Stulbums, nenovēršams un bīstams stāvoklis sabiedrībā

Stulbums. Kāpēc stulbums ir lielākais ļaunums? Pamatots jautājums uz kuru pacentīšos atbildēt. Ja domā, ka tas nav svarīgi, tad rūgti maldies. Pēc manām un citu domām tas ir lielākais ļaunums sabiedrībā un it sevišķi valdībā.

Stulbums, vienkāršotā teorija.

Cilvēki ir sarežģītas būtnes. Mēs esam inteliģentas sugas pārstāvji, kas pateicoties intelektam un uzkrātajām zināšanām, ir kļuvusi par dominējošo uz planētas.Stulbums

Mēs būvējām piramīdas un debesskrāpjus, lidojām uz Mēnesi un izgudrojām internetu, bet mūsu pastāvīgais pavadonis vienmēr ir bijis stulbums.

Tieši tas nogalināja miljonus, izraisīja alkatību, neuzmanību un nevērību pret vidi.

Pārsteidzoši, ka visi mūsu sugai raksturīgie tikumi nobālē šī vardarbīgā spēka priekšā.

Parodoksāli muļķīgi, ka mēs kaitējam sev un citiem, iegūstam aizspriedumus un aizstāvam tos līdz pēdējam.

Gribam vai nē, stulbums ir viens no spēcīgākajiem spēkiem uz zemes, un tā lomu cilvēces vēsturē nevar novērtēt par zemu.

Stulbums, vai cilvēkā ir kaut kas sistemātisks?

Ja kas, zinātnieki izšķir četrus dažādu cilvēku tipus, stulbus, bezpalīdzīgus, gudrus un bandītus. Stulbums ir daudz bīstamāks, nekā mēs par to domājām.

Ir tikai divas bezgalīgas lietas: “Visums un stulbums. Lai gan es neesmu pārliecināts par Visumu”
Alberts Einšteins

Cilvēka stulbuma teorija.

Nav vienkāršu atbilžu uz jautājumiem par to, kurš ir gudrs un kurš ir stulbs. Tomēr ļaunumu ir viegli atšķirt no labā un kārtīgu cilvēku no negodīga.

Tas ir tāpēc, ka stulbums nav acīmredzams, un tā postošais spēks bieži tiek novērtēts par zemu. Itāļu ekonomikas vēsturnieks Karlo Cipolla grāmatā “The Fundamental Laws of Human Stupidity” raksta, ka stulbi cilvēki ir daudz bīstamāki par bandītiem, it īpaši, ja viņi ir dzimuši elites aprindās. Ja ir interese grāmatu var nopirkt šeit.

Savā 60 lappušu garajā esejā, kas publicēta 1976. gadā, Cipolla iedala cilvēkus četrās galvenajās kategorijās: gudrie, bandīti, bezpalīdzīgi un stulbi. Visi ir definēti, balstoties uz uzvaras un zaudēšanas jēdzienu, nedaudz atkārtojot ieslodzīto dilemmu. Tā būtu spēļu teorijas fundamentāla problēma, kurā spēlētāji ne vienmēr sadarbojas savā starpā, pat ja tas ir viņu interesēs.

Stulbums, ja paskatāmies dziļāk.

Cilvēks var dot labumu citiem, labumu sev, zaudējumus citiem un zaudējumus sev. Saskaņā ar piedāvāto teoriju bezpalīdzīgi cilvēki sniedz ieguldījumu sabiedrībai, taču tos bieži izmanto citi, īpaši bandīti.

Ja atceries, tad paši bīstamākie ir tie, kas atrodas valdībā, Saeimā un aktīvā politiskā darbībā!

Šī iemesla dēļ viņu ieguldījums ir ierobežots, un vietu šajā kategorijā bieži ieņem altruisti vai pacifisti (viņu morālās pārliecības dēļ). Gudri cilvēki savus centienus un darbības virza sabiedrības labā, bet paši no tā gūst labumu. Tā kā viņu rīcība nāk par labu apkārtējiem, bezpalīdzīgi cilvēki, pēc Cipolla domām, ir jāatbalsta.

Savukārt bandīti īsteno savas intereses un bagātina sevi, pat ja tas kaitē sabiedrībai. Toties stulbi cilvēki, pēc itāļu pētnieka domām, ir daudz bīstamāki par bandītiem, jo viņi sabiedrībai rada tīrus zaudējumus un bieži to dara bez redzama iemesla.

Viņu rīcība arī apbēdina, sadusmo un mulsina apkārtējos.

1. Gudri cilvēki gūst labumu sev un sabiedrībai.
2. Bandīti zog no citiem, lai gūtu labumu sev.
3. Bezpalīdzīgi cilvēki tiek izmantoti viņu naivuma dēļ, neskatoties uz to, ka viņi sniedz pozitīvu ieguldījumu sabiedrībā.
4. Stulbi cilvēki ir neproduktīvi gan savām individuālajām interesēm, gan visas sabiedrības interesēm.

Cilvēks ir sabiedriska būtne, stulbums savā būtība sakņojas dziļi zemapziņā. Jebkurā cilvēku grupā mēdz būt stulbi, pat Nobela prēmijas laureātu, profesoru un strādnieku grupā. Realitāte ir tāda, ka mums ir jāsastopas ar daudziem cilvēkiem, lai kur mēs dotos un stulbeņu procents var būt neadekvāti liels.

mulsina apkārtējos

Tajā pašā laikā stulbi cilvēki kā indivīdu grupa ir daudz spēcīgāki par mafiju un militāri rūpniecisko kompleksu, jo viņi kontrolē un ietekmē sociālos procesus:

“Stulbu cilvēku vispārējā spēja kaitēt sabiedrībai ir bezgalīga viņu potenciālās pozīcijas ietvaros. birokrāti, ģenerāļi un pat politiķi”.

Pieci cilvēku stulbuma likumi.

• Visi vienmēr un neizbēgami nenovērtē stulbo cilvēku skaitu valsts vadošo amatu apgrozībā.
• Varbūtība, ka cilvēks ir stulbs, nav atkarīga no citām šī cilvēka īpašībām. Izglītībai, bagātībai vai statusam ar to nav nekāda sakara.
• Neprātīgs ir tas, kurš nodara pāri citiem cilvēkiem, kamēr viņš pats negūst nekādu labumu no izdarītā.
• Inteliģenti cilvēki vienmēr nenovērtē muļķu postošo spēku un pastāvīgi aizmirst, ka tikt galā ar viņiem vienmēr ir liela kļūda.
• Stulbs cilvēks ir visbīstamākais no visiem.

Ņemiet vērā, ka pretēji galvenajām kultūras tendencēm starp saviem kolēģiem intelektuāļiem Cipolla bija pārliecināts, ka vīrieši nav vienlīdzīgi.

“Daži ir stulbi, bet citi nav. Atšķirību nosaka daba un nekas cits. Cilvēks ir stulbs tāpat kā rudmatis,” uzskatīja zinātnieks. Viņš arī apgalvoja, ka stulba cilvēka postošais potenciāls ir atkarīgs no iedzimtā stulbuma apjoma un sociālā statusa.

Citiem vārdiem sakot, stulbums ir mainīgs lielums, kas paliek nemainīgs visās populācijās. Katrā iedomājamā kategorijā — dzimums, etniskā piederība, tautība, izglītība, ienākumi — ir zināms procents stulbu cilvēku.

Visbīstamākais spēks pasaulē.

Arī vācu teologs un filozofs Dītrihs Bonhēfers runāja par to, ka stulbums ir ļaunāks par ļaunumu. Viņš uzskatīja, ka stulbums iet roku rokā ar varu, jo, to iegūstot, mēs atsakāmies no savām individuālajām kritiskajām spējām.

Pateicoties popkultūrai, ļaundari, kurus mēs iedomājamies, ģērbjas melnā, nogalina pēc iegribas un smejas par viņu velnišķo plānu.
Dzīvē viss nav tik prozaiski – maniaki, noziedznieki un sērijveida slepkavas bieži vien ne ar ko neatšķiras no parastajiem cilvēkiem.

Tomēr šie nežēlīgie cilvēki nav liels drauds sabiedrības drošībai, kaut vai tāpēc, ka mēs par viņiem zinām – jo, tiklīdz kaut kas kļūst par zināmu ļaunumu, visas pasaules labums var pulcēties, lai ar to cīnītos.

Var protestēt pret ļaunumu; to var atklāt un, ja nepieciešams, novērst ar spēku. Ļaunums vienmēr sevī nes sava gāšanas dīgli.

Izpaužas dažādos veidos.

Stulbs cilvēks ir slidens pretinieks. Viņš netiks uzvarēts debatēs un neklausīsies saprātam. Turklāt, kad stulbs cilvēks tiek iedzīts stūrī un saskaras ar faktiem, kurus nevar atspēkot, viņš salūzt un uzbļauj pretiniekam.

Šeit neder ne protesti, ne spēka pielietošana jo argumenti paliek neievēroti. Faktiem, kas ir pretrunā ar priekšstatiem, vienkārši nevajag ticēt – tādos brīžos stulbs cilvēks pat kļūst kritisks.

Kad fakti ir neapgāžami, tie vienkārši tiek mesti pie malas kā nebūtiski, nejauši. Ar visu to stulbs cilvēks, atšķirībā no ļaunā, ir ārkārtīgi pašapmierināts un, viegli aizkaitināms, kļūst bīstams, dodas uzbrukumā. Vai tas neatgādina Donaldu Trampu, kas savā uzvedībā atbilst uz 100% šeit teiktajam.

Secinājumi, ja to tā var formulēt.

Stulbums, tāpat kā ļaunums, nav drauds, kamēr tam nav spēka. Taču, tiklīdz muļķis iegūs varu, viņš ar to inficēs lielāko daļu cilvēces. Mēs ar jums varam tikai skatīties, kā internets un sociālie tīkli palīdz izplatīties stulbumam.

Kā tikt galā ar šo sērgu?

Cēloņi tam, kas notiek, diemžēl, ir acīmredzami – stulbums neatņem personai tiesības ieņemt noteiktus amatus vai varu. Turklāt vēsturē ir daudz piemēru, kā muļķi pacēlās virsotnēs, atbrīvojoties no tiem, kas uzdrošinājās domāt.

To prasa pati varas būtība – lai to apgūtu, ir jāatsakās no vairākām racionālai domāšanai nepieciešamajām spējām, piemēram, refleksijas, neatkarības un kritiskās domāšanas.

Vai nav līdzības ar to, kā stulbeņi Saeimā izvēlas (sarunās) Latvijas prezidentu un ministrus.

Jo vairāk cilvēkam ir varas, jo mazāks cilvēks viņš kļūst. Kad harizmātisks un talantīgs autsaiders nonāk vēlamajā amatā, viņš kļūst imbecils. Tāpēc stulbums ir jāuztver kā kaut kas sliktāks par ļaunumu – viens spēcīgs muļķis var nodarīt vairāk ļauna nekā makiavelisma shēmotāju banda.

Makiavellismam raksturīgs ironisks narcisms, galvenokārt būtiski korelējas ar vieglāko no šādiem indivīdiem pieejamajiem stiliem. Piemēram, samākslota asprātība, pārākuma demonstrēšana, inteliģence kura pēc būtības nav. (Klasisks piemērs Šlesers)

Vara izsūc prātu no cilvēka.

Brīvība, kā jūs zināt, mirst zem aplausu pērkona dārdiem. Ļaunums ir lelle, bet muļķis ir marionete. Viss tāpēc, ka muļķi var kontrolēt, manipulēt un iedvesmot viņam jebko. Vairāk par visu ļaunums mīl tos, kas ļauj tam darboties.

Starp citu, to pašu uzskata arī slavenais vēsturnieks Juvals Noa Harari, grāmatā: “A Brief History of Humankin” bestsellera autors. Vēsture, raksta Harari, mums māca, ka cilvēkiem nevajadzētu par zemu novērtēt stulbumu.

Mēs nevaram uzticēties pienācīgiem un it kā labiem vadītājiem, lai izlemtu, kas ir vislabākais cilvēcei. Varam tikai cerēt. Padomājiet par to un arī par to, kāpēc Latvija ieņem “godpilno” pēdējo vietu Baltijas Valstu vidū.

Labu Dienu!

 

Share this post

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

scroll to top