Atliktā dzīve. Miljoniem cilvēku visā pasaulē, iespējams, arī jūs, neapzināti dzīvo režīmā, ko psihologi dēvē par “atliktās dzīves sindromu”. Mēs nemitīgi atliekam savu dzīvi uz vēlāku laiku.

Ja tieši, tad glabājot labākos traukus īpašiem gadījumiem, taupot naudu ceļojumiem, kuros nekad neaizbraucam, un gaidot ideālo brīdi, lai beidzot justos laimīgi. Vai tad ar Tevi tā nav?

Mums šķiet, ka visu laiku kaut kā pietrūkst, laika, naudas, enerģijas, pārliecības vai prasmju. Mēs pierodam dzīvot nākotnes gaidās, pārliecinot sevi, ka īstā dzīve sāksies tikai rīt, pēc gada vai tad, kad “viss sakārtosies”.

Mēs sev stāstām, ka šodienas pūles iegūs jēgu tikai kaut kad tālā nākotnē. Taču skarbā realitāte ir tāda, ka šis mītiskais “ideālais brīdis” nekad nepienāk. Kāpēc? Jo dzīve notiek tieši tagad. Kā nepazaudēt sevi gaidīšanas zālē un nepavadīt savu dzīvi velti? Lūk, ceļvedis, kā mainīt domāšanu un iemācīties dzīvot tagadnē.

Atliktā dzīve un atziņa, ka nav jāgatavojas.

Daudzi no mums dzīvo ar pārliecību, ka dzīve ir kā luga, kurai mēs šobrīd cītīgi mēģinām lomas, bet pirmizrāde vēl ir tikai priekšā. Mēs ticam, ka dzīve “pa īstam” sāksies pēc kāda konkrēta posma: kad pabeigsim skolu, iegūsim diplomu, atradīsim sapņu darbu, apprecēsimies, atmaksāsim kredītu vai sasniegsim noteiktu skaitli bankas kontā.

Mēs nemitīgi “iesildāmies” pirms starta. Mēs kārtojam māju, pirms aicināt viesus, bet tā nekad nav pietiekami tīra. Mēs gaidām, kad būsim “pietiekami gudri”, lai sāktu savu biznesu. Mēs gaidām, kad būsim “pietiekami tievi”, lai nopirktu skaistu apģērbu.

Problēma slēpjas faktā, ka starta šāviena nebūs. Dzīve neprasa īpašu gatavību; tā jau notiek pilnā sparā. Tā ir haotiska, neprognozējama un tieši tāpēc skaista. Jēga nav sagatavošanās procesā, bet gan līdzdalībā.

Dzīve ir jādzīvo “melnrakstā”, nevis jāgaida, kad varēsiet to pārrakstīt tīrrakstā, jo dzēšgumijas mums nav. Ja jūs gaidāt brīdi, kad jutīsieties pilnībā gatavs, pastāv milzīgs risks, ka nosēdēsiet rezervistu soliņā visu savu mūžu.

Atliktā dzīve un izkāpšana no “kaut kad” slazda.

Pievērsiet uzmanību tam, kā jūs sarunājaties ar sevi un citiem. Cik bieži jūsu valodā iezogas nosacījuma vārdi?

• “Kad es nopelnīšu vairāk naudas, tad es sākšu ceļot.”
• “Pēc tam, kad pārvākšos uz lielāku dzīvokli, es sākšu aicināt draugus.”
• “Kad bērni paaugsies, tad es beidzot veltīšu laiku sev.”
• “Lūk, tad es sākšu dzīvot…”

Šīs frāzes izklausās nevainīgas un pat loģiskas, taču tās ir bīstamas. Tās nemanāmi, bet neatlaidīgi aizbīda jūsu laimi uz nezināmu nākotni. Tās devalvē šodienu, padarot to tikai par līdzekli mērķa sasniegšanai, nevis par vērtību pašu par sevi.

Mēģiniet mainīt savu iekšējo monologu. Tā vietā, lai koncentrētos uz to, kas trūkst, uzdodiet sev citu jautājumu: “Kas labs ir manā dzīvē tieši šodien, tieši šajā brīdī?”

Kas no šīs dienas notikumiem būs tas, ko jūs vēlēsieties atcerēties rīt? Iespējams, tā ir smieklīga saruna ar kolēģi, svaiga gaisa malks pēc lietus vai gandarījums par paveiktu mazu darbiņu. Šāda domāšanas maiņa palīdz atgriezt fokusu uz tagadni un pārstāt atlikt dzīvi uz vēlāku laiku.

Māksla pamanīt tagadnes vērtību.

Lielākā daļa dzīves nesastāv no grandioziem sasniegumiem, uguņošanas vai elpu aizraujošiem piedzīvojumiem. Dzīve sastāv no parastām otrdienām, lietainām pēcpusdienām un klusiem vakariem. Un tieši šos brīžus mēs visbiežāk palaižam garām, jo gaidām “kaut ko īpašu”.

Eksistē ļoti spēcīgs psiholoģisks vingrinājums, kas palīdz “pamosties”. Iztēlojieties sevi savas dzīves pašās beigās, sirmā vecumā. Iztēlojieties, ka jums ir dota iespēja atgriezties atpakaļ laikā un nodzīvot vēlreiz vienu vienīgu dienu no savas pagātnes, to dienu, kas ir šodien.

Ko jūs dotu, lai vēlreiz sajustu sava bērna mazo plaukstu savējā? Ko jūs dotu, lai vēlreiz sajustu spēku savās kājās, ejot uz darbu? Lai sajustu kafijas rūgtumu vai lietus smaržu uz asfalta?

No dzīves beigu perspektīvas raugoties, bieži vien vislielākā vērtība nav dārgiem kūrortiem vai lielām uzvarām. Vērtība ir sarunai, skatienam, fiziskai veselībai vai vienkāršai miera sajūtai. Šī apziņa liek saprast, ka ikdiena nav pelēka masa, kas jāpārvar; tā ir pati dzīves būtība.

Skatiens caur pagātnes prizmu.

Mums ir tendence ātri pierast pie labā. Psiholoģijā to sauc par “hedonisko adaptāciju“. Mēs sasniedzam mērķi, par kuru ilgi sapņojām, un pēc neilga laika tas kļūst par normu, bet mēs atkal jūtamies neapmierināti un gribam kaut ko jaunu.

Lai to pārvarētu, atcerieties sevi pirms desmit vai divdesmit gadiem. Par ko jūs toreiz sapņojāt? Kas jums trūka? Kādu jūs iztēlojāties savu nākotni?

Tagad paskatieties uz savu pašreizējo dzīvi. Ar ļoti lielu varbūtību jūs jau dzīvojat to dzīvi, kas jūsu pagātnes “es” šķita kā tāls un gandrīz nesasniedzams sapnis. Iespējams, jums ir darbs, par kuru kādreiz tikai sapņojāt. Varbūt jums ir partneris, mājas vai vienkārši brīvība pieņemt savus lēmumus. Jūs vienkārši esat pie tā pieradis un pārstājis to pamanīt.

Šī atziņa palīdz saprast: jūs neesat gaidīšanas zālē. Jūs jau esat savas dzīves viducī. Jūs jau esat sasniedzis daudz.

Atbrīvošanās no skaļās laimes kulta.

Mūsdienu kultūra un sociālie tīkli uztur mītu, ka īsta laime ir skaļa, spilgta, eiforiska un visu apkārtējo pamanāma. Mums šķiet, ka, ja mēs nejūtamies kā rokzvaigznes uz skatuves vai kā filmu varoņi fināla ainā, tad mūsu dzīve ir garlaicīga.

Tā ir kļūda.

Mēs gaidām, ka laime būs kā uguņošana, bet patiesībā tā biežāk ir kā sveces liesma. Realitātē dziļš dzīves apmierinājums ir kluss un mierīgs. Tas nekliedz.

Tas vienkārši ir klātesošs. Tā ir sajūta, ka viss ir kārtībā, pat ja nav perfekti. Rītdiena reti kad atnesīs “dzērvi debesīs”, kas būtu vērtīgāka par to “zīlīti”, kas jau sēž jūsu plaukstā.

Dāņi to sauc par Hygge, zviedri par Lagom, bet būtība ir viena jo laime ir mērenībā un spējā baudīt vienkāršas lietas. Siltas zeķes, laba grāmata, vakariņas ar ģimeni bez telefoniem. Pārstājiet dzīties pēc adrenalīna un sāciet novērtēt mieru.

Pateicības praktizēšana ikdienā.

Vārds “pateicība” pēdējā laikā ir bieži locīts, taču tam ir zinātnisks pamatojums. Pētījumi neirozinātnē rāda, ka cilvēki, kuri regulāri piefiksē lietas, par kurām ir pateicīgi, fiziski maina savas smadzenes.

Viņi kļūst noturīgāki pret stresu un laimīgāki. Tas nav stāsts par mākslīgu pozitīvismu vai problēmu noliegšanu. Tas ir stāsts par uzmanības trenēšanu. Mūsu smadzenes evolucionāri ir ieprogrammētas pamanīt briesmas un negatīvo (lai izdzīvotu), tāpēc pozitīvā pamanīšana prasa apzinātu piepūli.

Sāciet ar mazumiņu. Tas nav par sajūsmas spiedzieniem, bet gan par uzmanību detaļām.

• Rīta kafijas garša.
• Saules gaisma, kas krīt caur logu uz grīdas.
• Negaidīta ziņa no sen neredzēta drauga.
• Mājdzīvnieka prieks, kad pārnākat mājās.

Tieši no šīm šķietami nenozīmīgajām detaļām veidojas sajūta, ka dzīvei ir jēga un garša. Ne rīt, ne pēc algas pielikuma, bet tagad.

Bailes no kļūdām un perfekcionisma važas.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs atliekam dzīvi, ir bailes kļūdīties. Mēs gribam, lai viss būtu perfekti. “Es sākšu gleznot, kad iziešu kursus, lai nesabojātu audeklu.” “Es sākšu runāt svešvalodā, kad zināšu gramatiku nevainojami.”

Bet dzīve nav eksāmens. Kļūdas nav neveiksmes; tās ir pieredzes sastāvdaļa. Perfekcionists ir bailes smalkās kurpēs. Tas mūs paralizē.

Ļaujiet sev būt nepilnīgam. Ļaujiet sev būt iesācējam. Dariet lietas “slikti”, līdz iemācīsieties tās darīt labi, bet galvenais- dariet tās tagad. Labāk ir uzrakstīt nepilnīgu grāmatu, nekā visu mūžu sapņot par ideālu romānu, kas nekad netiks uzrakstīts.

Atļaušos dot, Jūsu trīs minūšu dienasgrāmatas sagatavi. Pats lietoju un esmu apmierināts.

Jūs varat to pārrakstīt kladē vai vienkārši kopēt savā telefonā.

Dzīvei Tagad.
RĪTS (Noskaņošanās dienai) Mērķis: Sākt dienu ar pilnības sajūtu, nevis steigu.
1. Par ko esmu pateicīgs šobrīd? (Uzrakstiet 3 lietas. Tās var būt pavisam vienkāršas: silta gulta, saules stars, garšīgas brokastis. Galvenais ir sajust to vērtību.)
——————–
——————–
——————–

2. Kas padarītu šo dienu izdevušos?

(Viena lieta vai darbība. Nevis pienākums, bet kaut kas, kas sniegs gandarījumu. Piemēram: “Pabeigt atskaiti” vai “Pastaiga mežā”.)

3. Dienas afirmācija (Nodoms).

(Viens teikums, kas jūs spēcina. Piemēram: “Es esmu pietiekams”, “Es šodien izvēlos mieru”, “Es tikšu galā”.)

VAKARS (Refleksija un miers) Mērķis: Piefiksēt uzvaras un atlaist dienas stresu.

1. 3 labas lietas, kas šodien notika? (Meklējiet sīkumus. Garšīga kafija, labs joks, izdevies darbs. Tas māca smadzenēm “medīt” prieku.)
—————–
—————–
—————–

2. Ko es šodien varēju darīt citādāk?

(Īss secinājums bez sevis austīšanas. Tikai kā mācība rītdienai.)

3. Viena lieta, ko es gaidu rītdien?

(Lai aizmigtu ar patīkamu domu par nākotni.)

Ieteikums lietošanai:
Neuztraucieties, ja sākumā neko nevarat izdomāt vai lietas šķiet pārāk sīkas. Tieši sīkumi veido dzīvi. Pēc 2 nedēļām jūs pamanīsiet, ka jūsu garastāvoklis kļuvis stabilāks un jūs vairāk novērtējat tagadni.

Noslēguma pārdomas.

Definējiet savu laimi.

Mēs bieži dzenamies pēc citu cilvēku definētas laimes, sabiedrības standartiem, vecāku gaidām vai reklāmas plakātiem. Taču, lai pārstātu atlikt dzīvi, jums ir jāsaprot, kas ir laime tieši jums.

Varbūt jums laime nav karjera un miljoni, bet gan mazs dārzs un miers. Varbūt tā nav pasaules apceļošana, bet gan iespēja katru vakaru lasīt pasakas bērniem.

Kad jūs sapratīsiet, kas patiesi sniedz gandarījumu jums, jūs pārstāsiet gaidīt “pareizo” dzīvi un sāksiet dzīvot savējo.
Neatlieciet prieku. Uzvelciet to skaisto kleitu vai uzvalku parastā darbadienā. Dzeriet no svētku servīzes otrdienas rītā.

Pasakiet “es tevi mīlu” bez īpaša iemesla.

Noslēgumā uzdodiet sev vienu negaidītu un dziļu jautājumu, kas var kļūt par jūsu kompasu:  Ja jūs zinātu, ka rītdiena nekad nepienāks, vai jūs būtu apmierināts ar to, kā pavadījāt šodienu?

Atbilde uz šo jautājumu var būt sākums jūsu jaunajai, neatliktajai dzīvei.

Labu Dienu!