Nesavaldīgs bērns. Nav viegli būt vecākam, un viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko saskaras daudzas ģimenes, ir saskarsme ar bērna rupjībām vai necienīgu attieksmi. Bērnu rupjība vai necienīga attieksme pret vecākiem nav nekas neparasts.
Tas nav arī viennozīmīgs rādītājs tam, ka bērns ir slikti audzināts vai “sabojāts”. Lai gan sabiedrībā bieži valda uzskats, ka šāda uzvedība ir raksturīga galvenokārt pusaudžu vecumam, patiesība ir tāda, ka vecāki ar to var saskarties daudz agrāk, reizēm jau pirmsskolas vai sākumskolas gados.
Nesavaldīgs bērns, kas jādara.
Piemēram, līdz šim mierīgs bērns pēkšņi sāk runāt ar aizvainojuma pilnu toni, iebilst pret jebkuru prasību, pārtrauc pieaugušos sarunā vai pat kliedz. Tādos brīžos vecākiem šķiet, ka bērns zaudējis cieņu pret viņiem.
Parastā reakcija ir sodīt, skaļāk pārkliegt, izolēt. Diemžēl, šāda pieeja parasti tikai padziļina konfliktu un bērna emocionālo atsvešināšanās reālu iespēju.
Kas patiesībā notiek?
Pirmais solis, kas jādara vecākiem, saskaroties ar nesavaldīgu bērna uzvedību, ir saprast šīs uzvedības cēloni. Bērns, kas uzvedas rupji, agresīvi vai neiecietīgi, nereti izmanto šādu uzvedību kā komunikācijas līdzekli. Tas ir viņa veids, kā pateikt: “Paskaties uz mani, man ir svarīgi!”
Uzmanība, tās piesaistīšana.
Ļoti bieži bērns rīkojas nesavaldīgi, lai piesaistītu uzmanību, kuru viņš subjektīvi izjūt kā nepietiekamu. Viņš nejūtas sadzirdēts, uzklausīts vai saprasts.
Piemērs:
Mamma runā pa telefonu ar draudzeni, bet bērns atkal un atkal viņu pārtrauc. Mamma paceļ balsi: “Pārstāj traucēt!”, bērns iekliedzas: “Tu mani nemīli!” vai “Es tevi ienīstu!”
Nepareiza reakcija:
Sods, dusmas, ignorēšana. Tas var bērnu tikai vēl vairāk ievainot un nostiprināt viņā sajūtu, ka vienīgais veids, kā pievērst sev uzmanību, ir ar agresiju.
Pareiza reakcija: Pārtraukt sarunu un pievērsties bērnam. “Redzu, ka tev kaut kas ir svarīgs. Pastāsti man.” Vēlāk, mierīgā brīdī, izskaidrojiet, kāpēc pārtraukšana ir necieņa un kā labāk izrādīt savas vajadzības.
Emociju pārvaldības trūkums.
Jāpatur prātā, ka bērna smadzenes vēl attīstās, tostarp emocionālā inteliģence, kas ietver spēju atpazīt, saprast un pārvaldīt savas emocijas. Bērns, kurš ir dusmīgs, noguris vai apjucis, var reaģēt neadekvāti. Viņš vēl tikai mācās tikt galā ar iekšējiem pārdzīvojumiem.
Piemērs:
Bērns dusmojas, jo nedrīkst doties pie drauga. Tā vietā, lai izskaidrotu savu vilšanos, viņš saka: “Es tevi neieredzu!”
Vecāku reakcija:
“Es saprotu, ka tu esi vīlies. Mēs parunāsim, kad būsi nomierinājies. Es būšu virtuvē, kad būsi gatavs.” Šādi vecāks parāda, ka atzīst bērna emocijas, bet vienlaikus liek skaidru robežu nepieņemamai uzvedībai.
Ārēji cēloņi.
Dažkārt bērna nesavaldība nav tieši saistīta ar attiecībām ģimenē, bet sakņojas ārējos faktoros. Ir būtiski atcerēties, ka bērna nesavaldīgas uzvedības saknes var būt meklējamas arī ārpus tiešajām attiecībām ar vecākiem.
Grūtības skolā (mācību vai sociālās), konflikti ar vienaudžiem, pārdzīvojumi saistībā ar pārmaiņām ģimenē (šķiršanās, jauna bērna piedzimšana, pārcelšanās), pat nogurums, izsalkums vai miega trūkums var izraisīt bērna emocionālu nestabilitāti un agresiju, kas vēršas pret vecākiem.
Bērns jūtas bezpalīdzīgs un apjucis saskaroties ar savām grūtībām un izpauž šīs sajūtas kā viņš prot.
• Stress skolā, grūtības mācībās
• Konflikti ar vienaudžiem
• Miega trūkums vai fiziska noguruma uzkrāšanās
• Zema pašapziņa vai nedrošība
Šādos gadījumos agresija pret vecākiem var būt netiešs sauciens pēc palīdzības, signāls, ka kaut kur citur viņam klājas grūti.
Kā atpazīt robežu?
Vecākiem jāiemācās atšķirt “signālus par palīdzību” no tīšas manipulācijas vai robežu pārkāpšanas. Vislabāk to panākt, nosakot, kura uzvedība prasa tūlītēju reakciju un kura ir vienkārši emociju izpausme, ko vēlāk pārrunāt mierīgā atmosfērā.
Saruna kā galvenais instruments.
Bērns neiemācīsies cieņu vienkārši no “pārmācīšanas”. Viņam tas ir jāizprot caur sarunu, piemēriem un empātiju.
Rīcības ieteikums:
• Nosauciet uzvedību, nevis bērnu. Saki: “Tavs tonis bija rupjš”, nevis “Tu esi rupjš”.
• Uzdodiet jautājumus: “Kā tu domā, kā tu jutos, kad tu man tā pateici?”
• Dodiet alternatīvas: “Ja tu esi dusmīgs, ko vari darīt, lai to parādītu bez kliegšanas?”
Lomu maiņas spēles var būt labs veids, kā bērns labāk saprot pieaugušā skatījumu.
Piemērs:
“Es būšu bērns, tu būsi tētis. Es tev saku: ‘Tu esi stulbs!’ Ko tu darīsi kā tētis?” “Iedomājies, ka tu esi mamma un esmu es. Kā tu justos un ko tu darītu, ja es kliegtu uz tevi, ka negribu iet gulēt?”
Tas palīdz attīstīt empātiju un spēju paskatīties uz situāciju no cita skatu punkta. Apspriediet multfilmu varoņu vai grāmatu tēlu uzvedību un to sekas.
Māciet, ka ir svarīgi uzņemties atbildību par savu uzvedību. Ja bērns ir bijis rupjš, ir svarīgi ne tikai likt atvainoties, bet likt saprast, kāpēc jāatvainojas. Palīdziet domāt, kā varētu “salabot” situāciju vai kompensēt nepatīkamo mirkli.
Cieņpilnas uzvedība, veicināšana.
Ļoti svarīgi ir pamanīt un pastiprināt pozitīvu uzvedību. Slavējiet bērnu, kad viņš:
• Pacietīgi gaida savu kārtu runāt
• Izturas ar cieņu pret citiem
• Atrisina konfliktu bez kliegšanas
Tas stiprina bērnā apziņu, ka cieņpilna uzvedība nes pozitīvas sekas. Atceries, ka pozitīva pastiprināšana (uzslavas, pamanīšana, pateicība) ir daudz efektīvāka par kritiku un sodiem. Tā liek bērnam justies redzētam, novērtētam un motivē atkārtot labo uzvedību, jo tā sniedz patīkamas sajūtas un vecāku atzinību.
Ko darīt sabiedrībā?
Ja bērns uzvedas necienīgi citu klātbūtnē, daudzi vecāki izjūt kaunu. Bieži rodas kārdinājums bērnu uzreiz sodīt. Labāka pieeja:
• Saglabājiet mieru
• Nereagējiet publiski (ja vien nav drošības risks)
• Pārrunājiet situāciju vēlāk, mājās
Šādi bērnam būs iespēja pašam saprast kļūdu, un viņš nejutīs, ka tiek publiski pazemots.
Kāpēc šāda pieeja?
Pirmkārt, tā pasargā jūsu un bērna attiecības no publiskas izrādīšanās. Otrkārt, tā māca bērnam, ka šāds uzvedības veids nedos viņam vēlamo (publisku skandālu vai tūlītēju vecāku reakciju). Treškārt, un pats svarīgākais, tā atstāj atbildību par uzvedību bērnam.
Kad publiskā performance ir beigusies un reakcijas nav bijis, bērnam pašam var rasties kauna vai apmulsuma sajūta, jo viņš saprot, ka uzvedība nav bijusi pieņemama, bet tas nav “atrisinājies” ar vecāku dusmām vai sodu uz vietas.
Vecāku uzdevums ir mierīgā atmosfērā, vēlāk, izprast iemeslus un strādāt pie tiem, nevis “glābt seju” citu priekšā, kauninot bērnu.
Atbildības robežas.
Daudzi vecāki mēdz uzņemties pārmērīgu atbildību par bērna uzvedību. Patiesībā, bērnam jau no mazotnes jāmāca, ka viņš pats ir atbildīgs par savu rīcību.
Vecākiem jākalpo kā vadītājiem, nevis kontrolieriem. Jūsu uzdevums ir iemācīt un atbalstīt, nevis visu laiku sodīt un pieskatīt.
Kad jāmeklē palīdzība?
Ja nesavaldība kļūst par ikdienas normu un bērns:
• Pastāvīgi zaudē kontroli pār emocijām
• Draud sev vai citiem
• Ignorē jebkādus noteikumus vai robežas
• Izrāda uzmācīgu agresiju
Tad ir jāvēršas pie speciālista, bērnu psihologa vai psihiatra. Laicīga palīdzība var novērst daudz dziļākas problēmas nākotnē. Meklēt palīdzību nav vājuma pazīme, bet gan atbildīgs solis ceļā uz labāku bērna un ģimenes labsajūtu.
Iegaumējiet!
Nesavaldīgs bērns nav “slikts bērns”. Viņš ir bērns, kuram jāmācās izprast sevi un citu emocijas, jāmācās komunikācija un cieņa.
Galvenie principi:
1. Izproti cēloni, ne tikai uzvedību.
2. Sarunājies, nevis kliedz.
3. Reaģē mierīgi un konsekventi.
4. Māci alternatīvas uzvedības formas.
5. Stiprini pozitīvo uzvedību.
Situācijas mēdz būt dažādas, un nav viena universāla risinājuma. Galvenais princips ir saprast, ka nesavaldīga uzvedība ir aicinājums pēc palīdzības vai sapratnes, nevis apzināta vēlme jums kaitēt.
Jo ātrāk mēs sākam pievērst uzmanību bērna uzvedības iemesliem, nevis tikai pašai uzvedībai, jo ātrāk varam sākt strādāt pie risinājumiem mierīgā un atbalstošā atmosfērā.
Veidot cieņpilnas attiecības ir nepārtraukts process, kas prasa pacietību, konsekvenci, empātiju un spēju mācīties gan bērnam, gan vecākiem.
Atcerieties, ka jūs esat savam bērnam pats svarīgākais uzvedības modelis. Jūsu miers, cieņa un spēja regulēt savas emocijas saspringtos brīžos ir visspēcīgākais instruments, kā iemācīt bērnam to pašu.
Novēlu jums izturību, sapratni un mīlestību šajā reizēm grūtajā, bet vienmēr vērtīgajā vecāku ceļā!
Labu Dienu!
