Politiskā šizofrēnija. Nevarēju palikt vienaldzīgs par notiekošo pasaulē. Tāpēc arī tapa šis raksts ar secinājumiem un nosodījumiem naidam un kara ierosinātājiem.

Pēdējo desmitgadi pasaules politiku raksturo viens nepārprotams un destruktīvs spēks un tas ir Krievijas Federācijas agresīvā ārpolitika. Tas, kas sākās kā reģionālu konfliktu kurināšana, šodien ir pāraudzis atklātā karā pret Rietumu civilizācijas vērtībām, starptautiskajām tiesībām un globālo drošību.

Šīs agresijas epicentrā ir Vladimirs Putins, kura politiskā rīcība un retorika jau sen ir pārkāpusi racionālas valstsvīra loģikas robežas. Analizējot Kremļa lēmumus, arvien skaidrāk iezīmējas bīstama diagnoze.

Tā būtu personīga un sistēmiska “ģeopolitiskā šizofrēnija“, kurā mistiski pagātnes mīti un vajāšanas mānija diktē reālu, asiņainu politiku.

Politiskā šizofrēnija un Ukrainas traģēdija.

Impēriskās fiksācijas upuris.

Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ir uzskatāmākais piemērs Putina nespējai uztvert realitāti tādu, kāda tā ir. Kremļa saimnieka apziņā Ukraina nav suverēna valsts ar savu vēsturi, kultūru un gribu.

Putina izpratnē tā ir vai nu “mākslīgs veidojums”, vai “vēsturiska Krievijas zeme”, kuru nolaupījuši Rietumi. Šeit arī parādās pirmās izteiktās politiskās šizofrēnijas pazīmes:

• Ukrainas “denacifikācija”, ko vada prezidents ar ebreju saknēm.
• Krievvalodīgo iedzīvotāju “aizstāvība”, kas izpaužas kā pilnīga krievvalodīgo pilsētu (Mariupoles, Bahmutas, Avdijivkas) noslaucīšana no zemes virsas.
• NATO paplašināšanās novēršana, kas rezultātā noveda pie tieši pretējā – Alianses robežu dubultošanās, pievienojoties Somijai un Zviedrijai.

Putins ir iesprostots paša radītā informatīvajā burbulī, kurā viņš redz sevi kā Pētera Pirmā vai Katrīnas Lielās reinkarnāciju, kura misija ir “atgriezt un nostiprināt” teritorijas. Rezultāts ir simtiem tūkstošu sagrautu dzīvību, posts un globāla ekonomiskā nestabilitāte, kas upurēta viena cilvēka vēsturisko ilūziju dēļ.

Baltijas valstis iespējamais kremļa paranojas mērķis.

Pēc Ukrainas tiešākais Krievijas agresijas un hibrīda apdraudējuma mērķis ir Baltijas valstis.  Latvija, Lietuva un Igaunija. Putina režīmam Baltijas panākumi, integrācija Eiropas Savienībā un NATO ir pastāvīgs aizkaitinājuma avots.

Tas ir dzīvs pierādījums tam, ka bijušās PSRS republikas var dzīvot brīvībā, labklājībā un tiesiskumā, krasi pretēji tam autoritārajā nabadzībā slīgstošajam modelim, ko piedāvā Maskava.

Pret Baltiju vērstā politika ir klasisks paranoīdas uzvedības piemērs. No vienas puses, Maskava pastāvīgi dēvē Baltijas valstis par “pundurvalstīm” un “nesvarīgiem Rietumu satelītiem”.

No otras puses, šīs pašas valstis kremļa propagandā tiek attēlotas kā eksistenciāls drauds Krievijas drošībai, kas it kā “atdzīvina fašismu” un “atņem tiesības” krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.

Krievijas hibrīdkarš pret Baltiju neapstājas ne uz brīdi:

1. Kiberuzbrukumi kritiskajai infrastruktūrai un valsts iestādēm.
2. Sabotāžas akti un GPS signālu traucēšana virs Baltijas jūras, apdraudot civilo aviāciju.
3. Migrācijas instrumentalizācija uz robežām, mākslīgi radot krīzes situācijas.
4. Vēstures falsifikācija, mēģinot legalizēt 1940. gada okupāciju un apšaubīt Baltijas valstu robežu likumību.

Putina šizofrēnijas pazīmes reālajā politikā.

Psihiatrijā šizofrēniju raksturo realitātes uztveres traucējumi, loģiskās domāšanas sašķeltība un pastāvīgas mānijas (visbiežāk vajāšanas vai varenības mānijas). Pārnesot šos terminus uz Putina vadīto Krievijas ārpolitiku, mēs redzam precīzas analoģijas.

1. Divējāda domāšana un loģikas sašķeltība.

Kremlis spēj vienlaikus uzturēt divus savstarpēji izslēdzošus apgalvojumus. Piemēram, Krievija apgalvo, ka tā karo pret “visu NATO bloku” un ka Rietumu ieroči ir neefektīvi lūžņi, taču vienlaikus draud ar kodolkaru, ja Rietumi turpinās šos ieročus piegādāt.

Putins sludina “tradicionālās vērtības” un garīgumu, kamēr viņa armija veic kara noziegumus, laupa un izvaro vārda tiešā nozīmē Ukrainu.

2. Vajāšanas mānija (Viss pasaules sazvērestības teorija).

Putina pasaules uzskatā Krievija nekad nav agresors, tā vienmēr ir upuris. Jebkurš notikums pasaulē, sākot no demokrātiskām vēlēšanām kaimiņvalstīs līdz pat protestiem pašā Krievijā, tiek skaidrots kā CIP vai “kolektīvo Rietumu” slepenā operācija, kuras mērķis ir “sadalīt un iznīcināt Krieviju”.

Šī paranoja liek Putinam veikt preventīvus triecienus, jo viņš ir pārliecināts, ka “ja kautiņš ir neizbēgams, jāsit pirmajam”.

3. Varenības mānija un izolacionisms.

Krievija pozicionē sevi kā “unikālu civilizāciju-valsti”, kas ir tiesīga noteikt citu tautu likteņus un sadalīt pasauli ietekmes sfērās (līdzīgi kā Jaltas konferencē).

Taču reālpolitiskā situācija rāda, ka Krievija ir kļuvusi par Ķīnas jaunāko ekonomisko partneri, starptautisku pariju un valsti, kuras galvenie sabiedrotie ir Irāna un Ziemeļkoreja. Šī plaisa starp vēlmēm būt globālam līderim un realitāti, kurā valsts grimst izolācijā, ir dziļi patoloģiska.

Agresija pret visu pasauli vai jaunā asu alianse.

Putina šizofrēniskā politika vairs nav tikai reģionāla problēma. Tā ir tiešs uzbrukums globālajai kārtībai, kas tika izveidota pēc Otrā pasaules kara un Aukstā kara beigām.

Kremlis mērķtiecīgi cenšas sagraut starptautisko tiesību sistēmu, aizstājot to ar “džungļu likumu”, kur stiprākajam ir taisnība.

Krievijas agresīvā rīcība pret pasauli izpaužas dažādos līmeņos:

• Kodolšantāža: Putins ir padarījis kodoldraudus par ikdienas politiskās retorikas instrumentu, graujot gadu desmitiem uzturēto kodolieroču neizplatīšanas un atturēšanas sistēmu.
• Globālā dienvidu destabilizācija: Izmantojot “Vagner” algotņus Āfrikā, Krievija kurina pilsoņu karus un atbalsta militāros apvērsumus, lai izspiestu Rietumu ietekmi un kontrolētu dabas resursus. Pārtikas eksporta bloķēšana no Ukrainas tika izmantota kā ierocis, lai izraisītu badu nabadzīgākajos pasaules reģionos un radītu jaunu bēgļu vilni uz Eiropu.
• Demokrātijas graušana no iekšienes: Miljoniem dolāru tiek ieguldīti dezinformācijas kampaņās, lai ietekmētu vēlēšanas ASV un Eiropā, atbalstītu populistiskus un radikālus spēkus un sašķeltu sabiedrību pa etniskajām, sociālajām un reliģiskajām līnijām.

Kā pasaulei reaģēt uz politisko vājprātu?

Ar cilvēku, kurš cieš no smagām realitātes uztveres ilūzijām, nav iespējams vienoties uz racionāliem noteikumiem. Jebkura piekāpšanās vai mēģinājums “nomierināt” agresoru viņa apziņā tiek uztverts kā vājuma pazīme un signāls tālakam uzbrukumam.

Rietumu pasaulei ir jāsaprot, ka Putina mērķis nav tikai Donecka vai Krima; viņa mērķis ir pašreizējās pasaules arhitektūras pilnīga demontāža.

Vienīgās zāles pret Putina režīma ģeopolitisko šizofrēniju ir stingra un nelokāma spēka pozīcija.

Tas nozīmē:

• Maksimālu militāro, finansiālo un politisko atbalstu Ukrainai līdz pilnīgai tās teritorijas atbrīvošanai.
• NATO austrumu flanga, īpaši Baltijas valstu, aizsardzības spēju radikālu stiprināšanu, padarot jebkādu Krievijas provokāciju par pašnāvniecisku soli Kremlim.
• Pilnīgu ekonomisko un tehnoloģisko izolāciju, liedzot Krievijai resursus kara mašīnas uzturēšanai.

Pasaulei ir jāpārtrauc cerēt, ka Putins “atgriezīsies pie prāta”. Viņa politika ir paša radītās paranojas un impēriskā neprāta ķīlniece. Tikai demonstrējot nepārprotamu spēku un vienotību, brīvā pasaule var apturēt šo destruktīvo spēku un nodrošināt, ka vēstures mīti vairs nekad netiek rakstīti ar nevainīgu cilvēku asinīm.

Saprotam un iegaumējam, ka putinisms līdzvērtīgs fašismam.