Cilvēka apziņa joprojām ir viena no mulsinošākajām un mīklainākajām tēmām mūsdienu zinātnē. Neskatoties uz gadu desmitiem ilgiem pētījumiem, mēs joprojām nespējam precīzi pateikt, kas tieši mūs padara spējīgus just, uztvert un apzināties sevi pasaulē.
Mūsu pašu būtība slēpjas neatšifrētā noslēpumā. Tradicionāli zinātnieki uzskatīja, ka galvenā loma ir smadzeņu garozai, evolūcijas ziņā visjaunākajai struktūrai.
Tā kā tā atbild par sarežģītām domāšanas, plānošanas un valodas funkcijām, šķita loģiski, ka tieši tur slēpjas mūsu apziņa. Tomēr pēdējos gados apkopotie jaunie dati liecina, ka patiesība varētu būt daudz intriģējošāka.
Iespējams, ka mūsu apziņa ir daudz ciešāk saistīta ar senākajām smadzeņu daļām, kas veidojušās pirms simtiem miljonu gadu. Šie atklājumi liek no jauna uzdot jautājumu: vai apziņa ir cilvēka unikāls dāvinājums vai gan tomēr daudz universālāks dabas īpašums?
Cilvēka apziņa, kāpēc zinātnieki uzskatīja, ka tā atrodas garozā?
Lielākā daļa vadošo apziņas teoriju saista to ar neokorteksu jeb jauno garozu, smadzeņu ārējo slāni, kas cilvēkam ir īpaši attīstīts. Tieši neokortekss atbild par:
• Kompleksām domāšanas formām.
• Iztēli un plānošanu.
• Valodu un abstraktu spriestspēju.
Šo zonu darbības traucējumi var radikāli mainīt uztveri un uzvedību. Piemēram, bojājumi var izraisīt nespēju atpazīt savu ķermeņa daļu (piemēram, roku), redzes lauka zaudēšanu vai pat nekontrolējamu, impulsīvu rīcību. Tāpēc ilgu laiku neokortekss tika uzskatīts par nepārprotamu apziņas “centru”.
Vai garoza patiešām ir obligāta?
Tomēr zinātnieki pamanīja intriģējošus izņēmumus, kas liek apšaubīt neokorteksa kā vienīgā apziņas nesēja ideju.
Pārsteidzošie cilvēku stāsti.
Ir dokumentēti gadījumi ar bērniem, kas dzimuši praktiski bez daļas vai pat gandrīz visa neokorteksa (piemēram, smagas hidrocefālijas gadījumos). Saskaņā ar tradicionālajām mācību grāmatām, šādiem bērniem vajadzētu atrasties pastāvīgā veģetatīvā stāvoklī bez apziņas pazīmēm.
Bet prakse rāda citu ainu. Šie bērni spēj:
• Izrādīt emocionālas reakcijas, piemēram, priecāties par mūziku.
• Atpazīt tuviniekus un veidot ar viņiem emocionālu saikni.
• Pat iesaistīties rotaļās un apgūt elementāras prasmes.
Tāpat ir reģistrēti gadījumi, kad cilvēki, kuriem nav visa smadzenīšu (cerebellum) struktūras, kas atbild par kustību koordināciju un līdzsvaru joprojām spēj dzīvot salīdzinoši pilnvērtīgu dzīvi, komunicējot un piedzīvojot emocijas.
Šie fakti liek no jauna izvērtēt, vai neokortekss patiešām ir obligāts nosacījums apziņas eksistencei.
Datu apstiprinājumi no dzīvnieku pētījumiem.
Līdzīgus secinājumus sniedz arī eksperimenti ar dzīvniekiem. Pētījumos ar zīdītājiem, kuriem ir selektīvi noņemts neokortekss (piemēram, dažiem pelēm un žurkām, kas tika izmantotas izpētes nolūkos), saglabājas vairākas sarežģītas uzvedības formas, kas liecina par apziņas esamību:
• Emocionālās reakcijas.
• Spēja rūpēties par pēcnācējiem.
• Mācīšanās spējas.
• Pat rotaļu uzvedība.
Ja apziņa būtu pilnībā atkarīga no garozas, šāda uzvedība nebūtu iespējama. Tas norāda uz to, ka apziņas pamats varētu slēpties smadzeņu daļās, kas atrodas zem garozas.
Seno smadzeņu struktūru neatklātā loma.
Zem garozas atrodas subkortikālā jeb zemgarozas daļa, smadzeņu kodols, kas veidojies pirms vairāk nekā 500 miljoniem gadu. Šī zona regulē fundamentālas dzīvības funkcijas:
• Elpošanu un sirdsdarbību.
• Bāzes emocijas (piemēram, bailes, prieks).
• Uzmodināšanas (arousal) stāvokli.
Ilgu laiku šī zona tika uzskatīta tikai par “televizora elektrību”, kas nepieciešama dzīvības uzturēšanai, bet ne pašas apziņas radīšanai. Tā sniedza enerģiju, bet ne saturu.
Tomēr mūsdienu eksperimenti rāda pretējo. Mainot šo subkortikālo reģionu aktivitāti, var:
• Izsaukt dzīvnieka pamodināšanu no narkozes stāvokļa.
• Iegremdēt to bezsamaņā.
• Pat mainīt emocionālo uztveri.
Turklāt cilvēkiem bojājumi šajās struktūrās bieži noved pie neatgriezeniskas bezsamaņas (piemēram, komas) vai pat nāves, kas nepārprotami norāda uz to fundamentālo, vitālo nozīmi.
Tas liecina, ka tieši šīs senās struktūras varētu būt atbildīgas par pamata apziņas stāvokļa uzturēšanu, sava veida “būtības slēdzi” (the ‘on’ switch of existence).
Smadzenītes, negaidīti svarīga loma.
Smadzenītes jeb cerebellum tradicionāli tika uzskatītas par “mazsvarīgām” apziņas kontekstā, jo to galvenā funkcija ir motorā koordinācija, muskuļu tonuss un līdzsvars. Tomēr pētījumi, izmantojot elektrisko un magnētisko stimulāciju, sniedz negaidītus datus.
Ietekmējot smadzenītes, zinātnieki spēj mainīt subjektīvās sajūtas. Turklāt smadzenīšu bojājumi dažkārt izraisa ne tikai koordinācijas problēmas, bet arī:
• Halucinācijas.
• Radikālas emocionālas izmaiņas (piemēram, trauksmi vai apātiju).
• Kognitīvus traucējumus.
Tas nozīmē, ka smadzenītes, iespējams, nav apziņas centrs, bet tām ir būtiska loma apziņas “bagātināšanā” un modulēšanā, tās piešķir apziņai detaļas, stabilitāti un emocionālu dziļumu.
Jauna apziņas definīcija.
Apkopojot visus pierādījumus, izskatās, ka mūsu senākās smadzeņu daļas, kas atrodas zem garozas, varētu būt pietiekamas, lai rastos bāzes apziņa, sajūta “es esmu”.
Savukārt neokortekss (garoza) un smadzenītes šo bāzes apziņu tikai paplašina, padara sarežģītāku, bagātina ar iztēli, valodu, sarežģītu plānošanu un smalku motoriku. Šis modelis liek atdalīt “būtību” (pamata apziņas stāvokli) no “saturs” (domas, atmiņas, plāni).
Šim atklājumam ir tālejošas sekas:
1. Pārskatīšana zinātnē.
Tas liek pārskatīt vispārpieņemtās apziņas teorijas. Vairs nav iespējams uzskatīt garozu par vienīgo apziņas mītnes vietu.
2. Medicīniskā pieeja.
Tas maina pieeju pacientiem ar smagiem smadzeņu bojājumiem vai zema apziņas līmeņa stāvokļiem. Ja pamata apziņa saglabājas senākajās struktūrās, var būt nepieciešama jauna pieeja viņu diagnostikai un ārstēšanai.
Piemēram, pacienti veģetatīvā stāvoklī joprojām var saglabāt zemgarozas aktivitāti, kas liecina par kādu apziņas līmeni.
3. Jautājums par dzīvnieku apziņu.
Visbeidzot, šie dati rada jautājumus par apziņas robežām dzīvniekiem. Ja senās struktūras ir pietiekamas bāzes apziņai, tad apziņa, visticamāk, ir daudz plašāk izplatīta dabā, nekā mēs esam pieraduši domāt.
Daudzām sugām, kurām ir attīstītas subkortikālās struktūras (piemēram, zivīm, rāpuļiem, putniem), varētu būt bāzes apziņa, lai gan tām nav cilvēka līmeņa neokorteksa.
Apziņa, iespējams, nav reta cilvēka dāvana, bet gan universāls bioloģisks princips, dziļi iesakņots pamats visām dzīvajām būtnēm ar attīstītu centrālo nervu sistēmu.
Mūsu neokortekss tikai paaugstina šo pamatu līdz izcili sarežģītam un unikālam līmenim. Vai mēs tiešām kādreiz atradīsim apziņas “slēdzi”, vai arī tā ir neatņemama Visuma daļa, kas tikai izpaužas caur bioloģiju?
Labu Dienu!
