt par bezjēdzīgu dzīvi, atspoguļo novērtējumu pašai dzīvei. Ja jūs varat pārtraukt mēģināt dzīvot līdz galam vai “mērķim”, un sākt lai dzīvotu ar pašu “būšanas” aktu, tad jūs sāksiet pilnībā dzīvot savu dzīvi.

Patiesībā neapmierinātība ar savu dzīvi un tās jēgas meklējumi ir domas, kas jau senatnē ir traucējušas cilvēces mieru. Līdz šim psiholoģiskie traucējumi kļūst plaši izplatīti un jau rada bažas zinātnieku vidū.

Parasti krīze izplatās starp tiem cilvēkiem, kuri jau ir apmierinājuši izdzīvošanas pamatvajadzības, ieguvuši brīvo laiku un nav varējuši tam atrast pielietojumu.

Pēc dāņu filozofa Sorena Kērkegora domām, ja cilvēkus nenovērstu ikdienas aktivitātes, mirkļa baudas un citi ārēji faktori, tad dziļa depresija aptvertu visu cilvēci. Apziņa un augsts intelekts ir lāsts, kas padara mūs par visnožēlojamākajiem radījumiem starp zīdītājiem.

Eksistenciālā krīze, ko darīt?

Pēc vācu psihologa Karla Jaspersa domām, krīze iestājas ikreiz, kad cilvēks nonāk robežsituācijā – dzīvības apdraudējuma brīdī, tuvinieka nāves brīdī, ar dziļu vainas sajūtu utt. Salīdzinājumam, Hamleta eksistenciālos meklējumus – būt vai nebūt Viljama Šekspīra lugā izraisa viņa tēva nāve.

Šāda stresa rezultātā cilvēks pēkšņi sāk uzdot sev filozofiskus jautājumus. Ateisms un neuzticēšanās Dieva esamībai situāciju tikai saasina.
Cilvēks saskaras ar paradoksu – viņš saprot, ka nav dzimis velti, bet nesaskata savai eksistencei dziļu jēgu un turklāt neredz jēgu visas cilvēces eksistencei.

Eksistenciālā krīze, tu salīdzini sevi ar veiksmīgākiem draugiem.

Vakar tevi neinteresēja, kas noticis ar bijušo klasesbiedreni Zitu. Šodien tu ciet no tā, ka viņai, atšķirībā no tevis, ir milzīgs dzīvoklis galvaspilsētas centrā, un viņa ceļo uz ārzemēm četras reizes gadā. Turklāt paša panākumi šķiet pilnīgi nenozīmīgi, un esi ar mieru sevi atzīt par neveiksminieku.

Tu netici citu cilvēku atbalstam.

Katram ir savas rūpes, tā ir taisnība. Taču tas nenozīmē, ka grūtā situācijā neviens tev nepalīdzēs. Piedzīvojot krīzi, mēs zaudējam spriedumu objektivitāti, nevaram adekvāti novērtēt situāciju, lai saprastu, pie kā vērsties pēc palīdzības.

Eksistenciālā krīze, paradoksa atrisināšana.

Lielākā daļa cilvēku mēģina tikt galā ar kognitīvo disonansi, izmantojot kādu jau gatavu jēdzienu – reliģiju vai harmonisku pasaules uzskatu sistēmu.

Ir doma, ka reliģija pastāv, lai sniegtu cilvēkiem gatavas atbildes uz visiem jautājumiem. Pārliecība par augstāka spēka esamību, pēcnāves dzīvi un konkrētu mērķi. Iespējams, ka tāda pieeja uzskatiem var izglābt sabiedrību no konfliktiem un audzina pazemību.

Tomēr, ko darīt cilvēkiem, kuri ir tālu no reliģijas?

Norvēģu filozofs Pīters Zapfe aprakstīja četrus psiholoģiskās aizsardzības mehānismus – izolāciju, fiksāciju, uzmanības novēršanu un sublimāciju.

1. Izolācija – fantazēšana, izvairīšanās no problēmas citā psiholoģiskā stāvoklī.
2. Fiksācija ir visu laiku veltījums dzīves jēgas meklējumiem.
3. Izklaidība ir atgriešanās pie ikdienas aktivitātēm.
4. Sublimācija ir impulsu novirzīšana, piemēram, radošumā (dziesmu, dzejoļu, gleznu utt. rakstīšana).

Nepieciešams palēnināt dzīves tempu, iemācīties atpūsties un atslābināties. Tas nav viegli, it īpaši, ja neatlaidīgi tiecies uz kādu mērķi. Bet, ja pats nepiebremzēsi, dzīve to izdarīs tavā vietā.

Dažreiz pietiek ar atpūtas dienu vai, vēl labāk, došanos atvaļinājumā uz nedēļu. Šo laiku varat izmantot informatīvai detoksikācijai. Izslēdz viedtālruni, nelieto internetu. Tad, pieņemot sevi tādu, kāds esi, atgriezies pie savām prioritātēm.

Galvenais noteikums, kā pārvarēt vēl vienu dzīves krīzi – neslēpt “galvu smiltīs”. Pēc saprātīgas pašanalīzes mēģini pārveidot savus “atradumus” par konkrētu sasniedzamu rezultātu.

Lai kā arī būtu, labākais līdzeklis pret psiholoģisko krīzi ir darbs. Kā izteicās kāda padzīvojusi zemniece pēc īsas Annas Kareņinas problēmas izklāsta: “Kaut viņai būtu govs. Vēl labāk, divas.”