Sikspārņu noslēpums. Nakts tumsas aizsegā, kad pasaule aizmieg, viņi pamostas. Klusi slīdot cauri gaisam, tie ir vienīgie zīdītāji, kas iekarojuši debesis. Sikspārņi, noslēpumainas un pārprastas radības, kas vienlaikus gan apbur, gan biedē.
Taču aiz viņu neparastā dzīvesveida slēpjas kas daudz satraucošs. Tieši sikspārņi savos organismos pārnēsā dažus no pasaules bīstamākajiem vīrusiem, kā trakumsērgu, Ebolas un Nipah vīrusus.
Pēc izplatītākās teorijas sikspārņi apveltīti ar bēdīgi slaveno koronavīrusu, kas izraisīja globālu pandēmiju.
Gadiem ilgi zinātnieki ir lauzījuši galvas, mēģinot atminēt mīklu, kāpēc tieši šie nakts lidotāji ir kļuvuši par staigājošiem bīstamu slimību inkubatoriem, paši paliekot neskarti? Šķiet, ka beidzot tam ir rasts pārliecinošs izskaidrojums.
Sikspārņu noslēpums, vai evolūcijas meistardarbs.
Lai saprastu sikspārņu unikālo lomu vīrusu pasaulē, ir jāatskatās miljoniem gadu senā pagātnē. Sikspārņu pasaulē ir daudz vairāk, nekā mēs varētu iedomāties.
Ar vairāk nekā 1500 sugām tie ir otra lielākā zīdītāju grupa uz planētas, atpaliekot tikai no grauzējiem. Šī milzīgā daudzveidība ir padarījusi tos par ideālu mērķi un vienlaikus par ideālu partneri vīrusiem.
Aptuveni 50 miljonu gadu ilgās evolūcijas laikā sikspārņi ir attīstījuši spēju, kas tos atšķir no visiem pārējiem zīdītājiem, spēju lidot.
Tieši šī spēja ir viņu lielākais trumpis un vienlaikus iemesls, kāpēc tie ir tik bīstamu vīrusu nēsātāji. Lidojums prasa milzīgu enerģijas patēriņu, kas uztur sikspārņa ķermeņa temperatūru pastāvīgi paaugstinātu, līdzīgu drudzim, kas piemeklē cilvēku slimības laikā. Šis “hroniskais drudzis” rada vidi, kurā izdzīvot spēj tikai paši spēcīgākie un karstumizturīgākie vīrusi.
Turklāt lidošanas radītais metaboliskais stress bojā šūnas un to DNS. Lai izdzīvotu, sikspārņu organismi ir attīstījuši neticami efektīvus DNS labošanas mehānismus un, kas ir vēl svarīgāk, unikālu imūnsistēmu.
Atšķirībā no cilvēka imūnsistēmas, kas uz vīrusa klātbūtni reaģē ar spēcīgu iekaisumu (kas bieži vien nodara lielāku kaitējumu nekā pats vīruss), sikspārņu imūnsistēma ir iemācījusies vīrusus ” paciest”. Tā necenšas tos iznīcināt pilnībā, bet gan kontrolē to vairošanos, neizraisot masīvu iekaisuma reakciju.
Šī evolūcijas gaitā izveidojusies tolerance padara sikspārņa organismu par perfektu vīrusu “treniņnometni”. Vīrusi var ilgstoši dzīvot un vairoties saimniekorganismā, nepārtraukti mainoties un pielāgojoties.
Tie kļūst stiprāki, izturīgāki un gatavāki pāriet uz citu sugu, kuras imūnsistēma nav gatava tik spēcīgam pretiniekam.
Kāpēc sikspārņi ir tik veiksmīgi slimību izplatītāji?
Sikspārņu bioloģija un dzīvesveids veicina slimību izplatīšanos vairākos veidos. Pirmkārt, tie ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, kas bieži veido milzīgas kolonijas, kurās var mitināties tūkstošiem vai pat miljoniem īpatņu.
Šādā saspiestībā, kur dzīvnieki atrodas ciešā fiziskā kontaktā, vīrusiem ir ideāli apstākļi, lai ātri izplatītos no viena indivīda uz otru. Šajās kolonijās notiek ne tikai aktīva vīrusu, bet arī imunitāti veidojošo gēnu apmaiņa, padarot populāciju kopumā izturīgāku, bet vienlaikus uzturot nemitīgu vīrusu cirkulāciju.
Otrs un, iespējams, pats galvenais faktors ir jau minētā spēja lidot. Spārni ir devuši sikspārņiem brīvību, par kādu citi sauszemes zīdītāji var tikai sapņot.
Tie bez pūlēm šķērso kalnus, upes un pat valstu robežas, migrējot simtiem un tūkstošiem kilometru tālu. Kamēr cilvēks zīmē kartē robežas, šīs radības vienkārši lido, pārnēsājot patogēnus pa visu pasauli.
Tādā veidā kādreiz dziļi Āzijas vai Āfrikas džungļos mītoši vīrusi, piemēram, Ebola, Nipah un koronavīrusi, spēja izkļūt no savas dabiskās vides un galu galā nonākt līdz cilvēkiem.
Vīrusa “pārlēkšana” no sikspārņa uz cilvēku visbiežāk nenotiek tieši. Tas parasti notiek caur starpnieksugu. Piemēram, sikspārnis var nokost augli un nomest to zemē, kur to apēd cits dzīvnieks, pērtiķis, cūka vai kāds cits īpatnis.
Šajā starpnieku organismā vīruss var vēl nedaudz mutēt, pielāgojoties jaunam saimniekam, un tad, cilvēkam nonākot saskarē ar šo dzīvnieku (piemēram, eksotisko dzīvnieku tirgū), notiek liktenīgā infekcijas pārnešana.
Cilvēka loma jaunu pandēmiju radīšanā.
Lai cik vilinoši būtu vainot sikspārņus visās nelaimēs, patiesībā viņi nav ļaundari, bet gan upuri. Galvenais jaunu epidēmiju un pandēmiju cēlonis ir pats cilvēks un viņa saimnieciskā darbība, kas izjauc dabā pastāvošo līdzsvaru.
Mežu izciršana lauksaimniecības un koksnes ieguves vajadzībām, strauja pilsētu paplašināšanās, kalnrūpniecība un ceļu būve arvien dziļāk neskartās dabas teritorijās, tas viss iznīcina sikspārņu dabiskās dzīvesvietas.
Rezultātā dzīvnieki ir spiesti meklēt jaunas mājvietas un barības avotus, bieži vien pārceļoties tuvāk cilvēku apmetnēm, kā dārzos, parkos un pat pilsētu ēkās.
Jo ciešāks kļūst kontakts starp cilvēkiem, mājdzīvniekiem un savvaļas dzīvniekiem, jo lielāks risks, ka notiks kārtējā vīrusa “pārlēkšana”.
Tā sauktie “slapjie tirgi”, kur šauros, antisanitāros apstākļos tiek turēti un pārdoti visdažādākie savvaļas dzīvnieki, ir īpaši bīstami. Šādas vietas darbojas kā vīrusu maisītāji, kur patogēni no dažādām sugām, kas dabā nekad nesatiktos, var brīvi apmainīties un radīt jaunus, bīstamus hibrīdus.
Sikspārņi, nevis ienaidnieki, bet ekosistēmas sargi.
Pirms pasludināt sikspārņus par ienaidniekiem, ir svarīgi atcerēties viņu nenovērtējamo lomu mūsu planētas ekosistēmās. Sikspārņi nav tikai lidojoši vīrusu rezervuāri; tie ir vitāli svarīgi dabas līdzsvara uzturētāji.
• Dabiskie kaitēkļu apkarotāji: Daudzas sikspārņu sugas naktī apēd milzīgu daudzumu kukaiņu, tostarp odus, kas pārnēsā slimības, un lauksaimniecības kaitēkļus. Tiek lēsts, ka sikspārņi ASV lauksaimniekiem katru gadu ietaupa miljardiem dolāru, samazinot nepieciešamību pēc ķīmiskiem pesticīdiem.
• Augu apputeksnētāji: Tropu reģionos simtiem augu sugu, tostarp banāni, mango, agaves (no kurām ražo tekilu) un duriāni, ir atkarīgas no sikspārņiem, kas apputeksnē to ziedus.
• Sēklu izplatītāji: Augļēdāji sikspārņi ir vieni no galvenajiem mežu atjaunotājiem. Pārlidojot lielus attālumus, tie izplata augu sēklas, palīdzot atjaunoties izcirstiem tropu mežiem.
Mēģinājumi iznīcināt sikspārņus, cerot tādējādi atbrīvoties no vīrusiem, būtu ne tikai nežēlīgi, bet arī radītu ekoloģisku katastrofu ar neparedzamām sekām.
Zinātnieki ir pārliecināti.
Ja mēs vēlamies pasargāt sevi no nākamajām pandēmijām, mums ir jāmaina domāšana attiecībā uz sikspārņiem. Svarīgi pārskatīt mūsu pašu attieksme pret dabu.
Risinājums nav sikspārņu medības, bet gan dabas aizsardzība. Mums ir jāpārtrauc iznīcināt viņu dzīvesvietas, jānodrošina atbildīga zemes izmantošana un jāciena robežas starp savvaļas dabu un cilvēku pasauli.
Izpratne par sikspārņu unikālo bioloģiju ir atslēga, lai prognozētu un novērstu nākamos slimību uzliesmojumus. Galu galā, mūsu pašu veselība un nākotne ir nesaraujami saistīta ar planētas veselību.
Labu Dienu un Veselīgu Saprāta Balsi!
