Mušmires noslēpumi. Sēņu valstība ir pilna noslēpumu, bet neviena sēne nepiesaista tik lielu uzmanību kā sarkanā mušmire (Amanita muscaria).
Tās koši sarkanā cepurīte ar baltajiem punktiem ir kļuvusi par ikonīsku simbolu, kas rotā gan pasaku grāmatas, gan dārza rūķu kompozīcijas, gan pat Ziemassvētku eglīšu rotājumus.
Tomēr aiz šī izteiksmīgā un gandrīz pasakainā izskata slēpjas sarežģīta vēsture, spēcīgas indīgas vielas un gadiem ilgi loloti mīti, kas padara mušmiri par vienu no visinteresantākajiem dabas radījumiem.
Šī sēne ir kļuvusi par zvaigzni ne tikai mikologu, bet arī kultūras un folkloras vidū. Par to tiek stāstītas leģendas, tā parādās grāmatās un filmās, un tās stāsts ir cieši savijies ar tautas ticējumiem un šamanisma rituāliem.
Iedziļināsimies aizraujošajos faktos par mušmiri, kas noteikti liks jums pārvērtēt savas zināšanas par šo meža iemītnieku!
Mušmires noslēpumi, kā mušmire ieguva savu nosaukumu?
Sēnes nosaukums ir tieši saistīts ar tās vēsturisko pielietojumu. Senajā Krievzemē, kā arī citur Eiropā, mušmire tika izmantota kā efektīvs insekticīds. Sēnes gabaliņus iemērca pienā, pārklāja ar drānu un novietoja vietās, kur pulcējās mušas.
Kukaiņi dzēra “saindēto pienu” un drīz vien krita. Tā radās vārds: “muša” un “mirt” Tātad, mušmire patiešām tika radīta, lai nīcinātu mušas. Šis praktiskais pielietojums norāda, ka jau senatnē cilvēki zināja par sēnes indīgajām īpašībām, taču tās nebija paredzētas cilvēku veselībai.
Mušmiru daudzveidība.
Ne visas mušmires ir vienādas.
Mušmiru ģints (Amanita) ietver aptuveni 700 sugas visā pasaulē, no kurām Latvijā atrodamas apmēram 19. Tās atšķiras ne tikai ar cepurīšu krāsu, bet arī ar bīstamības pakāpi.
Sarkanā mušmire, mazāk indīgā, bet slavenākā.
Pati pazīstamākā ir sarkanā mušmire (Amanita muscaria) tā ar savu balto punktu rotāto cepurīti, patiesībā ir viena no mazāk indīgajām mušmiru sugām, ciktāl runa ir par nāvējošu saindēšanos.
Nāves gadījumi, saindējoties ar to, ir reti, taču tā satur psihoaktīvas vielas, kas rada halucinācijas, delīriju un fiziskus simptomus, piemēram, nelabumu, svīšanu, paplašinātas zīlītes un koordinācijas traucējumus.
Tās aktīvās vielas ir muskimols un ibotēnskābe.
Panteru mušmire, bīstama skaistule.
Daudz bīstamāka un pat letāla var būt panteru mušmire (Amanita pantherina), kurai ir brūngani pelēka cepurīte. Tā satur daudz augstāku muskimola un ibotēnskābes koncentrāciju, un saindēšanās ar to var būt daudz smagāka un biežāk beidzas ar nāvi, ja netiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Jāatceras, ka Latvijā un pasaulē visindīgākā sēne ir zaļā mušmire (Amanita phalloides), kas gan neizskatās kā klasiska mušmire, tomēr pieder pie tās pašas ģints un satur letālus toksīnus, kas neatgriezeniski bojā aknas un nieres.
Cēzaru sēne, karalisks gardums.
Ne visas mušmires ir bīstamas! Dienvideiropā, īpaši Vidusjūras reģionā, aug cēzaru sēne (jeb cēzaru mušmire – Amanita caesarea). Tās cepurīte ir oranžbrūna, bez plankumiem, un tai ir izteikts dzeltenīgs kātiņš un lapiņas.
Šī sēne jau kopš Senās Romas laikiem tiek uzskatīta par delikatesi un tika pasniegta pat imperatoru galdos, par ko liecina tās nosaukums. Pareizi pagatavota, tā ir ēdama un augsti novērtēta gardēžu vidū.
Diemžēl Latvijā tā nav sastopama. Latvijā ir sastopamas arī citas ēdamas mušmiru sugas, piemēram, sarkstošā mušmire (Amanita rubescens) un pelēkā mušmire (Amanita excelsa), taču to vākšana ir ļoti riskanta, jo pastāv liela iespējamība tās sajaukt ar nāvējoši indīgajām māsām.
Mušmire kultūrā un vēsturē.
Mušmires vēsture ir pilna neparastu pielietojumu un leģendu.
Vikingu drosmes noslēpums.
Viena no aizraujošākajām leģendām saistās ar vikingiem, leģendārajiem skandināvu karotājiem, kuri bija pazīstami ar savu neprātīgo drosmi un it kā neievainojamību kaujās.
Tiek uzskatīts, ka šīs “ārprātīgās drosmes” avots varētu būt bijusi sarkanā mušmire. Pirms kaujas viņi varētu būt lietojuši mušmiru uzlējumu vai ekstraktu.
Tās psihoaktīvā iedarbība, kas ietver eiforiju un pretsāpju (analģētisku) efektu, varēja radīt sajūtu par neievainojamību un mazināt sāpes, padarot viņus par nesatricināmiem karotājiem, berserkeriem, kuri bija gatavi mesties jebkurā cīņā.
Šamaņu rituāli un “garīgā redze”.
Visspēcīgākā saikne mušmirei ir ar šamanismu, īpaši Sibīrijas un citu Tālo Ziemeļu tautu kultūrās. Šamaņi izmantoja sarkanās mušmires tās halucinogēno īpašību dēļ, uzskatot to par enteogēnu vielu, kas atver durvis uz garīgo pasauli.
Mušmiru uzlējumus dzēra vai kaltētas sēnes smēķēja, lai “iegūtu redzi”, “sazinātos ar gariem” vai nokļūtu transa stāvoklī. Šīs prakses bija cieši saistītas ar ziemeļbriežiem – sēnes lietoja ne tikai šamaņi, bet arī paši ziemeļbrieži, kas ir imūni pret toksīniem.
Tiek uzskatīts, ka arī pašu Ziemassvētku vecīša tēlam un tradīcijām (sarkanbaltais apģērbs, lidojošie ziemeļbrieži, dāvanu maisi, kas līdzinās sēnei) varētu būt saikne ar sarkanās mušmires šamaņu tradīcijām.
Tomēr ir vitāli svarīgi atcerēties: šamaņu prakses ir simtiem gadu vecas un bieži vien ietver sarežģītus detoksikācijas un devu pielāgošanas rituālus.
Mūsdienu cilvēkiem mēģinājumi atdarināt šīs prakses var beigties ar smagu saindēšanos vai pat nāvi.
Mušmires ķīmiskais sastāvs un iedarbība.
Sarkanās mušmires iedarbība ir zinātniski pētīta. Ilgu laiku par galveno indi uzskatīja muskarīnu, ko atklāja jau 1869. gadā.
Muskarīns un muscimols.
• Muskarīns patiešām ir toksisks un ietekmē nieru un sirds darbību, taču sarkanajā mušmirē tā koncentrācija nav pietiekami augsta, lai būtu nāvējoša pie tipiskas saindēšanās.
• Pētījumi 20. gadsimta vidū atklāja, ka psihoaktīvo un toksisko iedarbību galvenokārt rada divas citas vielas: ibotēnskābe un tās metabolīts muskimols.
* Ibotēnskābe ir neirotoksīns, kas bojā nervu šūnas un var izraisīt uztraukumu, apjukumu un krampjus.
* Muskimols ir viela, kas rada halucinācijas, eiforiju, telpas un laika sajūtas izmaiņas. Tā ir spēcīga psihoaktīva viela, kas izraisa aprakstītos “transa” stāvokļus.
Interesanti, ka abas vielas darbojas kā sava veida inde un pretinde. Ibotēnskābe ir toksiskāka, bet muskimols, radot eiforisku stāvokli, it kā “mīkstina” kopējo iedarbību. Tā ir dabas radīts līdzsvars starp toksicitāti un izdzīvošanu, kas padara sēni indīgu, bet reti letālu.
Turklāt mušmire ir arī aktīvs vanādija bioakumulātors, un tās augļķermenī ir metālorganisks savienojums amavadīns, kura nozīme joprojām tiek pētīta.
Mušmire, meža ceļvedis.
Lai arī mušmire ir indīga, sēņotāji to nereti novērtē, jo tā var kalpot kā labs orientieris mežā. Sarkanā mušmire, tāpat kā vairums mušmiru, veido mikorizu vai abpusēji izdevīgu simbiotisku saikni ar koku saknēm. Mušmire apgādā koku ar minerālvielām un ūdeni, bet koks sēni ar ogļhidrātiem.
Sarkanā mušmire visbiežāk veido mikorizu ar bērziem un eglēm. Mikologi un pieredzējuši sēņotāji zina kādu mazu noslēpumu: ja mežā pamanāt koši sarkanu mušmiri ar baltiem punktiem, tas ir labs signāls!
Tas liecina, ka augsne ir piemērota mikorizas sēņu augšanai. Ieskatoties apkārt, bieži vien turpat netālu var atrast citas, vērtīgas un ēdamas sēnes bekas, piemēram, bērzlapes un baravikas, kas arī veido mikorizu ar tiem pašiem kokiem.
Tādējādi mušmire, lai arī pati nav paredzēta grozam, kalpo kā dabisks GPS signāls, norādot uz labākajām sēņošanas vietām, neapdraudot sēņotāju.
Mūsdienu tendences un brīdinājumi.
Pēdējos gados, pateicoties informācijas pieejamībai internetā, ir vērojama satraucoša tendence jo interese par mušmiru iekšķīgu lietošanu atjaunojas, bieži vien kā uztura bagātinātāju vai alternatīvās medicīnas līdzeklis.
Daži apgalvo, ka mikrodozēšana ar kaltētu mušmiri var uzlabot miegu, mazināt sāpes un pat stimulēt neironu atjaunošanos.
Tomēr mediķi un mikologi ir vienisprātis:
1. Nav zinātnisku pierādījumu mušmires ārstnieciskajai iedarbībai, kas pārsniegtu blakusefektu riskus.
2. Devas noteikšana ir ļoti bīstama. Mušmirē esošo indīgo vielu koncentrācija katrā sēnē var atšķirties, padarot precīzu un drošu devas noteikšanu gandrīz neiespējamu.
3. Toksicitāte paliek spēkā. Kaut arī sarkanā mušmire reti izraisa nāvi, tā var radīt smagus veselības traucējumus, tostarp nieru darbības traucējumus, kas prasa hospitalizāciju.
Mušmire ir skaists, bet bīstams dabas brīnums, kas jāciena un jāapbrīno no attāluma. Tā ir spilgts atgādinājums par dabas duālo dabu: par tās neticamo skaistumu un tajā pašā laikā – tās apslēpto bīstamību.
Tā vietā, lai mēģinātu to lietot, labāk baudīt tās krāšņumu mežā un izmantot kā ceļvedi, lai atrastu tās ēdamās kaimiņienes. Mušmire nav tikai sēne; tā ir dzīva dabas vēstures, mītu un zinātnes mācību grāmata.
Labu Sēņošanu!
