Sievietes loģika. Šis apzīmējums nereti tiek izmantots ironiski vai pat nievājoši, it kā sievietes domātu “citādi”, pārāk emocionāli vai neloģiski. Taču, raugoties dziļāk, sieviešu loģika ir daudzdimensionāla un bieži vien balstīta ne tikai prāta apsvērumos, bet arī dziļā emocionālā pieredzē.
Šis raksts aicina paskatīties uz sievietes loģiku no cita skatu punkta, kā uz dzīves skatījumu, kurā galvenā loma ir pašrefleksijai, izvēlēm un iekšējai brīvībai.
Sievietes loģika, kāpēc sievietes izvēlas ciešanas?
Šķiet paradoksāli, bet ir brīži, kad mēs pašas izvēlamies justies nelaimīgas. Ne tāpēc, ka mums patīk ciest, bet tāpēc, ka ciešanas sniedz zināmu pazīstamu komfortu.
Tajās mēs varam ieņemt upura pozīciju, kurā ir vieglāk sev attaisnot bezdarbību un atlikt lēmumus. Šādas “mākslīgi kultivētas” ciešanas nereti kļūst par ieradumu. Tās ļauj mums palikt vietā, kurā nav jācīnās, nav jāuzņemas atbildība, nav jāriskē.
Tas ir sava veida emocionālais autopilots: mēs ļaujam ārējiem apstākļiem diktēt, kā jājūtas, nevis pašas izvēlamies savu reakciju. Taču šī izvēle ir tikai ilūzija jo ilgāk turamies ciešanu zonā, jo vairāk zaudējam spēju kontrolēt savu dzīvi.
Izvēle būt brīvai vai palikt upura lomā?
Neviens nevar paredzēt dzīves pavērsienus: būs vilšanās, šķiršanās, zaudējumi, kritika. Bet vienmēr ir viena konstante, tava attieksme. Tu vari izvēlēties būt upuris vai būt savas dzīves līdere.
Upura loma šķiet vilinoša, jo tā ļauj neuzņemties atbildību. “Es esmu tāda, jo dzīve mani šādi padarīja.” Bet tas ir maldinošs ceļš, kas noved vienīgi pie sevis žēlošanas un vēl lielāka emocionālā izsīkuma.
No šī stāvokļa var izkļūt tikai tad, kad apzināti izlem, ka tu vairs neesi notikumu vergs, bet esi savas dzīves saimniece. Ir vērts sev jautāt: vai es vēlos dzīvot pēc scenārija, ko raksta nejaušība, vai tādu, ko rakstu es pati?
Iekšējais dialogs un iekšējais kritiķis.
Sievietes bieži ir pašas sev visbargākās tiesneses. Mēs kritizējam savu izskatu, izdarītos lēmumus, pat domu virzienu. “Es neesmu gana laba”, “Man nesanāks”, “Es nekad nebūšu laimīga”, šīs frāzes mēs dzirdam nevis no citiem, bet no sevis.
Iekšējais kritiķis ir spēcīgs ienaidnieks, taču tas nav īsts cilvēks – tas ir balss fragments, kas veidojies no pieredzes, audzināšanas, sabiedrības spiediena un bailēm. Labs sākuma punkts, lai to apturētu, ir šāds jautājums: “Vai es runātu šādi ar savu labāko draudzeni?” Ja nē, kāpēc runāju tā ar sevi?
Iemācīties aizstāt kritiku ar sapratni un empātiju pret sevi ir viens no būtiskākajiem dzīves uzdevumiem. Tā vietā, lai teiktu “es izgāzos”, saki “es mēģināju” vai “es mācījos”. Tas nav pašapmāns – tas ir ceļš uz veselīgu pašvērtību.
Pastāvīgā salīdzināšana, ceļš uz neapmierinātību.
Sievietes bieži nonāk salīdzināšanas slazdā. Sociālie tīkli, draudzenes panākumi, svešas dzīves, kas izskatās tik perfekti, mēs salīdzinām savu ikdienu ar citu cilvēku izceltajiem mirkļiem un jūtamies kā neveiksminieces.
Taču ir svarīgi saprast: cilvēki reti rāda savas cīņas. Aiz šķietamiem panākumiem var slēpties neziņa, aiz uzspēlēta smaida vientulība.
Salīdziniet sevi ar savu vakardienas versiju, nevis ar kādu citu. Vai tu šodien esi nedaudz drosmīgāka, nedaudz pacietīgāka, nedaudz laipnāka nekā vakar? Ja jā tad tu attīsties, un tas ir svarīgāk par jebkuru citu dzīvesveida blogeri.
Trauksme, risinājums problēmām, kas vēl nav radušās.
Trauksme bieži rodas no vēlmes paredzēt, novērst un kontrolēt nākotni. “Kas notiks, ja mani atlaidīs?” “Ko es darīšu, ja viņš mani pametīs?” “Vai es spēšu būt laba māte?” Šie jautājumi mūs paralizē, pirms vēl dzīve devusi iemeslu satraukumam.
Risinājums?
“Es risināšu problēmu, kad tā parādīsies.” Tas nav bezrūpīgums, tā ir mentālā higiēna. Dzīvošana tagadnē ir vienīgais laiks, kurā vari kaut ko mainīt, just un rīkoties.
Pagātne ir mācība, nevis spriedums.
Daudzas sievietes gadiem dzīvo pagātnes kļūdās, nepiepildītos sapņos, neveiksmīgās attiecībās, neizdevušās karjeras izvēlēs. Mēs analizējam, ko darījām nepareizi, un šīs pārdomas kļūst par važu ķēdi.
Atceries, ka pagātni nevar mainīt, tikai savu attieksmi pret to. Tā vietā, lai sev pārmestu, pajautā: “Ko es no tā iemācījos?”
Dzīve kustas uz priekšu. Ja tavs skatiens visu laiku ir pagātnē, tu neredzi iespējas, kas ir tieši tev priekšā.
Nespēja pamanīt labo, kā pārslēgt fokusu.
Kad sievietei kaut kas labs notiek, bieži dzirdamas frāzes: “Tas bija tikai veiksme”, “Man paveicās”, “Droši vien tas ilgi neturpināsies”. Bet, kad notiek kaut kas slikts, “Protams, tā jau bija jānotiek, jo esmu neveiksmīga”.
Šāda domāšana izkropļo realitāti. Tu esi pelnījusi labas lietas. Tu esi pelnījusi, lai panākumi, laime, prieks un atzinība kļūst par tavas dzīves neatņemamu daļu.
Sāc pamanīt labo: silta kafija no rīta, bērna smaids, drauga zvans, veiksmīgi aizvadīta diena. Tā ir vienkāršība, kas veido noturīgu apmierinātības sajūtu.
Pieci neloģiski sadzīves risinājumi no sievietes puses.
Šie piemēri nav domāti kā kritika, bet kā viegli humoristisks atspoguļojums noteiktiem uzvedības paradumiem, kurus mēs bieži paši nepamanām. Un kas zina, varbūt kāds no tiem palīdzēs spert soli pretī skaidrākai, apzinātākai ikdienai.
1. “Man nav ko vilkt, bet skapis ir pārpildīts”
Šī ir klasika. Sieviete stāv pie skapja, kurš lūzt no drēbēm, un ar nopietnu sejas izteiksmi saka: “Man nav ko vilkt!”
Loģika?
• Skapis ir pilns. Dažreiz pat ar jauniem apģērbiem, kuriem vēl pat nav noplēsta cena.
• Taču iekšējā sajūta saka, ka “nekas neder”.
Ko tas nozīmē?
Tas bieži nav par drēbēm, bet par pašsajūtu. Neapmierinātība ar savu ķermeni, noskaņojumu vai vienkārši vajadzība pēc “jauna impulsa”.
Tā vietā, lai uzreiz skrietu iepirkties, vērts paskatīties uz esošo apģērbu ar svaigu skatienu, sakombinēt to citādi, vai vienkārši pajautāt sev: “Vai man tiešām vajag vēl vienu kleitu, vai varbūt vajag vairāk pašpārliecinātības?”
2. “Kāpēc viņš nesaprot, ko es domāju?”
Sieviete, kura klusē, gaida, ilgojas, domā un cer, bet… neko nesaka. Tad ir pārsteigta, aizvainota vai dusmīga, ka otrs cilvēks, parasti vīrietis , “nesaprata viņas sajūtas”.
Loģika?
• Neizteiktas vēlmes netiek piepildītas.
• “Ja viņš mani mīl, viņš taču pats sapratīs!”
Ko tas nozīmē?
Cilvēki nespēj lasīt domas, un pat tuvākie partneri var palaist garām nianses. Atklāta, tieša un laipna komunikācija ir atslēga. Tā nav vājuma izpausme, tā ir nobriedusi izvēle. Lēmums komunicēt skaidri nav pretrunā ar romantiku. Tā ir cieņas pazīme.
3. “Sakārto, kā es to daru, vai vispār neko nedari”
Šī frāze attiecas uz sadzīves darbiem: trauku mazgāšanu, grīdas slaucīšanu, bērnu guldīšanu. Ja partneris vai ģimenes loceklis kaut ko dara, bet ne gluži tā, kā sieviete to uzskata par pareizu, viņam tiek aizrādīts vai pat aizliegts palīdzēt.
Loģika?
• “Es to varu izdarīt labāk!”
• Bet pēc tam seko: “Man viss jādara vienai…”
Ko tas nozīmē?
Šāds neloģisks paradokss var radīt slodzi un vilšanos. Neviens cilvēks neiemācīsies palīdzēt, ja viņam netiek dota iespēja kļūdīties.
Ideālisms ikdienas mājsaimniecībā bieži vien kaitē, nevis palīdz. Palīdzība var būt efektīva arī tad, ja tā nav perfekta. Atlaist kontroli var būt grūtāk nekā nomazgāt traukus, bet tas atmaksājas.
4. “Es viņam neko neteikšu, lai viņš pats uzmin”
Tā vietā, lai mierīgi izstāstītu, kas nepatīk vai ko viņa vēlētos, sieviete izvēlas klusēt un… gaidīt iniciatīvu no otras puses. Kad tas nenotiek var sekot pārmetumi.
Loģika?
• Klusēšana kā pasīva protesta forma.
• Cerība uz saprašanu bez vārdiem.
Ko tas nozīmē?
Šāda pieeja bieži noved pie emocionālās spriedzes. Tā vietā, lai uzkrātu aizvainojumu, daudz veselīgāk ir atklāti pateikt, “Man vajadzēja vairāk uzmanības šodien,” vai “Es gribētu, lai tu mani uzklausi.” Arī emocionālā tuvība sākas ar komunikāciju, nevis minēšanu.
5. “Sieviete var visu, bet tomēr viņai viss jādara vienai”
Sieviete uzskata, ka viņa ir supervaronis: spējīga vienlaikus strādāt, audzināt bērnus, gatavot vakariņas, sportot un izskatīties kā no žurnāla vāka. Pēc tam viņa ir izdegusi, pārgurusi un dusmīga, ka viņai neviens nepalīdz.
Loģika?
• “Es pierādīšu, ka varu.”
• Bet pēc tam: “Neviens mani nenovērtē!”
Ko tas nozīmē?
Pat stiprākajai sievietei ir tiesības būt vājai. Pat visefektīvākajai ir jāiemācās sadalīt slodzi. Pieprasīt palīdzību nav kapitulācija, tā ir emocionālās inteliģences zīme.
Neviens nevar izturēt mūžīgu “multitasking” režīmu bez sekām. Īsta spēka izpausme nav darīt visu vienai, bet gan prast lūgt un pieņemt atbalstu.
Šie pieci “neloģiskie” sadzīves risinājumi nav stāsts par to, ka sievietes rīkojas nepareizi. Tie ir par ieradumiem, kas nereti rodas no sabiedrības spiediena, iekšējiem uzskatiem vai neskaidras emocionālās higiēnas.
Galvenā mācība?
- Apzinātība – spējas pamanīt, kad rīkojamies automātiski, pēc ieraduma, nevis apzinātas izvēles dēļ.
- Komunikācija – atslēga uz izpratni, sadarbību un līdzsvaru.
- Līdzsvars – starp spēju rūpēties par citiem un parūpēties par sevi.
Atceries: loģika nav dzimuma jautājums. Tā ir iemaņa, ko var attīstīt ikviens arī sievietes, kuras dažkārt mēdz būt ļoti emocionālas, bet arī apbrīnojami stipras un apzinātas.
Noslēgumā, kas īsti ir “sievietes loģika”?
Sievietes loģika nav kaut kas absurds vai neizprotams. Tā ir dzīves pieredzes, emocionālās inteliģences, pārdzīvojumu un intuīcijas sajaukums. Tā nav kļūda, tur ir spēks. Taču šis spēks kļūst bīstams, ja to nepārvalda, ja tas kļūst par ieradumu dzīvot bailēs, ciešanās un nepārliecībā.
Mūsu loģika var mūs pacelt, ja to apzināmies, izvēlamies un attīstām.
Dzīve sievietei nav vieglāka vai grūtāka nekā vīrietim, tā ir vienkārši citāda. Tajā ir viena un tā pati izvēle: būt savai dzīvei par autoru, nevis tikai lasītāju.
Tāpēc nākamreiz, kad dzirdēsi vārdu “sieviešu loģika” kā joku, pasmaidi un atceries. Sieviešu loģika nav vājums, tā ir iekšējās pasaules bagātība. To vada nevis emociju viļņi, bet drosme, apziņa un spēja pārveidot sevi.
Labu dienu, drosmīgā sieviete.
