Dzeltenā kaite. Vai jāsatraucas, ja ir saskare ar hepatīta slimnieku? Atbilde ir tieša un kategoriska: jā, ir jāsatraucas. Hepatīts jeb, kā to tautā bieži sauc, “dzeltenā kaite”, ir ārkārtīgi nopietna slimība.
Paskaidroju pavisam nopietni, daudzos gadījumos var būt pat nāvējoša.
Tā ir slimība, kas skar aknas, mūsu organisma centrālo laboratoriju, kas veic vairāk nekā 500 vitāli svarīgu funkciju. Bojātas aknas nespēj attīrīt organismu no toksīniem, ražot būtiskas olbaltumvielas un nodrošināt gremošanas procesus.
Tas var novest pie smagām komplikācijām, tostarp aknu cirozes un aknu vēža. Tādēļ ir vitāli svarīgi izprast hepatīta būtību, tā dažādos veidus un, pats galvenais, kā no tā pasargāt sevi un savus tuviniekus.
Sāksim ar nelielu ieskatu statistikā un A, B, C hepatīta paveidiem, kas ir visbiežāk sastopamie un vislielāko sabiedrības veselības apdraudējumu nesošie.
Dzeltenā kaite un A hepatīts.
Netīro roku slimība un tās izplatība.
A hepatīts, kas agrāk bija pazīstams kā Botkina slimība, ir akūta vīrusu infekcija, ko izraisa A hepatīta vīruss (HAV). Tas galvenokārt izplatās fekāli-orālā ceļā ar inficētu ūdeni, pārtiku vai nemazgātām rokām.
Tāpēc to bieži dēvē par “netīro roku slimību”. Ir satraucoši apzināties, ka Igaunijā ar A hepatītu slimo pat 200 reizes mazāk cilvēku nekā Latvijā, liecina sabiedrības veselības aģentūras dati. Šī atšķirība liecina par nepieciešamību pastiprināt izpratni un profilakses pasākumus Latvijas sabiedrībā.
Ko darīt Latvijas iedzīvotājiem?
Atbilde ir skaidra un saprotama, vakcinēties un ievērot stingru higiēnu. Lai gan A hepatīts reti ir letāls bērniem un pieaugušajiem dpēka gados, tomēr lielākā daļa inficēto pieaugušo un daži vecāki bērni kļūst slimi un darba nespējīgi vairākas nedēļas vai pat mēnešus.
Tas nozīmē zaudētas darba dienas, finansiālus zaudējumus un būtisku diskomfortu. Diemžēl letālu gadījumu biežums sasniedz 2% starp tiem, kas vecāki par 40 gadiem, un var būt pat 4% tiem, kas sasnieguši 60 un vairāk gadus.
Tas uzsver slimības nopietnību, īpaši gados vecākiem cilvēkiem.
Risks ceļotājiem.
A hepatīts ir biežākā ar vakcināciju novēršamā ceļotāju infekcija. Ceļotāji no attīstītajām valstīm ir jutīgāki pret infekciju, un viņiem obligāti jāsaņem A hepatīta vakcīna pirms došanās uz valstīm ar vidēji augstu un augstu infekcijas risku.
Lai gan cilvēkiem, kas ceļo uz jaunattīstības valstu lauku reģioniem, ir īpaši augsts infekcijas risks, praktiski lielākā daļa saslimšanu notiek ceļotājiem, kas uzturas kūrortos un “labas” kvalitātes viesnīcās.
Tas vēlreiz apliecina, ka higiēnas un piesardzības pasākumu ievērošana ir būtiska neatkarīgi no galamērķa.
Cilvēki, kas dzimuši un auguši jaunattīstības valstīs, kā arī tie, kas attīstītajās valstīs dzimuši pirms 1945. gada, bieži vien ir inficēti jau bērnībā un varētu būt imūni.
Šādiem indivīdiem varētu būt izmaksu ziņā efektīva anti-HAV antivielu noteikšana, lai izvairītos no nevajadzīgas vakcinācijas. Tomēr visiem ceļotājiem uz rajoniem ar vidēji augstu un augstu infekcijas risku ir jāapsver vakcinācija.
Tiem, kam ir augsts slimības iegūšanas risks, stingri jāiesaka vakcinēties neatkarīgi no tā, kurp viņi ceļo, jo veselība ir prioritāte.
A hepatīta vakcīna.
Ir pieejama droša un augsti efektīva inaktivēta (nonāvēta) A hepatīta vakcīna. Tā kā vakcīnas inducētās antivielas nav nosakāmas līdz 2 nedēļām pēc ievadīšanas, ir svarīgi to plānot laicīgi.
Tomēr, ņemot vērā A hepatīta ilgo inkubācijas periodu (vidēji 28 dienas, robežās no 15 līdz 50 dienām), ceļotāji var tikt vakcinēti pat izbraukšanas dienā un joprojām būs pasargāti. Tomēr optimālākai aizsardzībai ieteicams vakcinēties vismaz divas nedēļas pirms ceļojuma.
Pēc 6-24 mēnešiem ieteicams veikt atkārtotas devas ievadi, kas nodrošina aizsardzību uz mūžu. Tā ir investīcija savā veselībā un mierā. Kombinētas vakcīnas ievadi, kas aizsargā gan pret A, gan B hepatītu, var apsvērt ceļotājiem, kam iespējama saskare ar abiem mikroorganismiem.
B hepatīts.
Nopietns apdraudējums ar ilgstošām sekām.
B hepatīts ir vīrusu infekcija, ko izraisa B hepatīta vīruss (HBV). Tā ir daudz nopietnāka slimība nekā A hepatīts, jo tā var kļūt hroniska un novest pie smagiem aknu bojājumiem, tostarp cirozes un vēža.
HBV izplatās ar asins starpniecību, kā arī dzimumkontaktu ceļā.
Risks ceļotājiem.
Lai gan tikai noteiktas ceļotāju kategorijas ir pakļautas skaidri zināmam riskam dēļ savām plānotajām aktivitātēm, ikviens ceļotājs var ciest negadījumā vai medicīniskā situācijā, kur vajadzīga operācija vai asins pārliešana.
Tādēļ vakcīnas ievadīšana jāapsver virtuāli visiem ceļotājiem uz rajoniem ar vidēju līdz augstu infekcijas risku. Ceļotāji, kas imunizēti bērnībā vai pusaudža gados, ir aizsargāti.
Īpašā riska grupā ir tie, kas saskaras ar potenciāli inficētām asinīm vai asiņu sastāvdaļām, vai kam ir neaizsargātas seksuālas attiecības.
Galvenās riskantās aktivitātes ir veselības aprūpe (medicīna, stomatoloģija, laboratorija vai citas), kur ir tieša saskare ar cilvēku asinīm; tādu asiņu pārliešana, kas nav pārbaudītas uz HBV; un stomatoloģiska, medicīniska vai cita saskare ar nepietiekami sterilizētām adatām (piem., akupunktūra, pīrsings, tetovēšana vai injicējamu narkotiku lietošana).
Turklāt mazāk attīstītās valstīs ādas bojājumi bērniem vai pieaugušajiem, kam ir impetigo, kašķis vai saskrāpēti insektu dzēlieni, var kalpot slimības transmisijā, ja ir tieša saskare ar vaļējām brūcēm.
B hepatīta vakcīna.
Ir pieejamas rekombinantā DNS tehnoloģijā (parasti raugā) gatavotas B hepatīta vakcīnas; tās ir drošas un efektīvas. Trīs vakcīnu devas veido pilnu sēriju; pirmās divas devas parasti dod ar viena mēneša intervālu, bet trešo devu 1-12 mēnešus vēlāk.
Imunizācija sniedz aizsardzību uz mūžu. Pateicoties prolongētam B hepatīta inkubācijas periodam, zināmu aizsardzību sasniegs lielākā daļa ceļotāju pēc otrās ievadītās devas pirms ceļojuma, pieņemot, ka beigu devu ievadīs pēc atgriešanās.
Ja ceļojums ir ilgs, priekšroka dodama ātrās vakcinācijas režīmam.
Prevakcinācijas skrīnings, lai noteiktu imūnstatusu, parasti nav izmaksu efektīvs cilvēkiem no attīstītajām valstīm, bet var būt noderīgs tiem no jaunattīstības valstīm, kuriem ir augsta iespējamība bērnībā būt pārcietušiem asimptomātisku infekciju.
Standarta ievadīšanas režīms ir trīs devas, ko dod šādi: 0. diena; 1. mēnesis; 6.-12. mēnesis. Ātrais ievadīšanas režīms monovalentai B hepatīta vakcīnai varētu būt šāds: 0. diena; 1. mēnesis; 2. mēnesis. Dažās Eiropas Savienības valstīs ir reģistrēts cits ātrais režīms, kurā devas dod šādi: 0. diena; 7. diena; 21. diena.
Ja tomēr izmanto kādu no diviem ātrajiem režīmiem, iesaka pēc 6-12 mēnešiem ievadīt papildu devu.
Vakcīnu kombināciju, kas pasargā gan pret A, gan pret B hepatītu, var apsvērt ceļotājiem, kam varētu būt saskare ar abiem mikroorganismiem. Inaktivētu vakcīnu ievada šādi: 0. diena; 1. mēnesis; 6. mēnesis.
Vīrushepatīts C.
Klusais slepkava.
Vīrushepatīts C (VHC) ir viena no bīstamākajām aknu slimībām, ko izraisa C hepatīta vīruss (HCV). Tā bīstamību paaugstina tā slēptā norise, apgrūtinātā savlaicīgā diagnostika un smagās sekas, piemēram, aknu cirozes un aknu vēža attīstība pēc hroniska vīrushepatīta C.
Vīrushepatīta c profilakse un diagnostika.
Vīrushepatīta C savlaicīgu diagnostiku un ārstēšanas uzsākšanu ļoti apgrūtina tā parasti ilgstoši slēptā, bez simptomu norise.
Jāatceras, ka vīrushepatītam C visbiežākās ir tieši neredzamās, slēptās, subklīniskās un bez dzeltes formas. Bez speciālu marķieru noteikšanas pat pieredzējis ārsts nevar noteikt vīrushepatīta C diagnozi.
**Vīrushepatīts C visbiežāk norit nemanāmi, ilgstoši slēpti, aptuveni 20 gadus ilgi, bieži līdz pat aknu cirozes un aknu vēža attīstībai.
Tāpēc hronisko vīrushepatītu C salīdzina ar aisbergu un dēvē arī par “kluso slepkavu”. Vīrushepatīts C pielavās savam upurim nemanāmi, jo ilgstoši, aptuveni 20 gadus, norit nemanāmi, pārejot hroniskā vīrushepatītā C un pēc tam aknu cirozē un aknu vēzī.
Vīrushepatīta C savlaicīga diagnostika ir stipri apgrūtināta, bet tā ir ārkārtīgi svarīga.
Tikai hroniska vīrushepatīta C savlaicīga diagnostika dod iespēju uzsākt tā savlaicīgu ārstēšanu vēl pirms aknu cirozes un aknu vēža attīstības.
Vīrushepatīts C 90% gadījumu aptuveni 20 gadus ilgi norit slēpti, tāpēc to salīdzina ar aisbergu, kura lielākā daļa atrodas zem ūdens un tāpat kā VHC nav redzams.
Neredzamais vīrushepatīts C ir mērķtiecīgi jāmeklē, nosakot vīrushepatīta C specifiskos marķierus, īpaši personām, kas pieder pie paaugstināta riska grupām.
Globālās kampaņas un testēšana.
Jau kopš 1995. gada ar HCV inficēto personu savlaicīgai atrašanai, diagnostikai un ārstēšanai ASV, Kanādas, Austrālijas, Eiropas un Skandināvijas valstu Veselības departamenti rīko speciālas vispārnacionālas kampaņas.
Ar visa veida masu saziņas līdzekļu starpniecību šo valstu ārsti izglīto iedzīvotājus par vīrushepatītu C.
Ārsti aicina visas personas, īpaši tās, kas pieder pie paaugstināta riska grupām, un tās, kas ir ārstējušās stacionāros līdz 1992. gada jūnijam, kad vīrushepatīta C marķierus vēl nenoteica, par brīvu testēties uz vīrushepatītu C. Tas ir būtiski, jo agrīna atklāšana nodrošina efektīvāku ārstēšanu.
Personas ar hronisku vīrushepatītu C ir detalizēti jāizmeklē un, indikāciju gadījumā, nekavējoties jāuzsāk optimāla terapija. Šāda terapija glābj pacientu no aknu cirozes un aknu vēža attīstības un nodrošina vislielākā hroniska vīrushepatīta C pacientu skaita pilnīgu izveseļošanos.
Mūsdienu zāles pret VHC ir ļoti efektīvas, un daudzos gadījumos tās spēj pilnībā izārstēt slimību, novēršot neatgriezeniskus aknu bojājumus.
Vīrushepatīta C izplatība pasaulē un Latvijā.
Pasaulē ar vīrushepatītu C ir inficēti 200–280 miljoni personu, t.i., aptuveni 3,8% Pasaules iedzīvotāju.
Katru gadu Pasaulē ar vīrushepatītu C no jauna inficējas 3–4 miljoni personu. Vīrushepatīts C Pasaulē ir 5 reizes biežāk sastopams nekā HIV infekcija, kas uzsver tā globālo apmēru un bīstamību.
Latvija uzskatāma par reģionu ar augstu HCV infekcijas izplatību: vispārējā populācijā tā sasniedz 3,2%.
Hronisks vīrushepatīts C pēc aptuveni 20-30 gadiem pāriet aknu cirozē. No simts HCV aknu cirozes slimniekiem trijiem (3%) gada laikā attīstās aknu vēzis. Šie skaitļi ir satraucoši un liecina par nepieciešamību aktīvi rīkoties, lai samazinātu saslimstību un tās sekas.
Apkopojums un svarīgākie ieteikumi.
Vīrushepatītu A var iegūt fekāli orālā ceļā jeb ar inficētu ūdeni un pārtiku vai nemazgātām rokām. Izvairīties no vīrushepatīta A var, galvenokārt, vakcinējoties un ievērojot stingru roku higiēnu, regulāra un rūpīga roku mazgāšana ar ziepēm un ūdeni, īpaši pirms ēšanas un pēc tualetes apmeklējuma, ir pamats veselībai.
Vīrushepatītus B un C iegūst ar asins starpniecību, kā arī dzimumkontaktu ceļā. Medicīnas iestādēs un kosmetoloģijas kabinetos ir jāizmanto gan vienreizlietojami instrumenti, kas ir absolūti droši, gan vairākas reizes lietojami instrumenti.
Ja tie nav rūpīgi notīrīti un dezinficēti atbilstoši augstākajiem standartiem, iespējams inficēties ar hepatītu. Tādēļ vienmēr pārliecinieties, ka pakalpojumu sniedzēji ievēro sterilizācijas un dezinfekcijas prasības.
Uzmanies un esi vērīgs!
Ja ir dzimumsakari ar vairāk nekā vienu dzimumpartneri, jālieto prezervatīvi un jāvakcinējas pret hepatītu B. Arī orālo seksuālo attiecību laikā ir risks inficēties ar hepatītu C un B, tādēļ mūsdienās neuzskata par nepiedienīgu, ja partnerim pajautā, vai viņš ir vesels. Atklāta komunikācija un atbildīga rīcība ir svarīga.
Ja jūti, ka ir nespēks, sāp locītavas, sāc dzeltēt (acu baltumi, āda), vai ir tumšs urīns un gaišas fēces, nekavējies!
Nekavējoties rīkojies un konsultējies ar ģimenes ārstu.
Viņš varēs veikt nepieciešamās analīzes un, ja nepieciešams, nosūtīs pie infektologa vai gastroenterologa. Agrīna diagnostika un ārstēšana ir izšķiroša, lai novērstu smagas komplikācijas.
Aids profilakses centrs un citas specializētās iestādes arī var sniegt vērtīgu informāciju un atbalstu. Tā nu tas ir, ne tikai Covid-19, bet arī citas kaites mums ir visapkārt. Tomēr, atšķirībā no daudzām citām slimībām, pret hepatītu varam cīnīties ar profilaktiskām metodēm, it īpaši vakcināciju.
Esiet atbildīgi par savu veselību un informēti par riskiem. Izpratne un savlaicīga rīcība ir atslēga uz veselīgu un pilnvērtīgu dzīvi.
Lai laba diena un stipra veselība!
