Harasments. Vārds “harasments”(no angļu valodas harassment– vajāšana, terorizēšana, uzmākšanās) mūsdienu sabiedrībā izskan arvien biežāk, taču tā patiesā nozīme joprojām tiek bieži jaukta.
Kādam tas šķiet sinonīms seksuālai uzmākšanās, cits to uztver kā vienkārši jaunu, modernu terminu jebkurai nepieklājībai vai neveiksmīgam jokam. Tomēr patiesībā runa ir par daudz nopietnāku un plašāku problēmu.
Par sistemātisku, nevēlamu rīcību, kas pārkāpj personas robežas, rada naidīgu vai toksisku vidi un grauj cietušā psiholoģisko veselību.
Harasments nav tikai nepatīkams brīdis; tas ir process, kas var izpausties darbā, augstskolā, tiešsaistes vidē vai pat draugu lokā. Bieži vien cietušais ilgstoši šaubās: “Vai tikai es neesmu pārāk jūtīgs?” vai “Varbūt es pārprotu?”
Tieši tādēļ ir vitāli svarīgi saprast, kur beidzas nevainīgs flirts vai draudzīga komunikācija un sākas spiediens, varas demonstrēšana un personisko robežu graušana.
Harasments, definīcija un būtība.
Harasments ir jebkāda nevēlama, atkārtota rīcība, kas rada naidīgu, pazemojošu vai iebiedējošu vidi. Galvenais atšķirības kritērijs ir vienkāršs: ja konkrētā rīcība personai ir nepatīkama un tā turpinās vai atkārtojas, tad tā ir harasments, neatkarīgi no nodoma.
Tas nav tikai atsevišķs incidents, bet drīzāk modelis vai pastāvīga rīcība, kas ir vērsta uz cita cilvēka cieņas aizskaršanu un stāvokļa pasliktināšanu.
Harasments var izpausties trīs galvenajos veidos:
- Verbālais harasments: Ieskaitot aizskarošus jokus, regulārus negatīvus komentārus, vārdiskus apvainojumus, tenkošanu vai pastāvīgu kritiku, kas nav konstruktīva.
- Fiziskais harasments: Uzbāzīgi pieskārieni, nevēlamas ķermeņa valodas izmantošana, tuva atrašanās vai jebkāda fiziska rīcība, kas liek cietušajam justies neērti vai draudētam.
- Digitālais (tiešsaistes) harasments: Zināms arī kā kiberharasments vai kibervajāšana. Tas ietver apvainojumus, draudus, personīgas informācijas publicēšanu bez atļaujas (doksings) vai vajāšanu sociālajos tīklos.
Svarīgi atcerēties, ka harasments nav saistīts tikai ar dzimumu vai seksuālo orientāciju, lai gan seksuālā uzmākšanās ir viena no tā formām. Harasments var būt vērsts pret personu rases, vecuma, reliģijas, invaliditātes vai jebkura cita iemesla dēļ.
Kā atšķirt harasmentu, uzmākšanos un abjūzu.
Lai gan šie trīs jēdzieni bieži tiek jaukti, tiem ir būtiskas atšķirības, kas saistītas ar to kontekstu un mērķi.
Piemēram, priekšnieks, kurš regulāri izsmej kolēģi par viņa valodas akcentu, veic harasmentu. Priekšnieks, kurš pieprasa seksuālu pakalpojumu apmaiņā pret paaugstinājumu, veic uzmākšanos. Partneris, kurš kontrolē visus finanšu līdzekļus un regulāri pazemo otru partneri, veic abjūzu.
Kāpēc cilvēki iesaistās harasmentā.
Jautājums “Kāpēc kāds apzināti sabojātu dzīvi citiem?” šķiet pašsaprotams, taču harasmenta pamatā parasti ir ļoti specifiski psiholoģiski un sociāli motīvi:
1. Varas un kontroles kāre.
Daudzos gadījumos harasments ir veids, kā persona ar augstāku sociālo vai profesionālo statusu (piemēram, priekšnieks, pasniedzējs) atgādina pakļautajiem, kurš ir galvenais. “Jokojot” vai kritizējot, viņi demonstrē savu nesodāmību un kontroli.
2. Sociālie stereotipi un normalizēšana.
Daļa sabiedrības ilgstoši uztvēra seksismu, homofobiju vai rasismu kā “pieņemamu joku” vai “normālu vīriešu/sieviešu uzvedību”. Tas, kas pirms 20 gadiem varēja tikt atstāts bez ievērības kā “neveikls flirts”, mūsdienās tiek pamatoti uztverts kā cieņas aizskaršana. Tātad, daži cilvēki rīkojas pēc novecojušiem sociālajiem modeļiem.
3. Personīgie kompleksi un nepieciešamība pēc pašapliecināšanās.
Dažiem cilvēkiem pašapziņas celšana notiek uz citu rēķina. Pazemojot kolēģi vai pakļauto, haraseris pats jūtas drošāks, spēcīgāks un labāks. Tā ir emocionāla aizsardzība, kas vērsta uz āru.
4. Konkurence un izspiešana.
Konkurētspējīgā darba vidē harasments var tikt izmantots kā netiešs instruments, lai radītu toksisku vidi, kas piespiež mērķpersonu atkāpties vai aiziet no darba. Tas ir veids, kā novērst konkurentu.
5. Izklaide un troļļošana.
Interneta anonimitāte ir radījusi “troļļošanas” kultūru, kur cilvēki tīši pazemo, provocē un apvaino citus “jautrības pēc”. Mērķis ir izraisīt reakciju, radīt haosu un saņemt uzmanību.
Visos šajos scenārijos ir viena kopīga iezīme: ignorēta cita cilvēka tiesības uz cieņu, drošību un personīgo telpu.
Harasmenta postošās sekas.
Harasments nav tikai “nepatīkamība”; tā ir vardarbības forma ar nopietnām un ilgstošām sekām, kas ietekmē gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā.
Individuālās sekas.
Cietušajiem regulārs harasments var radīt:
Psiholoģiskas problēmas: Hroniska trauksme, bezmiegs, depresija, apātija un pat posttraumatiskā stresa sindroms.
Pašvērtējuma kritums: Regulāra pazemošana liek cilvēkam zaudēt motivāciju un ticību savām spējām.
Fiziskās sūdzības: Stresa izraisītas galvassāpes, gremošanas traucējumi un paaugstināts asinsspiediens.
Sociālā izolācija: Kauna vai vainas sajūta bieži liek cilvēkam norobežoties no kolēģiem un draugiem.
Sekas organizācijā.
Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) dati liecina, ka gandrīz katrs piektais cilvēks pasaulē ir saskāries ar vardarbību vai uzmākšanos darbā. Šī statistika nav tikai skaitlis, tā atspoguļo:
Zema darba produktivitāte: Toksiska vide, kurā darbinieki jūtas nedroši, nespēj efektīvi strādāt.
Augsts darbinieku mainīgums: Cilvēki aiziet no darba nevis dēļ algas, bet dēļ saindētas atmosfēras.
Reputācijas zaudējums un juridiskie riski: Uzņēmumiem vai iestādēm, kas ignorē harasmentu, draud sabiedrības nosodījums un tiesvedības.
Kā sevi aizsargāt: soļi un ieteikumi.
Cīņa pret harasmentu sākas ar klusēšanas pārtraukšanu un robežu noteikšanu. Jo vairāk mēs runājam par šo problēmu atklāti, jo ātrāk izzūd kultūra, kurā “joki uz cita rēķina” tiek normalizēti.
1. Nosaukt lietas īstajos vārdos.
Pirmais solis ir atzīt, ka tas, ko jūs piedzīvojat, ir harasments, nevis jūsu pārāk liela jūtība. Nešaubieties par savu uztveri.
2. Noteikt stingras robežas.
Tiklīdz notiek nevēlama rīcība, nekavējoties, skaidri un mierīgi paziņojiet: “Šī rīcība ir nepieņemama,” “Es nepiekrītu šādiem komentāriem” vai “Lūdzu, beidziet man pieskarties/man zvanīt.” Bieži vien haraseris apstājas, kad saprot, ka mērķis ir gatavs aizstāvēties.
3. Fiksēt faktus.
Vāciet pierādījumus:
- Pierakstiet datumus, laikus, vietas un precīzu rīcību/vārdus.
- Saglabājiet digitālos pierādījumus: E-pastus, ziņas, komentārus.
- Fiksējiet lieciniekus: Ja kāds bija klāt, pierakstiet viņa vārdu.
- Šī dokumentācija ir ļoti svarīga, ja situācija nonāk līdz oficiālam risinājumam.
4. Meklēt atbalstu
Neviens nedrīkst cīnīties vienatnē.
Atbalsts tuvumā: Runājiet ar uzticamiem kolēģiem, draugiem vai ģimenes locekļiem.
Organizatoriskā palīdzība: Vērsieties pie sava uzņēmuma cilvēkresursu (HR) nodaļas, arodbiedrības vai uzticības personas.
Ārējā palīdzība: Konsultējieties ar juristu vai vērsieties tiesībsargājošās iestādēs, ja rīcība ir krimināli sodāma (piemēram, draudi vai fiziska vardarbība).
5. Digitālā vidē.
Tiešsaistes harasments prasa tūlītēju rīcību:
Izmantojiet bloķēšanas un sūdzību funkcijas sociālajos tīklos.
Ignorējiet un neiesaistieties: Troļļiem patīk reakcija; atbildēšana tikai veicina viņu rīcību.
6. Rūpes par sevi.
Harasmenta piedzīvošana ir emocionāli traumatiska. Meklējiet atbalstu pie psihoterapeita, psihologa vai specializētās atbalsta grupās. Atveseļošanās no ilgstošas pazemošanas ir ilgstošs process, kurā nav jākaunas meklēt profesionālu palīdzību.
Secinājums.
Harasments ir sabiedrības problēma, kas prasa ne tikai indivīda drosmi, bet arī organizāciju un likumdevēju stingru nostāju.
Pārvarot klusēšanas barjeru un skaidri nosakot nepieņemamās robežas, mēs visi veicinām tādas vides veidošanu, kurā dominē savstarpēja cieņa un drošība. Jūsu tiesības uz cieņpilnu un brīvu dzīvi nav joks, un tās ir jāaizsargā.
Labu Dienu!
