Atkarīgas attiecības. Iemīlēšanās fāzē, kad hormoni mutuļo un pasaule šķiet krāsaināka nekā jebkad, ir viegli noticēt, ka beidzot satikts “īstais cilvēks” vai dvēseles radinieks.
Mēs vēlamies rakstīt, zvanīt, turēt aiz rokas un rūpēties. Tomēr, ja šīs kaisles un tuvības alkas kļūst pārāk intensīvas un pāraug neveselīgā pieķeršanās, aiz šī spēcīgā emocionālā pacēluma var slēpties psiholoģiska atkarība.
Tavai zināšanai, tur sāpju ir krietni vairāk nekā patiesas mīlestības. Atpazīt šīs pazīmes bieži vien ir grūti, jo daudzas no tām sākumā maskējas, kā visaptverošas rūpes un kvēla kaisle.
Psiholoģijā atkarība no attiecībām, jeb līdzatkarība, tiek definēta kā stāvoklis, kurā indivīds tik ļoti fokusējas uz otra cilvēka vajadzībām un uzvedību, ka zaudē savu identitāti un nespēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi bez partnera.
Izpratne par šīm pazīmēm ir pirmais solis ceļā uz veselīgākām attiecībām.
Atkarīgas attiecības un uzbāzīga palīdzība.
Ir situācija kad rūpes pārvēršas kontrolē. Veselīgās attiecībās atbalsts un rūpes ir abpusējas, tomēr tās sniedz tikai tad, kad to lūdz, respektējot partnera spēju pašam pieņemt lēmumus un risināt savas problēmas.
Atkarīgās attiecībās parādās “glābēji”, kuri, šķiet, jebkurā brīdī ir gatavi atrisināt jūsu problēmas. Tomēr bieži vien šie cilvēki interesējas nevis par jūsu labsajūtu, bet gan par varu un kontroli pār jums.
Ja partneris regulāri uzskata, ka viņš labāk zina, kā jums dzīvot, un steidzas iejaukties bez jūsu lūguma vai pat klaji to ignorējot, tā vairs nav rūpe, bet gan kontrole, kas maskēta aiz līdzjūtības.
Mīlestība nozīmē atbalstīt, iedrošināt un būt blakus, bet tikai pēc jūsu pieprasījuma, nevis nepārtrauktiem pārmetumiem: “Es visu izdarīšu tavā vietā” vai “Bez manis tu netiksi galā.”
Šāda rīcība signalizē par robežu pārkāpšanu, kuras atjaunošana ir viens no svarīgākajiem soļiem ceļā uz atveseļošanos no līdzatkarības.
Atkarīgā persona, baidoties no pamešanas un vientulības, mēģina radīt situāciju, kurā partneris bez viņa kļūtu nevarīgs, tādējādi nodrošinot savu nepieciešamību un attiecību ilgtspēju pat, ja tās ir destruktīvas.
Neveselīgu attiecību pazīme.
“Maini darbu tu esi pelnījis ko labāku,” “Beidz smēķēt,” “Tev vajadzētu notievēt/pieņemties svarā”, šie padomi pirmajā mirklī var šķist laba vēlējumi. Taču patiesībā tā ir spiediena forma, kas ietīta rūpju papīrītī.
Pat ja partnera ieteikumi ir objektīvi noderīgi, lēmums par to, ko savā dzīvē mainīt, jāpieņem pašam cilvēkam.
Attiecībās, kas balstītas uz pieķeršanos, partneris bieži vien nepieņem otru tādu, kāds viņš patiesībā ir. Mīlestība un akcepts tiek piedāvāti tikai “uzlabotajai versijai 2.0”.
Šāda rīcība sūta skaidru signālu par neveselīgu saikni, jo liecina par nepieciešamību kontrolēt otra identitāti. Partneris, kurš cenšas jūs mainīt, bieži vien projicē uz jums savas nepilnības vai neapmierinātību ar sevi.
Patiesa mīlestība akceptē, respektē un sniedz drošu telpu sevis attīstībai, nevis uzstāda noteikumus. Zems pašvērtējums un bailes no kritikas var likt atkarīgajai personai pielāgoties partnera prasībām, ignorējot savas patiesās vajadzības, lai tikai saņemtu mīlestību un pieņemšanu.
Neprātīga kaisle un emocionālās šūpoles.
Šodien esat kopā, rīt šķiraties; šodien kliedzieni un asaras, rīt kaislīgs samierināšanās sekss. Karsti strīdi un trauku sišana šķiet kā apliecinājums jūtu dziļumam. Filmas un romāni mums bieži māca, ka “īsta kaisle” ir nepieciešams dramatisks elements.
Taču patiesībā šī nepārtrauktā “šūpošanās” nav mīlestība, bet gan neiroze vai atkarība no adrenalīna un drāmas, kurā emocionālo saikni var sajust tikai caur spēcīgu uzliesmojumu.
Cilvēks, kurš nespēj regulēt savas jūtas, “šūpojas” starp spēcīgiem pozitīviem un tikpat spēcīgiem negatīviem afektiem, piemēram, milzu dusmām, kas seko depresīvam stāvoklim.
Šīs emocionālās svārstības sniedz intensitāti, kas neveselīgās attiecībās tiek uztverta kā “īsta” tuvība. Tomēr īsta tuvība ir saistīta ar stabilitāti, uzticamību un siltu paredzamību, nevis nepārtrauktiem amerikāņu kalniņiem.
Veselīgas attiecības piedāvā drošību, kurā katrs partneris var justies mierīgi un pārliecināti, zinot, ka attiecību pamats ir stabils, nevis atkarīgs no nākamā strīda vai samierināšanās kaisles.
Emocionālās šūpoles ir viens no galvenajiem veidiem, kā uzturēt atkarību: krīze rada intensīvu vajadzību, kas uz īsu brīdi tiek apmierināta ar “salīgšanu”, tādējādi vēl vairāk nostiprinot toksisko ciklu.
Zema pašvērtējuma ēna un vientulības bailes.
Bieži vien atkarīgu attiecību sakne meklējama zemā pašvērtējumā un bailēs no pamešanas vai vientulības. Cilvēks ar zemu pašvērtējumu, iespējams, bērnībā nav saņēmis pietiekami daudz beznosacījumu mīlestības un pieķeršanās, un tagad viņš uzskata, ka mīlestība ir jānopelna ar rūpēm, atbalstu un pārmērīgu veltīšanos partnerim.
Tādēļ atkarīgā persona ir gatava uz neadekvātiem upuriem, lai tikai saglabātu attiecības, paciešot pat partnera krāpšanu, emocionālu cietsirdību vai melus.
Šādos apstākļos partneris bieži vien tiek idealizēts (tā sauktās “rozā brilles”), un viņš sāk pildīt “vecāka” lomu, aizpildot atkarīgā cilvēka psiholoģisko tukšumu. Dzīve bez partnera šķiet bezjēdzīga, jo attiecības ir kļuvušas par vienīgo veidu, kā aizpildīt iekšējo tukšumu un iegūt pašvērtības sajūtu.
Bailes no šķiršanās ir tik lielas, ka pat attiecībās, kas sagādā tikai ciešanas, šķiršanās tiek uztverta kā ļaunākais iespējamais scenārijs. Tā vietā, lai risinātu savas emocionālās vajadzības, cilvēks koncentrējas uz otra kontroli jo zvana, vaicā, pārbauda, maskējot bailes aiz rūpju maskas.
Ceļš uz patiesu tuvību un stabilitāti.
Ja jūs atpazīstat sevi vai savas attiecības šajos punktos, nebīstieties. Tas nav spriedums, bet gan iemesls apstāties un padomāt. Kāpēc intensīvas emocijas ir kļuvušas par aizstājēju siltumam, mieram un stabilitātei?
Veselīgas attiecības nedod adrenalīnu tās sniedz pamatu zem kājām. Patiesa mīlestība ir tad, kad ir mierīgi un droši, nevis tad, kad “uzklūp” emocionālais viesulis. Atkarība no attiecībām bieži vien atspoguļo atkarību no savām emocijām un iekšējo robežu trūkumu.
Ceļš uz veselīgām attiecībām sākas ar:
• Pašrefleksiju un atbildības uzņemšanos par savām jūtām un rīcību.
• Robežu atjaunošanu – iemācīšanos teikt “nē” un pieprasīt, lai partneris respektē jūsu personīgo telpu un lēmumus.
• Iekšējā tukšuma aizpildīšanu – mīlestības un gandarījuma meklēšanu sevī, nevis gaidot to no partnera.
Vispirms ir jāiemācās būt harmonijā pašam ar sevi, jo tikai divas veselas, neatkarīgas personības var radīt stabilas un piepildītas attiecības, kas balstītas uz savstarpēju cieņu, atbalstu un beznosacījumu pieņemšanu, nevis uz atkarību un kontroli.
Mīlestība nav upuris, tā ir pieaugšana.
Labu Dienu!
