Dzeltenā žurnālistika, nesenajā vēsturē un ar ko operē tagad

Dzeltenā žurnālistika. Droši vien visi ir dzirdējuši frāzi “dzeltenā prese”. Visbiežāk tas tiek izmantots negatīvā kontekstā. Taču uz jautājumu, kāpēc radās šis termins un kāpēc prese kļuva dzeltena, būs grūti atbildēt uzreiz.

Mēģināšu to izdarīt, lai gan šis jēdziens ir diezgan izplūdis un mūsdienās var saplūst ar realitāti. Kas ir šī parādība un kāda ir tās vēsture, tagadne, un iespējams nākotne.

Dzeltenā žurnālistika, iespiestā vārda dzimšana.

Tātad, 19. gadsimta 30. gadi ASV aktīvi norisinās urbanizācijas process. Valsts teritorija paplašinās, ierodas daudz cilvēku.
Turklāt tie, kas nerunā ļoti labi angliski, nevar uzreiz pielāgoties amerikāņu realitātei.

Tieši viņiem 1833. gadā izdevējs Bendžamins Dejs sāka izdot laikrakstu The Sun (New York Sun) ar saukli “Saule spīd visiem”.

Dejs izvēlējās oriģinālo formātu, kas ļāva viņam samazināt drukas izmaksas un piesaistīt auditoriju. Atklāti sakot, laikraksts nebija kvalitatīvas žurnālistikas piemērs un sākotnēji bija vērsts uz mazprasīgas auditorijas vajadzībām.

Šīs avīzes lasītājus interesēja sajūtas un izklaide.

Protams, jāsaprot, ka pati provinces pilsētu dzīve 19. gadsimtā nekādas īpašas sajūtas nesagādāja. Un, ja sensācijas nav, varat tādu izdomāt.

Dzeltenā žurnālistika, viltojums.

Pirmais pilna mēroga viltojums ir saistīts ar populārzinātnisko žurnālistiku. “The Sun” galvenais redaktors nolēma izveidot pirmo, slavenāko mānīšanu tā laika vēsturē. To sauca par “Lielo mēness mānīšanu”.

Nedēļas laikā tika publicēti pat seši materiāli. Katru dienu tika publicēts šis stāsts, ka uz Mēness ir dzīvība, ka tur dzīvo spārnoti cilvēki, taisni staigājoši iemītnieki, inteliģenti bebri un spārnotie peļu cilvēki.

Aizskarošākais ir tas, ka publikāciju pamatā bija slavenā zinātnieka, astronoma Džona Heršela vārds. Viņš faktiski veica pētījumus šajā periodā Labās Cerības ragā un novēroja Mēnesi.

Protams, viņš tur nevienu cilvēku neatrada, taču tas netraucēja žurnālistiem piedēvēt viņam šo šķietamo atklājumu.
Tomēr tas nepalīdzēja avīzei, viņam bija jāatzīst šī maldināšana.

Pat tad, kad viltojumu veidotājs atzinās savā maldināšanā, cilvēki ilgu laiku nevēlējās tam ticēt, pārpublicējot un izplatot informāciju par “Mēness iemītniekiem”. Ilgu laiku daudzi cilvēki vienkārši bija pārliecināti, ka uz Mēness pastāv dzīvība.

“The Sun” publikācija neizdevās un pēc dažiem gadiem tika slēgta.

Dzeltenā žurnālistika un pavisam cits apgriezts risinājums.

Avīze “New York Herald”.

Tajos gados Ņujorku pārņēma noziedzības vilnis, un policija nebija īpaši efektīva. Iesaistīties noziegumu izmeklēšanā kļuva par labāko laikraksta New York Herald stundu.

Toreiz žurnālisti veica vienu no pirmajām praktiski profesionālajām žurnālistikas izmeklēšanām vēsturē. Viņi pierādīja kāda vīrieša nevainību, kuru policija aizturēja gandrīz nozieguma vietā, jo viņš vienkārši gāja garām.

Nevainību pierādīja žurnālisti.

Džozefs Pulicers un “dzeltenās preses” dzimšana.

Viens no pirmajiem laikrakstu magnātiem Amerikas Savienotajās Valstīs bija Džozefs Pulicers. Dzimis un audzis Austrijā un Ungārijā, viņš 17 gadu vecumā devās uz ASV kā algotnis, lai cīnītos pilsoņu karā.

Tās beigās negadījums Puliceru nogādāja Misisipi krastos, Sentluisas pilsētā (Misūri štatā). Tur viņš ieguva vietu pilsētas laikraksta redakcijā. Tā sākās viņa kāpums avīžu biznesa virsotnē.

1883. gadā viņš nopirka laikrakstu The New York World.

Pirmo reizi amerikāņu žurnālistikas vēsturē, viņš iepazīstināja ar redakcijas lapu. Tādējādi notika ziņu nodalīšana.

Uz viedokli – svarīgi!  Kas ir “jaunās žurnālistikas” zīme un Amerikas preses atšķirīga iezīme līdz pat mūsdienām.

1887. gadā Pulicers sāka izdot laikrakstus “Evening World” un “Sunday World”. Tieši Pulicera laikrakstos tika izveidots “apgrieztās piramīdas” princips, kā ziņu satura pasniegšanas tehnoloģija.

Dzeltenā žurnālistika, jauni virzieni.

“The New York World” publicēja populāro komiksu “The Yellow Kid”. Tās galvenais varonis bija lielausains bērns naktskreklā, kurš asprātīgi komentēja šīs dienas ziņas.

Sava veida 19. gadsimta beigu Barts Simpsons.

Bērna līnijas parādījās tieši uz viņa garā krekla dialoga burbuļu vietā, kas vēlāk parādījās komiksos. Šis gājiens bija domāts, lai izjokotu reklāmas saukļus uz stendiem.

Pirmie “Yellow Baby” numuri bija melnbalti un nebija īpaši populāri. 1895. gadā radās iespēja izdot krāsainas ilustrācijas.

Kopš tā laika “lielaausu” satīriķis ir stingri nostiprinājies laikrakstā un pat veicinājis jauna unikāla “žanra” – “dzeltenās mazuļu žurnālistikas” izveidē.

Galu galā šis termins tika saīsināts līdz “dzeltenā žurnālistika”.

Dzeltenā žurnālistika un mūsdienu tendences.

“Dzeltenā žurnālistika” mūsdienās ir kā “svaigs pincis” internetā. Vienmēr atrod savu ceļu uz mūsu ekrāniem un sirdīm, pat ja to tur negaidām.

Ja agrāk sensāciju mednieki “brauca ar rakstāmmašīnām” un cīnījās par labāko tabloīda vietu pie kioska, tad šodien katram ir savs digitālais kiosks kabatā. Ja kas, ziņu virsraksti ir vēl skaļāki par vecmāmiņas televizora skaļumu, kad viņa nesaprot, kā samazināt skaņu. Fakts…:)

Tendence “Šokējošās ziņas”

Vai neesi pamanījis, ka katru dienu var būt pasaules gals. Šodien katra otrā virsraksta neatņemama sastāvdaļa ir vārds “šokējošs”.

Ja viss ir šokējošs, vai tiešām vēl kaut kas mūs pārsteidz?

Ja kāds uzdāvinājis savam sunim “Gucci” somu — šokējoši. Ja kādam kaķim ir vairāk sekotāju Instagramā nekā cilvēkam — šokējoši. Protams, katrs slavenību pāris, kas izšķiras, ir apokalipses cienīga ziņa.

Vai izsakoties dūmaini, planētai jau vairāk reizes vajadzēja sabrukt nekā latviešiem “brīvdienās” apmeklēt Siguldu.

Dzeltenā žurnālistika, ko jūsu kaimiņš darīja vakar?

Uzzināsiet rīt!

Modernā dzeltenā prese ir kā tas “sīkumiņu” kaimiņš, kurš vienmēr zina, kas notiek jūsu mājā, pirms vēl jūs pats par to uzzināt.
Piemēram, ja jūsu iecienītākā slavenība ieelpoja dziļāk par parasto, tad gaidiet rakstu par viņas elpošanas tehniku un kā to pārņemt savā ikdienā. Neaizmirstiet “ekspertu” komentārus, TV šova dalībnieks noteikti pastāstīs, ko viņš domā par to.

Visi šausminās, bet mēs joprojām lasām!

Šķiet, ka neviens neatzīst, ka lasa dzelteno presi, bet kaut kā dīvainā kārtā tie raksti vienmēr ieņem populārāko ziņu augšgalu.

Katrs no mums par saviem klikšķiem var smīnot taisnoties: “es tikai nejauši uzspiedu,” “gribēju izlasīt, cik viss ir smieklīgs”.
Patiesībā mēs visi gribam zināt, kas kuram tīši vai nejauši gadījies, kādā rindā stāvējis pie intīmo preču veikala un tamlīdzīgiem “sāļiem” gadījumiem.

Dzeltenā žurnālistika, influenceru drāmas.

Ja kas, šīs drāmas ir slavenību skandālu mazās māsas. Tā kā īstas slavenības kļūst arvien grūtāk “dzeltināt”, jo viņām ir PR komandas, kas visu slēpj, dzeltenā prese ir pievērsusies jaunam zvaigžņu veidam — influenceriem.

Kurš gan nav sekojis līdz tam, kā divi “TikTok” influenceri “nejauši” sāk ķildoties tiešraidē, un tad divas dienas vēlāk piedod viens otram (protams, ar sponsoru palīdzību)?

Mēs viņus pazīstam vairāk nekā mūsu pašu radiniekus, un dzeltenā prese par to stāsta, lai mēs nepalaistu garām nevienu sekundes daļu. Tā nu mūsdienās dzeltenā prese ir pielāgojusies.

Tā ir izteikti ātrāka, gudrāka (vai varbūt tieši otrādi), un nedaudz smaržo pēc “kaitinošas reklāmas pauzes”.

Pat ja mēs pukojamies par tās kvalitāti, to visu tāpat lasām, jo galu galā, kas gan vēl labāk uzlabo garastāvokli par kārtīgu devu no slavenību neveiksmju sērijas vai “šokējošu” ziņu, vai ne?

Slavenākie dzeltenās preses piemēri un darbības.

1. Klasiskais piemērs: Spānijas–ASV karš (1898)

Šis ir visbiežāk citētais piemērs vēstures grāmatās, kas parāda dzeltenās preses spēku manipulēt ar ģeopolitiku.

Situācija: 19. gadsimta beigās Ņujorkā notika nežēlīga konkurence starp diviem mediju magnātiem – Džozefu Pukliceru (New York World) un Viljamu Rendolfu Hērstu (New York Journal).

Darbība: Lai pārspētu konkurentu, abi laikraksti publicēja šausminošus un bieži vien nepatiesus stāstus par spāņu nežēlību Kubā. Kad 1898. gadā Havanas ostā uzsprāga ASV kuģis “USS Maine”, Hērsta avīzes bez pierādījumiem nekavējoties vainoja spāņus.

Slavenais citāts: Tiek uzskatīts, ka Hērsts nosūtīja telegrammu savam ilustratoram Kubā: “Jūs sagādājiet bildes, es sagādāšu karu.” (You furnish the pictures and I’ll furnish the war.)

Rezultāts: Sabiedrības spiediens, ko radīja prese, bija tik liels, ka ASV valdība tika “iestumta” karā pret Spāniju.

2. Ētikas zemākais punkts: “News of the World” skandāls (2011)

Šis ir brutālākais mūsdienu piemērs, kas parādīja, cik tālu dzeltenā prese ir gatava iet sensācijas dēļ.

Medijs: Lielbritānijas tabloīds News of the World (piederēja Rūpertam Mērdokam), kas tobrīd bija viena no pirktākajām avīzēm pasaulē.

Darbība: Atklājās, ka žurnālisti gadiem ilgi bija nelikumīgi uzlauzuši slavenību, politiķu un pat noziegumu upuru telefonus, lai noklausītos balss pastkastītes un iegūtu ekskluzīvu informāciju.

Lūzuma punkts: Sabiedrība novērsās no avīzes, kad uzzināja, ka žurnālisti uzlauzuši nogalinātas pusaudzes (Millijas Douleres) telefonu un dzēsuši vecas ziņas, lai atbrīvotu vietu jaunām, tādējādi dodot vecākiem viltus cerību, ka meita vēl ir dzīva.

Rezultāts: 168 gadus vecā avīze tika slēgta, un sākās plaša izmeklēšana par mediju ētiku un korupciju.

 Paparaci un Princese Diāna (1997).

Lai gan šeit nav runa par vienu konkrētu rakstu, šis notikums simbolizē dzeltenās preses apsēstību ar slavenību privāto dzīvi.

Darbība: 20. gadsimta 90. gados tabloīdu pieprasījums pēc princeses Diānas fotogrāfijām bija milzīgs. Paparaci viņu vajāja ik uz soļa, jo katra bilde varēja nest milzu peļņu.

Rezultāts: Traģiskā autoavārija Parīzē, kurā gāja bojā princese, notika brīdī, kad viņas automašīna mēģināja aizbēgt no paparaci vajāšanas. Tas izraisīja globālas diskusijas par privātuma robežām presē.

 Mūsdienu “dzeltenā” žurnālistika, “Clickbait”

Mūsdienās dzeltenā žurnālistika ir transformējusies digitālā formāts, ko sauc par “klikšķu virsrakstiem” (clickbait).

Piemērs: Virsraksts “Slavenais aktieris atrasts miris…” (kad patiesībā viņš filmā tēlo mirušu) vai “Zinātnieki brīdina par pasaules galu rīt” (kad runa ir par nelielu asteroīdu, kas lidos garām milzu attālumā).

Mērķis: Atšķirībā no Hērsta laikiem, mērķis vairs nav politiska ietekme, bet gan tīra reklāmas nauda par katru klikšķi.

Kāda ir situācija Latvijā?

Latvijā dzeltenā žurnālistika nav izraisījusi karus vai globālus kriminālprocesus, bet tā ir stabila mediju niša.

Piemēri: Žurnāli un portāli kā Privātā Dzīve, Kas Jauns, Vakara Ziņas.

Saturs: Galvenokārt fokusējas uz “maigo” dzelteno saturu kurš ar kuru apprecējies/šķīries, cik maksā slavenību apģērbs, paparaci tipa fotogrāfijas no pasākumiem un tenkas par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem.

Metodes: Bieži tiek izmantoti kliedzoši virsraksti uz žurnālu vākiem (piemēram, “Šķiršanās drāma!”), kas rakstā izrādās daudz mazāk dramatiski vai balstīti uz anonīmām baumām.

Kopsavilkums

Kā atpazīt dzelteno žurnālistiku? Ja redzat šādas pazīmes, visticamāk, lasāt dzelteno presi:

• Kliedzoši virsraksti (bieži ar izsaukuma zīmēm), kas neatbilst raksta saturam.
• Uzsvars uz skandāliem, noziegumiem vai seksu.
• Anonīmi avoti (“kāds pietuvināts draugs atklāja…”).
• Vienpusēja informācija (otra puse nav uzklausīta).
• Emocionāla manipulācija ar lasītāju, nevis faktu izklāsts.

Nu ko, kā ar tevi?

Labu Dienu!