Globālā politika. Prezidenta Donalda Trampa ārpolitika iezīmēja būtisku atkāpšanos no gadiem ilgi pastāvošajām normām, ko raksturo atšķirīga pieeja, kuras mērķis bija pārveidot Amerikas lomu globālajā politikā.
Galvenais šajā stratēģijā bija Trampa nodoms veicināt ciešākas attiecības ar Krieviju, īpaši ar prezidentu Vladimiru Putinu.
Šī tieksme uz tuvināšanos Maskavai krasi atšķīrās no tradicionālās ASV nostājas, kas bieži vien iestājās par konfrontējošāku nostāju pret Krievijas agresiju un ekspansiju.
Globālā politika un Trampa administrācija.
Tā centās pārkalibrēt ilggadējās alianses, vienlaikus apšaubot iepriekšējo administrāciju izstrādāto starptautisko līgumu efektivitāti.
Viens no šīs stratēģijas vērā ņemamiem aspektiem bija uzsvars uz divpusējām sarunām, kuras, pēc Trampa domām, veicinās labākus darījumus Savienotajām Valstīm, īpaši tādos kontekstos kā tirdzniecības un militārās alianses.
Šī pieeja izpelnījās kritiku gan vietējā, gan starptautiskā mērogā, jo daudzi analītiķi izteica teoriju, ka siltākas attiecības ar Krieviju varētu iedragāt ASV ietekmi starp tās sabiedrotajiem Eiropā un plašākā mērogā.
Ārpolitikas centieni.
Trampa ārpolitika liecināja par fokusa maiņu uz izolacionistiskāku nostāju, ar lielāku uzsvaru uz Amerikas suverenitāti un nevēlēšanos iesaistīties starptautiskās koalīcijās, ja vien tās netiek uzskatītas par izdevīgām.
To darot, administrācija izvirzīja izaicinājumus ilgstošajām aliansēm, piemēram, NATO, īpaši spiežot dalībvalstis palielināt savus aizsardzības izdevumus.
Šo būtisko izmaiņu ietekme ārpolitikā ir milzīga, un tā ietekmē attiecības ne tikai ar Krieviju, bet arī ar tādiem galvenajiem spēlētājiem kā Ķīna, kas rada savus izaicinājumus tirdzniecības, drošības un ģeopolitiskās sāncensības ziņā.
Šie centieni Trampa ārpolitikas maiņā ir pamats tam, lai izpētītu plašākas sekas, ko šīs izmaiņas atstāj uz starptautiskajām attiecībām un globālo politiku, uzsverot sarežģīto varas un diplomātijas mijiedarbību viņa prezidentūras laikā.
Jaunā pasaules kārtība vai varas dalīšana.
Pašreizējā ģeopolitiskā ainava piedzīvo ievērojamas pārmaiņas, kas atgādina varas dinamiku, kas tika noteikta Jaltas konferences laikā pēc Otrā pasaules kara.
Šajā jaunajā pasaules kārtībā ASV, Ķīna un Krievija kļūst par dominējošiem spēlētājiem globālajā arēnā, kas liecina par pāreju uz daudzpolāru spēku līdzsvaru.
Šai starptautisko attiecību attīstībai ir liela ietekme uz to, kā darbojas globālās pārvaldības struktūras un reaģē uz jaunām problēmām.
Ekonomika un vara.
Viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina šīs pārmaiņas, ir šo valstu mainīgā ekonomiskā ietekme.
Ķīnas straujā ekonomiskā izaugsme ir pozicionējusi to kā pasaules līderi, konkurējot ar ASV dažādās nozarēs, tostarp tehnoloģiju, ražošanas un tirdzniecības nozarēs.
Tikmēr Krievijas pārliecinošā ārpolitika, ko raksturo teritoriālā paplašināšanās un stratēģiskās alianses, ļāvusi tai atgūt daļu no tās ietekmes, kas zaudēta pēc “aukstā kara” ar ASV.
Šī pārkārtošanās rada svarīgus jautājumus par nākotnes varas dinamiku globālajās lietās.
Tā kā šīs trīs valstis cīnās par ietekmi, ietekme uz starptautiskajām attiecībām kļūst arvien sarežģītāka. Tradicionālās alianses un partnerības tiek pārbaudītas, un veidojas jaunas koalīcijas, kas bieži vien balstās uz kopīgām interesēm, nevis ideoloģisku saskaņošanu.
Piemēram, pieaugošās ekonomiskās saites starp Ķīnu un Krieviju ilustrē stratēģisku partnerību, kas varētu izaicināt Rietumu hegemoniju starptautiskajos lēmumu pieņemšanas procesos.
Turklāt šīs mainīgās alianses ietekmē globālās pārvaldības struktūras, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizāciju un Pasaules Tirdzniecības organizāciju, jo tām ir grūti pielāgoties jaunajai varas sadales realitātei.
Šīm iestādēm ir steidzami jāattīstās, lai risinātu ne-Rietumu valstu pieaugošo ietekmi un nodrošinātu, ka tās joprojām ir nozīmīgas arvien vairāk savstarpēji saistītā pasaulē.
Šo ģeopolitisko pārmaiņu sekas var izraisīt laikmetu, ko raksturo pastiprināta sadrumstalotība un reģionālie konflikti, kā arī ilgstošu līgumu un nolīgumu pārvērtēšana.
Šīs jaunās pasaules kārtības izpratne ir būtiska, lai orientētos starptautisko attiecību sarežģītībā laikmetā, ko nosaka varas pārkārtošanās.
Eiropas Savienība, loma un izaicinājumi.
Eiropas Savienībai (ES) vēsturiski ir bijusi nozīmīga loma globālajā politikā, kas bieži tiek uzskatīta par stabilizējošu spēku, pateicoties tās apņemšanās ievērot daudzpusēju sadarbību, diplomātiju un dalībvalstu kopīgās vērtības.
Tomēr saistībā ar mainīgajām starptautiskajām aliansēm, īpaši tām, kuras ietekmē Trampa administrācijas ārpolitiskie lēmumi, (ES) saskaras ar ievērojamiem izaicinājumiem.
Šie šķēršļi s izriet ne tikai no ārēja spiediena, bet arī no iekšējām šķelšanās, kas kavē vienotas ārpolitikas atbildes veidošanos.
Viens no galvenajiem (ES) izaicinājumiem ir nepieciešamība panākt vienprātību starp tās dažādajām dalībvalstīm, kurām katrai ir atšķirīgas nacionālās intereses un ārpolitikas mērķi.
Šāda sadrumstalotība var izraisīt novēlotu reakciju uz starptautiskām krīzēm, graujot ES uzticamību pasaules mērogā. Palielinoties ASV ārpolitikas neparedzamībai Trampa vadībā, ES ir mudināta uzņemties pārliecinošāku lomu globālajās lietās.
Taču atšķirīgie viedokļi arodbiedrībā apgrūtina vienotas stratēģijas izstrādi. Piemēram, atšķirīgās perspektīvas tādos jautājumos kā tirdzniecības attiecības ar Ķīnu vai diplomātiskās attiecības ar Krieviju atspoguļo plašākas ģeopolitiskās sarežģītības, ar kurām saskaras ES.
Turklāt nacionālisma uzplaukums vairākās ES dalībvalstīs ir saasinājis šīs iekšējās šķelšanās, vēl vairāk izaicinot efektīvai ārpolitikai būtisku vienprātības veidošanas procesu.
Lai veiksmīgi orientētos šajā dinamiskajā ainavā, ES ir atkārtoti jādefinē savi stratēģiskie mērķi.
Tas ietver ne tikai attiecību ar ārējiem dalībniekiem pārvērtēšanu, bet arī sadarbības palielināšanu starp dalībvalstīm, lai formulētu saskaņotu nostāju attiecībā uz starptautisko drošību, klimata pārmaiņām, tirdzniecības politiku un cilvēktiesībām.
Tā kā globālā politiskā ainava turpina attīstīties, ES spējai pielāgoties un efektīvi reaģēt būs izšķiroša nozīme, lai saglabātu savu nozīmi un ietekmi, ņemot vērā mainīgās alianses.
Labprātīgo koalīcija vai jauna pieeja sadarbībai.
Paziņojums par “Labprātīgo koalīciju” (Coalition of the Willing), kuras priekšgalā ir Francija un Apvienotā Karaliste, lai atbalstītu Ukrainu, iezīmē būtiskas pārmaiņas starptautiskās sadarbības dinamikā.
Tradicionāli globālās alianses lielā mērā paļāvās uz ASV vadību, īpaši ģeopolitisko krīžu risināšanā. Tomēr šī jaunā koalīcija uzsver būtisku novirzi no šīs paradigmas, atspoguļojot mainīgo ainavu, kurā arī valstīm, kas nav ES dalībvalstis, ir būtiska loma ārpolitikas veidošanā.
Koalīcija ne tikai cenšas sniegt palīdzību Ukrainai pašreizējo izaicinājumu apstākļos, bet arī simbolizē plašāku apņemšanos ievērot daudzpusību, mudinot sadarboties ārpus tradicionālajiem ietvariem.
Šī iniciatīva ir svarīgs brīdis Eiropas valstīm, jo tā nostiprina to spēju vadīt bez tiešas Amerikas ietekmes.
“Labprātīgo koalīcija” liecina par pieaugošu tendenci, kurā Eiropas lielvaras apliecina savu autonomiju ārlietās, lai izveidotu sadarbības sistēmu, kuras pamatā ir kopīgās intereses un savstarpējs atbalsts.
Apvienojot trešo valstu koalīciju, Francija un Apvienotā Karaliste norāda, ka neatliekamu problēmu risinājumus var radīt dažādas asamblejas, nevis atsevišķs vadības modelis.
Šīs koalīcijas sekas, tūlītējs ģeopolitisks atbalsts Ukrainai.
Šāda koalīcija var no jauna definēt Eiropas Savienības ietekmi starptautiskajās attiecībās.
Dalībvalstīm cieši sadarbojoties ar valstīm ārpus ES struktūras, šādas partnerības varētu stiprināt Eiropas stratēģisko pozīciju globālā mērogā un veicināt attiecības, kas ir izturīgas pret strauji mainīgajām politiskajām ainavām.
Turklāt veiksmīga koalīcija varētu iedvesmot līdzīgus pasākumus citu starptautisku krīžu risināšanai, veicinot sadarbības ētiku, kas par prioritāti piešķir kopīgu rīcību, nevis vienpusēju reakciju.
Šajā kontekstā “labprātīgo koalīcija” nozīmē ne tikai atbalstošus centienus Ukrainai, bet arī potenciālu vēstnesi jaunu starptautiskās sadarbības formu attīstībai.
TARIFI.
Tramps demonstrēja tabulu, kas liecina, ka Eiropas Savienībā ražotās preces tiks apliktas ar 20% tarifu. Ķīnā ražotām precēm Tramps plāno uzlikt 34% tarifu.
Japānas, Indijas un Dienvidkorejas preces Tramps plāno aplikt ar 24% līdz 26% lieliem tarifiem, savukārt Vjetnamas precēm būšot pat 46% liels tarifs.
Tramps rezervēja dažus no smagākajiem triecieniem “valstīm, kas slikti izturas pret mums”, tai skaitā nosakot 49% tarifu precēm no Kambodžas, 47% – Madagaskaras, 48% – Laosas, 46% – Vjetnamas, 44% – Mjanmas, 37% – Bangladešas un Serbijas, 36% – Taizemes, 34% – Ķīnas, 32% – Indonēzijas un Taivānas, 31% – Šveices, 30% – Dienvidāfrikas, 29% – Pakistānas, 28% – Tunisijas, 27% – Kazahstānas, 26% – Indijas, 25% – Dienvidkorejas, 24% – Japānas un Malaizijas, 21% – Kotdivuāras, 20% – precēm no ES un Jordānijas, 18% – Nikaragvas, 17% – Filipīnām un Izraēlas, 15% – precēm no Norvēģijas.
Zīmīgi, ka Trampa publicētajā sarakstā nav iekļautas ASV kaimiņvalstis Kanāda un Meksika, pret kurām Tramps iepriekš draudējis vērsties ar lieliem tarifiem. Protams arī Krievija!
Minimālais tarifs, kas tiks piemērots citu valstu produkcijai, būs 10%. Šādu minimālo tarifu piemēros arī precēm no Lielbritānijas, Austrālijas, Jaunzēlandes un Saūda Arābijas, kas ir ciešas ASV sabiedrotās.
Minimālais 10% tarifs tiks piemērots arī vairākām Eiropas valstīm, piemēram, Ukrainai, Gruzijai, Armēnijai un Azerbaidžānai.
Paredzams, ka 10% tarifs stāsies spēkā 5. aprīlī, savukārt lielākos tarifus plānots ieviest 9. aprīlī.
Labu Dienu!
Stājas spēkā ASV 25% tarifs ārvalstīs būvētām automašīnām