Laulību šķiršana. Mēs esam uzauguši ar pasakām, kuras beidzas pie kāzu altāra ar vārdiem: “Un viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam.” Kultūra, filmas un sociālie tīkli mūsos ir iestādījuši pārliecību, ka laulība ir loģisks un pašsaprotams mīlestības turpinājums.

Pastāv uzskats, ja jūtas ir īstas, viss “sakārtosies pats no sevis”. Tomēr realitāte ir skarba: statistikas dati un psiholoģiskie pētījumi liecina, ka ar mīlestību vien nepietiek, lai izturētu dzīves krīzes, sadzīves nogurumu un rutīnu.

Mūsdienu attiecību dinamika rāda, ka daudz svarīgākas par sākotnējo kaisli ir komunikācijas prasmes un reālistiskas cerības. Tieši šeit lielākajai daļai pāru rodas pirmās plaisas. Aplūkosim divus izplatītākos mītus, kas rada bīstamas ilūzijas un nemanāmi grauj savienību no iekšienes.

Pirmais mīts.

Mīlestība laulībā atrisina visas problēmas un pasargā no konfliktiem.

Daudzi cilvēki stājas laulībā ar iekšēju uzstādījumu: “Mēs viens otru mīlam, tātad mēs tiksim galā ar visu.” Šis romantizētais skatījums liek domāt, ka strīdi liecina par nepareizā partnera izvēli vai jūtu atdzišanu.

Tomēr slavenais amerikāņu psihologs un attiecību pētnieks Džons Gotmans, kurš gadu desmitiem novērojis pārus, ir nonācis pie pārsteidzoša secinājuma: aptuveni 69% laulības konfliktu ir hroniski.

Tas nozīmē, ka lielākā daļa jautājumu, par kuriem jūs strīdaties šodien, būs aktuāli arī pēc desmit gadiem. Kāpēc?

Jo tie sakņojas fundamentālās atšķirībās:

• Temperaments: Viens ir impulsīvs, otrs – apdomīgs un lēns.
• Finanšu paradumi: Viens tiecas uzkrāt drošībai, otrs vēlas baudīt dzīvi šeit un tagad.
• Sadzīves ritms: “Pūces” un “cīruļi” reti kad dabiski saskaņo savu enerģijas līmeni.
• Personīgā telpa: Nepieciešamība pēc vientulības pretstatā vēlmei visu laiku pavadīt kopā.

Šīs atšķirības nekur nepazūd pēc zīmoga pasē vai gredzenu apmaiņas. Konflikti ir neizbēgami jebkurās veselīgās attiecībās. Atšķirība starp pāriem, kas izšķiras, un tiem, kas paliek kopā, nav strīdu daudzumā, bet gan tajā, kā viņi šos konfliktus risina.

Laulību šķiršana, kā strīdas laimīgi pāri?

Laimīgi pāri neizvairās no diskusijām un nenorij aizvainojumu “miera labad”. Viņi saprot, ka klusēšana ir lēnām dzeroša inde. Tā vietā viņi attīsta trīs vitāli svarīgas prasmes:

1. Cieņpilna komunikācija: Pat vislielākā aizkaitinājuma brīdī viņi neizmanto pazemojošus vārdus vai sarkasmu. Problēma tiek nošķirta no cilvēka personības.
2. Fokuss uz risinājumu, nevis uzvaru: Viņi necenšas pierādīt savu taisnību, bet gan meklē kompromisu, kas būtu pieņemams abiem.
3. Spēja atgriezties pie sarunas: Ja emocijas sit augstu vilni, viņi prot paņemt pauzi, lai vēlāk, nomierinājušies, pabeigtu iesākto, nevis vienkārši “pakāptu zem paklāja”.

Gatavošanās laulībām nav meklējumi pēc cilvēka, ar kuru jums nekad nebūs viedokļu sadursmju. Tas ir darbs pie tā, lai atrastu cilvēku, ar kuru varat godīgi un droši “iziet cauri vētrām”, nebaidoties, ka katrs strīds kļūs par pēdējo.

Otrais mīts.

Pēc kāzām laimīga laulība vairs neprasa piepūli.

Šis ir, iespējams, visdzīvākais un kaitīgākais mīts. Pastāv uzskats, ka grūtākais posms ir pati kāzu diena – plānošana, viesu saraksti, uztraukums, dokumenti un lielie tēriņi.

Valda ilūzija: “Kad apprecēsimies, beidzot varēsim atslābt un baudīt dzīvi.” Tomēr laimīga laulība nav galamērķis, kurā var piestāt un izslēgt dzinēju.

Tā drīzāk ir kā dārzs, kas prasa regulāru kopšanu.

Pētījumi, kas publicēti zinātniskajā žurnālā Psychological Inquiry, norāda uz būtisku pārmaiņu: mūsdienu laulība ir kļuvusi par instrumentu pašrealizācijai. Mēs no sava partnera gaidām neticami daudz. Viņam ir jābūt:

• Kaislīgam mīļākajam;
• Labākajam draugam un uzticības personai;
• Gādīgam vecākam un mājsaimniecības balstam;
• Iedvesmojošai mūzai un karjeras atbalstam;
• Personīgajam psihologam, kurš saprot bez vārdiem.

Tā ir milzīga nasta diviem cilvēkiem. Ja partneris nespēj vai kādā brīdī nevēlas pildīt kādu no šīm lomām, attiecības sāk “plīst pa vīlēm”. Lai attaisnotu šīs augstās gaidas, ir nepieciešamas pastāvīgas, ikdienišķas pūles.

Laulība kā ikdienas izvēle.

Nepietiek ar vienu skaļu “jā” vārdu ceremonijā. Laulība ir simtiem mazu, it kā nenozīmīgu izvēļu kopums katru dienu:
• Izvēle nolikt telefonu malā, kad partneris stāsta par savu dienu.
• Izvēle pateikt “paldies” par iznestu miskasti vai pagatavotu kafiju.
• Izvēle piekāpties sīkumos, lai otram būtu prieks.
• Izvēle sniegt atbalstu brīdī, kad pašam ir maz spēka.
Ja mēs uztveram laulību kā finišu, tā kļūst trausla un sastingst. Ja mēs to uztveram kā dinamisku sistēmu un ikdienas praksi, tā kļūst izturīga pret jebkuriem ārējiem satricinājumiem.

Runāt tā, lai otrs tiešām dzirdētu, nevis tikai aizstāvētos.

“Es” ziņojumu tehnika (tā vietā, lai uzbruktu).

Lielākā kļūda strīdos ir teikuma sākšana ar vārdu “Tu”. Piemēram: “Tu nekad nepalīdzi!” vai “Tu atkal kavē!”. Cilvēka smadzenes to uztver kā uzbrukumu, un automātiski ieslēdzas aizsardzības režīms.

Kā to darīt pareizi: Tā vietā, lai vainotu partneri, runājiet par savām sajūtām un faktiem.
• Formula: Es jūtos [emocija], kad notiek [fakts], jo man ir svarīgi [vajadzība].
• Piemērs: “Es jūtos vientuļi un nogurusi, kad vakarā visi trauki paliek izlietnē, jo man ir svarīgi no rīta ienākt tīrā virtuvē.”
Šādā veidā jūs nevis uzbrūkat partnerim, bet gan uzaicināt viņu savā iekšējā pasaulē.

“Maigais starts” sarunai.

Džons Gotmans atklāja, ka 94% gadījumu sarunas iznākumu var paredzēt pēc tās pirmajām trim minūtēm. Ja saruna sākas ar kliegšanu vai sarkasmu, tā beigsies ar neveiksmi.

Kā to lietot: Pirms izteikt pretenziju, pasakiet kaut ko pozitīvu vai atzīstiet partnera centienus.

• Slikti: “Kāpēc tu nekad nevari laicīgi izņemt bērnu no dārziņa?!”
• Labi: “Es zinu, ka tev darbā šobrīd ir saspringts laiks un tu ļoti centies, bet man šovakar tiešām vajag tavu palīdzību ar bērna izņemšanu, lai es paspētu uz savu nodarbību.”

“Pārfrazēšanas” metode (Aktīvā klausīšanās).

Bieži vien strīda laikā mēs nemaz neklausāmies otrā – mēs vienkārši gaidām savu kārtu, lai “iešautu” ar pretargumentu. Tas rada sajūtu, ka neviens netiek saprasts.

Kā to lietot: Pirms jūs atbildat uz partnera teikto, mēģiniet to atkārtot saviem vārdiem, lai pārliecinātos, ka sapratāt pareizi.
• Tehnika: “Ja es pareizi sapratu, tu jūties sarūgtināts, jo tev šķiet, ka es neveltu tev pietiekami daudz uzmanības brīvdienās. Vai tā ir?”
Tikai tad, kad partneris apstiprina (“Jā, tieši tā es jūtos”), jūs drīkstat izteikt savu viedokli. Tas momentāni samazina emocionālo spriedzi, jo otrs cilvēks jūtas sadzirdēts.

Mazs uzdevums jums:
Pamēģiniet šovakar vai rīt ieviest “Pateicības minūti”. Pirms došanās gulēt, pasakiet partnerim vienu lietu (pat vismazāko), par ko esat viņam šodien pateicīgs. Tas palīdz smadzenēm fokusēties uz pozitīvo, nevis tikai meklēt trūkumus.

Secinājumi.

Mīlestība ir jūtas, laulība ir prasme.

Galvenā atziņa ir vienkārša, bet fundamentāla: mīlestība pieder jūtu pasaulei, bet laulība prasmju un rīcības pasaulei. Jūtas var svārstīties kā jūras paisums un bēgums, tās var ietekmēt stress, slimības vai pat slikts miegs. Prasmes turpretim paliek nemainīgas.

Iemācīties sarunāties, iemācīties dzirdēt partnera vajadzības un iemācīties pieņemt otru ar visiem viņa “tarakāniem” ir mājasdarbs, kas būtu jāveic vēl pirms došanās uz dzimtsarakstu nodaļu.

Laulība nav loterija, kurā vieniem laimējas, bet citiem nē. Tā ir apzināta izvēle katru rītu no jauna veidot drošu un mīlošu vidi abiem.

Labu Dienu!