Zem tupeles (sievietes pārākums visos kopdzīves jautājumos) atrodas ne viens vien vīrietis. Kāpēc mēs tik ļoti ilgojamies pēc otra cilvēka pat šādā veidā? Kāpēc vientulība daudziem šķiet tik nepanesama, pat biedējoša?
Iespējams, atbilde slēpjas dziļi mūsos, cilvēka būtībā. Mēs esam sociālas būtnes, un, lai arī kā censtos, mēs reti spējam iziet cauri dzīves pārbaudījumiem vieni paši.
Liktenis bieži vien mums uzliek tik smagus un sarežģītus pārbaudījumus, ka bez otra atbalsta tos ir grūti pārvarēt. Dažkārt pat atrast atbildes uz vienkāršiem jautājumiem ir neiespējami, ja blakus nav kāds, kas palīdz ieraudzīt lietas citā gaismā.
Zem tupeles un akmens sienas.
Tieši šī iemesla dēļ sievietes nereti meklē stipru vīrieti, aiz kura varētu paslēpties kā aiz neieņemamas, akmens sienas. Tajā pašā laikā arvien biežāk novērojam, ka vīrieši tiecas uz savām partnerēm, lai paslēptos zem “tupeles”, atbrīvojoties no nepieciešamības pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību.
Ja aplūkojam mūsdienu pārus, kļūst skaidrs, ka vīriešus arvien vairāk piesaista spēcīgas, gudras un patstāvīgas sievietes. Viņiem vairs nav tik interesanti ar maigām, romantiskām būtnēm, kurām nepieciešama pastāvīga audzināšana un iedrošināšana.
Tie ir vīrieši, kuri vēlas nevis risināt problēmas, bet tās deleģēt. Viņi meklē sievieti, kas būtu ne tikai partnere, bet arī vadītāja un glābēja, kas aizsargātu no dzīves grūtībām.
No otras puses, arī sievietes arvien biežāk atmet vāju un infantilu vīriešu sabiedrību. Viņas blakus sev vēlas redzēt aizstāvi, uz kuru var paļauties jebkurā brīdī.
Taču šis aizstāvis bieži vien ir vienkārši partneris, kurš spēj uzņemties atbildību un rīkoties, nevis kāds, kurš visu laiku meklē risinājumus. Šī dinamika rada interesantu pretrunu, kurā abi meklē aizsardzību, taču vienlaikus vēlas būt dominējoši.
Sarunas par mīlestību mūsdienās notiek arvien retāk. Šajā trauksmainajā pasaulē katrs meklē savu labumu, un šis labums nav vienmēr materiāls, lai gan arī tas, protams, spēlē lomu. Kas galu galā notiek?
Kāpēc mēs nonākam pie šādas dinamikas?
Trīs dzīves lomas.
Psihologi apgalvo, ka ikvienam cilvēkam dzīvē jāspēlē trīs lomas, kurām atkarībā no situācijas vajadzētu mainīties.
• Pirmā loma ir pieaugušais. Šis cilvēks spēj patstāvīgi domāt, pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību par saviem resursiem un pieņemt nozīmīgus lēmumus, kas ietekmē viņa dzīvi. Viņš ir racionāls, spēj novērtēt situāciju un rīkoties, balstoties uz loģiku.
• Otrā loma ir vecāks. Šis cilvēks vienmēr visu zina, cenšas visus kontrolēt un visiem palīdzēt. Viņš ir gādīgs, bet reizēm arī pārāk aizbildniecisks. Šī loma ir nepieciešama, lai parūpētos par citiem un nodrošinātu viņu drošību.
• Trešā loma ir bērns. Šis cilvēks var niķoties, meklēt aizsardzību un būt vadīts. Viņš var būt atvērts emocijām, bet reizēm arī bezspēcīgs. Šī loma ļauj mums atpūsties un atbrīvoties no atbildības, lai kāds par mums parūpējas.
Kas notiek, ja pāris uzņemas tikai vienu lomu?
Daudzās attiecībās abi partneri nemitīgi spēlē tikai vienu lomu. Tas rada disbalansu un neveselīgu dinamiku, kas ilgtermiņā var novest pie attiecību sabrukuma.
Tupeles vai akmens sienas loma.
Vīrieši un sievietes, kuri meklē aizsardzību, parasti to atrod. Viņi spēj būt vadīti un paklausīt. Taču līdz ar to viņi pastāvīgi atrodas emocionālu baiļu zonā. Viņi greizsirdīgi izturas pret savu partneri, baidās, ka viņš atradīs kādu labāku vai vienkārši aizies.
Viņu dzīve ir kā nemitīga spēle ar bailēm un nedrošību. Viņi baidās pazaudēt savu “glābēju”, un līdz ar to nevar dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Šī ir tipiska dinamika, kurā viens partneris darbojas kā “vecāks”, bet otrs, kā “bērns”.
Lai gan “siena” un “tupeles” var pasargāt, tās tomēr nedod garantiju, ka “siena” nesabruks vai “tupeles” nesalūzīs.
Nospiedošās tupeles un uzbrūkošās sienas loma.
Dažreiz viens no partneriem pats izvēlas “vecāka” lomu. Viņam šķiet, ka, ja viņš visu kontrolēs, tad attiecības vienmēr sagādās prieku, bet patiesībā viss ir tieši otrādi. Kad “tupeles” vai “siena” pastāvīgi spiež, otrs partneris kļūst vājš un šķiet pilnīgi bezgribīgs.
Viņam vairs nav nekādas iespējas pieņemt lēmumus un rīkoties. Šāda dinamika rada pāra komforta zonu, kurā viens kontrolē un otrs pakļaujas. Taču ilgtermiņā šīs attiecības vienkārši sabrūk, jo tās nav balstītas uz līdzvērtīgu sadarbību, bet gan uz dominēšanu un pakļaušanos.
Vienlaicīgi gan tupeles, gan sienas loma.
Kad abi partneri vēlas būt “vecāki”, sanāk, ka viens cenšas iespiest otru zem tupeles, bet otrs- nospiest ar sienu. Šādām attiecībām ir garantēta nemitīga sacensība. Viens partneris vēlas piespiest otru padoties, atzīstot savu vājumu, bet otrs tam pilnībā nepakļaujas.
Rezultāts ir nemitīga cīņa un attiecību sabrukums. Šāda dinamika ir ārkārtīgi neveselīga, jo tā ir balstīta uz varas spēlēm, nevis uz mīlestību un cieņu.
Kopumā var secināt, ka vēlme nonākt zem “tupeles” vai paslēpties aiz “sienas”, protams, ir normāla. Taču tikai tādā gadījumā, ja jebkurā brīdī ir iespējams mainīt lomas. Ja attiecībās nav līdzsvars un spējas pielāgoties, tad varbūt ir laiks pieaugt?
Jautājums ir skaidrs un tiešs: vai tu esi gatavs uzņemties atbildību par sevi un savu dzīvi, vai arī tu meklē kādu, kas to izdarīs tavā vietā?
Ja vari atbildēt, tad kā rīkoties tev būtu jāzina, nu vismaz jānojauš.
Labu Dienu!
