Dzejoļi Ziemassvētkos. Ir saprotams, ka tas viss kopā mūsu sirdis pilda ar siltām jūtām. Ziemassvētku vakarā vajag visas lampas sadegt, lai Laimīte redzētu, kur staigāt. Galvenais, ka dzejoļi Ziemassvētkos palīdzēs Tev iegūt možumu un labas domas!

Dzejoļi Ziemassvētkos.

Šai Ziemassvētku naktī,kad svecītes mirdz,
Saki visu, kas sakāms, saki to no sirds.
Tas palīdzēs ielīksmot, piedot un lūgt,
Tas palīdzēs visiem daudz labākiem kļūt!

Šai Ziemassvētku naktī, kad svecītes mirdz,
Saki visu, kas sakāms, saki to no sirds.
Tas palīdzēs ielīksmot, piedot un lūgt,
Tas palīdzēs visiem daudz labākiem kļūt!

Arī pazīstamā Ziemassvētku eglīte un Ziemassvētku vecītis ienākuši latviešu mājās pirms nieka 100–150 gadiem. Latviešiem ziemas saulgrieži nekad nav bijuši klusi miera svētki, tajos visi skaļi līksmojušies un priecājušies.

Dzejoļi Ziemassvētkos.

Visas zemes takas zilgas
Šonakt sargā miera gariņš.
Tāli zvani… Klusas ilgas…
Rokās smaidošs egļu zariņš…
Visur viegliem, mīļiem soļiem
Senā svētku teika staigā.
Zvaigžņu acis atvērdama,
Debess atspīd zemes vaigā…

Es palūgšu baltajam eņģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet-
Lai aiziet pie Tevis un palūko,
Kā Tev šais Ziemassvētkos iet?
Lai uzliek roku uz pleca,
Un nekad vairs nenoņem nost.
Lai liktens asie zobi,
Jaunas brūces nespēj vairs kost.
Es palūgšu baltajam eņģelim,
Kurš man tik pazīstams šķiet.
Lai pēc tumsas,atnāk gaisma,
Un projām vairs neaiziet!

Ziemassvētku vakars kad satumst aiz loga,
Zaigot sāk zvaigznes kā dimanta pogas,
Spīd zelta mēness, mirdz sudraba sniegs,
Ir bagāts ikviens, ja vien sirdī mīt prieks!

Klusums visapkārt un norimst pat vēji,
Vien zvaniņu skaņas tālumā skan,
Tur kamanas vieglas velk kumeļi bēri,
Un priecīgus Ziemssvētkus atsūta mums.

Kad pienāk vakars, apklust vēji kokā
Nāk sētā rūķīši, tie turas roku rokā.
Tiem rozā vaigi, dāvaniņas plecā
Viens tērpts ir jaunā, otrs mētelītī vecā.
Tos nerej suņi, neredz ļauna acs,
Jo tur nāk kopā – Vecs un Jaunais gads!

Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem
ved mūs pretim kādam baltam
klusumam, aiz kura ir
kaut kas mīļš, sen aizmirsts
un pazaudēts, kas mums
atkal no jauna jāatrod…
(K. Skalbe)

Es ticu mūžīgai apsnigšanai,
Ticu saulgriežu sniegiem,
Kas zemi tīru un mirdzošu padarīt māk.
Ticu Ziemassvētku brīnumam,
Kuram dvēselē jāienāk.
(S. Kaldupe)

Šī nakts ir debess vārtus atvērusi,
Pār zemes tumsu dedz tā zvaigžņu loku,
Un naktī šai uz katra galvas klusi
Dievs svētot uzliek savu mīļo roku.
(V. Mora)

Kad egles zaros sveces degs,
Un tīksmi sapni zemi segs,
Lai Tavās acīs laime mirdz
Un visu skumjo aizmirst sirds!

Pūti, pūti, ziemelīti,
Ziemassvētku vakarā:
Klētī pūti rudzus, kviešus,
Stallī bērus kumeliņus!

Kad egles zaros sveces degs,
un tīksmi sapņi zemi segs,
lai Tavās acīs laime mirdz
un visu skumjo aizmirst sirds!

Ar gaišām domām Ziemassvētki nāk,
Lai tumsas kupenas mēs izbrist spētu,

Lai saprastu – vien mīlestība māk
Ar sauli sirdi piestarot un sētu.

Ziemassvētku zvaigzne
Lai pār visiem mirdz,
Miers lai ir virs zemes,
Miers iekš katras sirds!

Satumst debesis – vējaina egle…
Viļņojas klusa Ziemassvētku nakts,
Sirdī iesmeldzas priecīgi zvani:
“Klusa nakts… svēta nakts…”

Mirdz zvaigznes pusnaktī vēlā,
Šalc eglēs puteņa vējš,
Un sīksīkiem soļiem pa taciņu šauru
Pie jums atnāk svētku prieks.

Kad Ziemassvētku rīts
Ir atnācis tik drīz,
Tad ātri visam sniegs nu krīt
Kailo zemi sasildīt.

Ziemassvētku naktī
Zeme un debess vizuļo,
Ziemassvētku naktī
Arī sirdis sarunājas.

Ieliec egles zarā sveci,
Lai par mīlestību deg

Un kā klusa ziedēšana
Gaisma tavu sirdi sedz!

Es gribu pacelt acis un klusi pateikties
Par jauno skaisto dienu,
Ko dāvāja man Dievs
Un solījumu siltu es gribu viņam dot
Ar tīru jaunu sirdi šo dienu nodzīvot.

Lai Ziemassvētku laiks ir klusi tuvinieku lokā pavadīts,
Lai Jaunais gads ir jautri draugu pulkā sagaidīts,
Lai ziemā sniega dēlis labi slīd,
Un dzīvē kāja nepaslīd!

Ziemassvētku ticējumi.

Ziemassvētku rītā jāceļas agri, lai visu gadu varētu agri celties.
Ja Ziemassvētku naktī debesis zvaigžņotas, nākamajā gadā būs laba raža, turpretī apmākušās debesis sola neražu.
Ziemassvētku vakarā ātri jābeidz darbi, lai tie labi veiktos visu gadu.
Ziemassvētku naktī jāēd 9 reizes pēc kārtas, tad nākamais gads būs bagāts.
Ziemassvētku vakarā velk ar krītu uz visām durvīm krustus, tad ļaunais gars iet prom.

Ziemassvētku vakarā jālej bļodā ūdens, jāiepilina divi pilieni sveču tauku un jāsamaisa.
Ja pilieni saiet kopā, tad pāris apprecēsies, ja ne, tad izšķirsies.
Ziemassvētku vakarā vajag visas lampas sadegt, lai Laimīte redzētu, kur staigāt.
Ja pirms Ziemassvētkiem daudz sniega, pirms Jāņiem būs daudz lietus.
Lai naudas nekad netrūktu, tad Ziemassvētkos nedrīkst visu naudu izdot.

Ziemassvētku naktī svešinieki nav jāpatur mājā.
Ziemassvētki ir auglības svētki, tāpēc Ziemassvētku sestdienā jāēd un jādzer līdz pulksten divpadsmitiem, tad būs auglīga vasara.
Ja ūdeņi pirms Ziemassvētkiem trīs reizes pārsalst, būs bagāta vasara.

Ziemassvētku vakarā jātur maize, sāls un uguns uz galda, tad nākamais gads būs svētīgs.
Kad Ziemassvētku naktī iet uz krusta ceļu, tad var dabūt visu zināt, kas nākamā gadā notiks.
Lai būtu daudz naudas, tad Ziemassvētku vakarā melns kaķis jānes ap baznīcu.
Ja Ziemassvētkos ir sniegputenis, nākamgad būs daudz medus.

Ja ap Ziemassvētkiem logos daudz leduspuķu, būs laba augļu raža.

No kaudzes velk žagarus. Ja gadās kupls un taisns, līgavainis būs stalts un bagāts, ja mazs un līks — ķeists un nabags.

Zem traukiem… uz galda saliek maizi, atslēgu, gredzenu, naudu, smiltis un ļauj katram paņemt savējo.
Kas izvelk maizi — būs pārticis,
atslēgu — būs saimnieks,
gredzenu — apprecēsies,
naudu — kļūs bagāts,
smiltis — viss izjuks, kā uz smiltīm būvēts.

UN VĒL,  Ziemassvētku ticējumi.

Ziemassvētku sestdienas vakarā jāuzliek uz grīdas gabaliņš gaļas un maizes, tad jālaiž istabā suns. Ko suns pirmo ķers, tas tai gadā būs dārgāks.

Zaļi Ziemassvētki dara baltas Lieldienas.

Ja Ziemassvētku nedēļā prusaki pa kūlu rāpo, tad būs badīga vasara.
Ziemassvētku nakti jāiet basām kājām ābeles purināt, tad nākošu gadu būs pulka ābolu.

Ziemassvētku naktī jāiet uz kūti klausīties, ko zirgi runā, tad dabūs zināt nākamas lietas.

Lai uzzinātu, cik gadus vēl dzīvos vai arī pēc cik gadiem sasniegs to, ko vēlas, tad Ziemassvētku priekšvakarā jāņem glāze, jāizrauj pašam savs mats no galvas un mats jāiever zelta laulājamā gredzenā.
Gredzens jāliek glāzē. Pēc tam jānodomā, ko vēlas zināt. Gredzens pašam jātur tik ilgi, kamēr tas sit pa glāzes malām. Ja nesit, tad domātais piepildās tanī pašā gadā.

Kura meita grib precēties, tai Ziemassvētku rītā jāizslauka istaba, jāizber mēsli ārā, uz tiem jānostājas un jāiesaucas:
«Ū, ū!» Kurā pusē suns ieriesies, no tās puses nāks izredzētais tautas dēls.

Ja meita redz Ziemassvētku naktī sapnī kādu puisi viņai kreklu pasniedzam, tad tas būs viņas brūtgāns. Ja tāpat puisis redz meitu, tad tā būs viņa brūte.

Dzejoļi Ziemassvētkos ir svarīga Ziemassvētku sastāvdaļa!

Ziemassvētki jeb ziemas saulgrieži ir laiks, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā. Pēc Ziemassvētkiem saulīte sāk atgriezties un dienas stiepjas garākas.

Ziemassvētkiem savulaik cilvēki gatavojušies ļoti ilgi — sakopuši sētu, izpušķojuši istabu ar dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām un dziju.

Ziemassvētkos īpaši iecienīti bijuši puzuri — pakarami pušķojumi, kas parasti gatavoti no salmu vai niedru gabaliņiem, saverot tos uz vilnas dzijas, kā arī saulītes — kartupeļos sadurti salmi vai niedres.

Svētku cienastam tikuši gatavoti dažādi ēdieni un dzērieni.

Par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu latvieši uzskatījuši cūkas šņukuru, ķūķu jeb koču (Ziemassvētkus pat citkārt saukuši par Ķūķu vakaru), pupas, zirņus, putraimu desas.

Ziemassvētkos dziedājuši dziesmas un gājuši rotaļās. Par īpašām Ziemassvētku rotaļām pētnieki uzskata tās, kurās mēnesim jāķer saule vai vilkam kaza — tā esot gaismas cīņa ar tumsu, kas noris ziemas saulgriežu laikā.

Ziemassvētku vakaru dēvējuši arī par Bluķa vakaru saistībā ar bluķa vilkšanas tradīciju — iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēluši pa pagalmu vai no vienām mājām uz otrām un tad sadedzinājuši.

Daži pētnieki uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tā velk augšup un mudina atgriezties, citi — ka, izvelkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.

Viena no pazīstamākajām Ziemassvētku nodarbēm ir budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana — pārģērbšanās dažādās maskās un iešana no vienas mājas uz otru.

Maskotos gājienus bieži dēvēja par budēļiem, ķekatām, kūjniekiem, čigāniem, danču bērniem, bukiem, ļekatniekiem, Zīmassvātku čigoniem, ķekatām, vastlāvjiem, kuozu ciganiem, budēļiem, kurcumiem, miežvilkiem, galenkām, tatriem, kaitys, spokstiņiem un vēl visum-visādi sauktiem ķekatniekiem.

Uzdevums.

Pārģērbtā galvenais uzdevums ir panākt, lai viņu nevarētu pazīt ne pēc izskata, ne pēc balss. Šai nolūkā mutē jāņem kāds priekšmets, piemēram, no kartupeļa vai kāļa izgriezti liekie zobi, un skaļā, pārvērstā balsī jābrēc.

Seju visvieglāk noslēpt it, to aizsedzot. Vīri mauca dziļi uz acīm cepuri, bet sievas tīstījās lielos lakatos. Primitīvu sejas masku varēja izgatavot no drānas, kažoka, mizas, koka, zeķes. Citkārt maskai malās piesēja aukliņas un pret acīm, degunu un muti izgrieza caurumus.

Viens no vienkāršākajiem pārģērbšanās veidiem ir uzvilkt uz otru pusi izgrieztas drēbes, sevišķi kažoku. Pie jostas tiek piekārti dažādi zvani un zvārguļi, koka duncis.

Citkārt apģērbu apšuva ar izkrāsotām ēveļskaidām, lupatiņām. Jo raibāks un dīvaināks izskatījās ķekatnieks, jo vairāk ticēja viņa maģiskajam spēkam. Bieži vien sievietes un vīrieši mainījās apģērbiem – ne tikai jokiem, bet arī auglības vairošanai.

Populārākās ķekatu maskas.

Lāci visvieglāk atdarināt, apvelkot kažoku uz otru pusi. Zem kažoka, uz muguras tika piesiets dēlis vai panna, lai lāča dīdītājs varētu skaļi klaudzināt.
Dzērbe satinās lielā lakatā, rokās turēja garu koku, kam galā uzmaukts zābaks.
Zirgs ar jātnieku. No koka vai stieplēm pagatavo rāmi ar zirga galvu un pārklāj to ar segu. Cilvēks uzsēžas rāmim virsū, un iet ar savām kājām. Zirga sānos piesien zābakus, bet īstās kājas paliek neredzamas zem segas.
Āzis vai kaza ir ļoti iemīļota maska visā Latvijā. Arī par āzi var pārtapt ar izvērsta apģērba palīdzību, vienīgi galvai jāpiemēro ragi.

Kam Ziemassvētkos āzītis vai kaza iebada, tam būs īpaši auglīgs gads.

Īpašu auglību vēl nodrošina siena gubiņa. Tās gatavošanai ņēma lielu lakatu vai drēbi, kuras augšmalu piestiprināja lielas nūjas galā, bet apakšmalu – pie stīpas. Tad visu pārsedza (apšuva) ar sienu, bet apakšā palīda cilvēks.

Visā Latvijā ir pazīstama arī Nāves maska. Tēls ietinies baltos palagos, ar sirpi vai izkapti rokā, seja – balta, bet acis – tumšas. Nāve līdz ar tumsu iznīcināja visus ļaunuma perēkļus. To, kuru Nāve izdancināja vai aizskāra, neņems nekādas kaites un vājumi.

Senie ticējumi.

Pēc seniem ticējumiem burvības piepildās tikai ar noteikumu, ja cilvēks maskā palika nepazīts. Ķekatnieki parasti nāca ar lielu troksni, ko panāca ar dažādiem katlu vākiem, pannām, karotēm, dzelzs un koka saimniecības rīkiem, zvaniem, bungām.

Saimnieki atvēra durvis un ar dziesmām aicināja ķekatniekus iekšā. Ja kāds baidījās no ķekatniekiem vai nelaida iekšā, to apdziedāja, bet, ja vēl nelaida namā, tad priekšā durvīm aizvēla ratus vai ko smagāku.

Senos latviešu Ziemassvētkus laika gaitā stipri ietekmējušas citu zemju tradīcijas. Tā kristīgās baznīcas svinētie Kristus bērniņa piedzimšanas svētki pamazām sajaukušies ar latviešu pagāniskajiem ziemas saulgriežu svētkiem, un tagad mēs tos svinam ne vairs īstajā, astronomiskajā saulgriežu dienā — 22. decembrī, bet gan 24. decembrī.

Arī pazīstamā Ziemassvētku eglīte un Ziemassvētku vecītis ienākuši latviešu mājās pirms nieka 100–150 gadiem. Latviešiem ziemas saulgrieži nekad nav bijuši klusi miera svētki, tajos visi skaļi līksmojušies un priecājušies…

Priecīgus Ziemassvētkus!