Vāvere. Ikvienam no mums, visticamāk, ir gadījies pamanīt šo rudo, enerģijas pilno dārgakmeni zibam koka stumbrā vai veikli lēkājam no zara uz zaru. Arī es biju redzējis šo skaisto lēcēju jau iepriekš, taču šoreiz apstākļi bija īpaši labvēlīgi.
Līdzi bija nonācis video rīks, un, pacietīgi gaidot, izdevās iemūžināt dažus kadrus ar meža iemītnieci tās dabiskajā vidē. Iespējams, šie kadri nekļūs par dabas filmu šedevru, ko rādīt kā izcilu sasniegumu, taču man personīgi šie daži satikšanās mirkļi ar vāveri dāvāja patiesu prieku un pamudināja uzzināt par šo radību ko vairāk.
Tas bija atgādinājums, ka daba mums visapkārt ir pilna ar fascinējošiem stāstiem, ja vien veltām laiku, lai tos pamanītu un izprastu.
Sāksim ar mazu manis ņemto video:
Vāvere, ko mēs par tevi zinām?
Parastā vāvere jeb Eirāzijas rudā vāvere (Sciurus vulgaris) ir pārsteidzoši pielāgoties spējīgs dzīvnieks. Latvijā tā ir sastopama teju visur, kur aug koki – no dziļiem un klusiem meža masīviem līdz pat pilsētu kņadas pilniem parkiem, senām kapsētām un piemājas dārziem.
Lai gan vāvere spēj iedzīvoties dažādās vidēs, tās sirds tomēr pieder skujkoku un jauktu koku mežiem. Un tam ir loģisks izskaidrojums – tieši šajās vietās ir visbagātākais barības galds, kas lūst no egļu un priežu čiekuriem, lazdu riekstiem un ozolzīlēm.
Šīs kuplastes ir izteiktas vientuļnieces, īpaši ziemas periodā, kad katra cīnās par izdzīvošanu atsevišķi. Taču siltajā sezonā, kas parasti ilgst no pavasara līdz rudenim, viņu sociālā struktūra mainās, un tās veido nelielas ģimenes.
Vāveres ir teritoriāli dzīvnieki – ja apkārtnē netrūkst barības, ir maz dabisko ienaidnieku un konkurentu, tās labprāt apmetas uz dzīvi noteiktā teritorijā un to īpaši nepamet. Šāda uzticība savai dzīvesvietai ļauj tām perfekti pārzināt katru koku, katru slēptuvi un barības avotu.
Runājot par ģimenēm, vāveru mammas ir apbrīnojami ražīgas un gādīgas. Vienā siltajā sezonā mātītei var būt ne tikai viens, bet pat divi vai, īpaši labvēlīgos gados, trīs mazuļu metieni.
Katrā metienā parasti ir no trim līdz sešiem vāverēniem, kas piedzimst akli, kaili un pilnīgi nevarīgi. Māte tos audzina viena pati, rūpīgi barojot ar pienu, sildot un aizsargājot no briesmām.
Tas ir milzīgs darbs un atbildība, kas prasa nepārtrauktas rūpes vairāku mēnešu garumā.
Savas mājvietas, sauksim tās par migām, kuplastes iekārto ar lielu apdomu. Tās labprāt izmanto jau gatavus “dzīvokļus”, piemēram, putnu būrīšus, dzeņu izkaltus dobumus vai dabiskas koku plaisas. Ja gatavas mājvietas nav pieejamas, vāvere ķeras pie būvniecības pati.
Tā no sīkiem zariņiem, sausas zāles, lapām, mīkstām sūnām un ķērpjiem savij lodveida migu, kas ir apmēram 25 līdz 40 centimetrus diametrā.
Šādai migai parasti ir viena vai divas ieejas, un tās iekšpuse ir blīvi izoderēta ar vissmalkākajiem materiāliem, lai nodrošinātu siltumu un komfortu gan pašai, gan nākamajai paaudzei.
Vāvere, vai zināji šos faktus?
Šis mazais, šķietami labi pazīstamais dzīvnieks slēpj sevī daudz pārsteidzošu īpašību un spēju, kas palīdz tam izdzīvot.
Lidojums un līdzsvars.
Pārvietojoties no koka uz koku, vāvere var veikt elpu aizraujošus lēcienus, kas sasniedz pat četru līdz piecu metru attālumu. Tās kuplā aste, kas sastāda gandrīz pusi no ķermeņa garuma, nav tikai skaistumlieta. Tā lēciena laikā kalpo kā izsmalcināts stūres un līdzsvara orgāns, ļaujot mainīt virzienu un precīzi piezemēties.
Lecot no koka galotnes lejup pa slīpu trajektoriju, vāvere var noplanēt pat 10–15 metrus, izmantojot asti kā izpletni. Tāpat aste palīdz uzturēt ķermeņa siltumu aukstās naktīs, kad vāvere tajā ietinas kā segā.
Anatomijas brīnumi.
Vāveru anatomija ir perfekti pielāgota dzīvei kokos. To pakaļkājas ir ievērojami garākas un spēcīgākas par priekškājām, nodrošinot jaudīgu atspērienu. Interesanti, ka priekšķepām ir četri pirksti, bet pakaļkājām pieci, un visi tie ir aprīkoti ar asiem, līkiem nagiem, kas ļauj ieķerties pat visgludākajā mizā.
Taču pats apbrīnojamākais ir vāveres spēja pagriezt pakaļkāju pēdas par 180 grādiem. Tas ļauj tai bez mazākās piepūles skriet pa koka stumbru lejup ar galvu pa priekšu, kamēr lielākā daļa citu zīdītāju to spēj darīt tikai ar pakaļgalu pa priekšu.
Mūžam augošie zobi.
Kā jau visiem grauzējiem, arī vāverēm četri priekšzobi aug nepārtraukti visu mūžu. Tas ir vitāli svarīgi, jo, graužot cietus riekstus, čiekurus un koku mizu, zobi pastāvīgi dilst. Nepārtrauktā augšana kompensē šo nodilumu.
Apakšējiem priekšzobiem ir īpaši muskuļi, kas ļauj tos nedaudz izplest vai saspiest ciešāk kopā. Šī spēja ir ārkārtīgi noderīga, lai ar ķirurģisku precizitāti pārkostu cietās riekstu čaulas, nesabojājot kodolu.
Pārsteidzošā atmiņa un oža.
Vāveres ir slavenas ar savu paradumu veidot barības krājumus ziemai, īpaši aktīvi to darot rudeņos. Tās nevis veido vienu lielu noliktavu, bet gan izmanto “izkliedētās slēpšanas” taktiku, aprokot riekstus, zīles un sēklas tūkstošiem dažādās vietās savā teritorijā.
Lai gan ilgi valdīja uzskats, ka tās atrod savus krājumus tikai ar ožas palīdzību, jaunākie pētījumi liecina, ka vāverēm ir arī izcila telpiskā atmiņa. Tās spēj atcerēties lielāko daļu savu slēptuvju atrašanās vietu, orientējoties pēc kokiem un citiem vides objektiem.
Vāvere, meža dārzniece.
Šī barības slēpšana nāk par labu ne tikai pašai vāverei, bet arī visai meža ekosistēmai. Daudzas no noslēptajām sēklām un riekstiem tā arī netiek atrastas un apēstas.
Pavasarī no tām izdīgst jauni kociņi, kā ozoli, lazdas, priedes. Tādējādi vāveres, pašām to neapzinoties, pilda ārkārtīgi svarīgu meža atjaunošanas funkciju, kļūstot par neaizstājamām “meža dārzniecēm”.
Vārda izcelsme.
Pat vāveres zinātniskais nosaukums “Sciurus” ir ar dziļu nozīmi. Tas cēlies no sengrieķu valodas vārdiem “skia” (ēna) un “oura” (aste). Kopā tas veido jēdzienu, ko var tulkot kā “tas, kurš sēž savas astes ēnā”.
Šis poētiskais apzīmējums lieliski raksturo kuplastes tipisko pozu, kad tā sēž, pacēlusi savu kuplo asti pār muguru kā saulessargu.
Nākamreiz, kad parkā vai mežā pamanīsiet šo rudo spridzekli, apstājieties uz mirkli. Pavērojiet tās veiklību, apķērību un neatlaidību.
Jūs redzēsiet nevis vienkārši mīlīgu dzīvnieciņu, bet gan augsti attīstītu un perfekti pielāgotu radību, kurai ir neatsverama loma mūsu dabas lielajā stāstā.
Labu dienu!
