Pesimisms ir pārāk maigi teikts. Gribētu teikt kaut ko rupju, bet es to nedarīšu, lai gan iekšējā balss spļauj virsū visai Latvijas elitei, kas nesaprot realitāti un domā tikai par savu pašlabumu.
Jā, kopā ar deputātu korpusu, kas neienes sen vajadzīgās pārmaiņas Latvijā. Domāju, ka viņiem tas ir pat izdevīgi. Tauta klusē un dari ko gribi.
Pesimisms, novērojams it visā.
Pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arvien vairāk iedzīvotāju pārņem vilšanās un bezcerība par demokrātijas efektivitāti mūsu valstī.
Vēlēšanu process, kas teorētiski dod iespēju tautai noteikt valsts nākotnes kursu, praksē pārvērties par tukšu rituālu bez jēgas. Mainās partijas, mainās saukļi, bet realitāte paliek nemainīga: neviens pie varas nestāv tautas pusē, neviens par neko neatbild.
Lai arī ik pēc četriem gadiem politiķi sola zelta kalnus, kā mazākus nodokļus, taisnīgumu, veselības aprūpes pieejamību, godīgu valsts pārvaldi, pēc vēlēšanām šie solījumi izkūp kā migla rīta saulē.
Atbildības trūkums ir kļuvis par sistēmisku iezīmi.
Deputāti, ministri, pat premjeri pazūd no politiskās skatuves bez jebkāda izskaidrojuma par saviem darbiem, it kā viņi nekad tur nebūtu bijuši.
Turklāt liela daļa politiķu, šķiet, ieņem amatus tikai ar vienu mērķi, piekļūt valsts vai Eiropas Savienības finansējumam. Netiek veidota ilgtermiņa politika, netiek risinātas tautas reālās problēmas, kā demogrāfiskā krīze, emigrācija, nabadzība, veselības aprūpes sabrukums.
Tiek domāts par projektiem, kuros ir iespēja “apgūt līdzekļus”, nevis par reāliem uzlabojumiem sabiedrības dzīvē.
Ir vajadzīga nauda greznajām savrupmājām Mežaparkā, skaistiem auto, “RailBaltic”, “airBaltic” prēmijām visās ministrijās, lidojumiem ar privātām lidmašīnām, saraksts ir garāks un skaidrs, ka tautas nodokļi ir nepietiekami. Par to visu maksājam mēs: TAUTA!
Ja kas, vēlēšanu būtība ir dot varu tautai.
Taču, Latvijā vēlēšanas ir zaudējušas savu jēgu. Ja no vēlēšanām patiešām kaut kas būtu atkarīgs, iespējams, tās sen jau būtu aizliegtas.
Šobrīd tās kalpo kā leģitimācijas instruments tiem pašiem spēkiem, kas gadiem ilgi saglabājas varas virsotnēs, tikai zem citiem nosaukumiem un citiem lozungiem.
Vai neesi ievērojis, ka varas gaiteņos grozās tie paši cilvēki gadiem ilgi bez izmaiņām. Pesimisms nav tikai emocija, tā ir reakcija uz gadiem ilgušu vilšanos.
Cilvēki redz, ka nekas nemainās, lai ko viņi ievēlētu.
Demokrātija Latvijā šobrīd vairāk izskatās pēc teātra, kur vēlētāji ir skatītāji, bet aktieri ir politiķi jo vienkārši spēlē savu lomu, nedomājot par to, ko īsti pārstāv.
Varbūt pienācis laiks pārskatīt sistēmu pašos pamatos. Jo, kamēr atbildības trūkums būs norma, bet vēlēšanas tikai fasāde, cilvēku ticība demokrātijai Latvijā turpinās izplēnēt.
Neapstrīdams fakts:
Mainās partijas, mainās saukļi, bet realitāte paliek nemainīga: neviens pie varas nestāv tautas pusē, neviens par neko neatbild.
Īpaši uzkrītošs piemērs šim politiskajam stagnācijas un atbildības trūkumam ir partija “Jaunā Vienotība”. Gadu gaitā šī partija ir vairākkārt nonākusi pie varas, ieņemot premjera, finanšu ministra un citu nozīmīgu amatu pozīcijas, tomēr tautas dzīves kvalitāte nav piedzīvojusi būtisku uzlabojumu.
Gluži pretēji – viņu valdīšanas laikā notikusi virkne kļūdu, kas saasinājušas jau tā smagos sociālos un ekonomiskos apstākļus.
Viens no kliedzošajiem piemēriem ir haoss veselības aprūpes sistēmā.
Solījumi par mediķu algu celšanu un sistēmas sakārtošanu izrādījušies tukši vārdi. Medicīnas darbinieki turpina emigrēt, rindas pie ārstiem kļūst garākas, un pacientu līdzmaksājumi pieaug.
Šajā laikā valdība aizvien nespēj piedāvāt skaidru risinājumu vai reālu reformu plānu. Nodokļu reformas arī izpelnījušās plašu kritiku jo tās ir sarežģītas, nesaprotamas un neveicinot mazo un vidējo uzņēmēju attīstību.
Tika radīta situācija, kur godīgais uzņēmējs tiek sodīts ar birokrātijas slogu, kamēr viltīgie atrod veidus, kā izvairīties no nodokļiem.
Tāpat valdības komunikācija ar sabiedrību bijusi vāja, īpaši krīzes brīžos, gan Covid-19 pandēmijas laikā, gan inflācijas un enerģētikas krīzē. Lēmumi tika pieņemti haotiski, bez pietiekama skaidrojuma vai caurspīdīguma, bet atbildīgie ministri reti kad uzņēmušies atbildību.
Ironiski, bet “Jaunā Vienotība” savulaik tika uzskatīta par “eiropeisku”, rietumniecisku spēku, kas sola stabilitāti un attīstību. Rezultātā redzam stagnāciju, cilvēku aizbraukšanu un sabiedrības uzticības sabrukumu.
Ne reizi vien šī partija izdzīvojusi, pateicoties manipulācijām ar partiju apvienībām un spējai pārdēvēt sevi, saglabājot ietekmi, bet ne mainot saturu.
Tas viss tikai stiprina pesimismu:
Ja arī tā saucamie “progresīvie un rietumnieciskie” spēki ir izrādījušies vienkārši labi organizēti savtīgu interešu aizstāvji, tad kuram vēl lai uzticas?
Šobrīd vēlēšanas izskatās pēc formas pēc notiekoša procesa, kas nemaina realitāti, tikai maina sejas pie varas siles.
Laiks runāt atklāti.
Kamēr tautas vārds paliek bez nozīmes, bet varas elite turpina dzīvot savā realitātē, vēlēšanas Latvijā būs tikai demokrātijas imitācija.
Netici, lūk deputātu algas:
Kā liecina informācija Saeimas mājaslapā, vislielāko atalgojumu februārī saņēma Jānis Reirs – 18 658 eiro. Otra lielākā alga februārī bija Ervinam Labanovskim – 14 659 eiro, bet 11 259 eiro saņēmis Ģirts Štekerhofs.
Algas kolosālas, bet ja godīgi es pat nezinu ko viņi tādu dara,ekskluzīvu, lai saņemtu šo atalgojumu.
Cik tu saņem strādājot- pa īstam?
Labu Dienu!
Air Baltic šajā pavasarī, visticamāk, neizies biržā; akcijas varētu piedāvāt pirkt Lietuvai un Igaunijai, viss nojāts un padirsts
Tādiem līderiem, kuri nespēj izdarīt nepieciešamo izvēli, piesardzība kalpo par attaisnojumu bezdarbībai.
Eiropas Savienībā (ES) publicēti dati par dalībvalstu minimālo algu apmēriem. Latvija uz kopējā fona izskatās ne pārāk labi – mūsu minimālā alga ir viena no minimālākajām…
Ir informācija, “airBaltic” šobrīd pieder vien dažas lidmašīnas. Pārējais avioparks ir ieķīlāts un pārdots tālāk līzinga kompānijai, un “airBaltic” maksā līzinga maksājumus. Izskanējusi arī informācija par firmu, kas saistīta ar Gausa kungu, kas saņēma “airBaltic” pasūtījumus.