Visuma klusums. Triljoni zvaigžņu, miljardi planētu un miljoniem potenciāli apdzīvojamu pasauļu un tomēr mūs ieskauj absolūts, kurls klusums. Jau septiņdesmit gadus cilvēce neatlaidīgi lūkojas zvaigznēs, sūta signālus un būvē milzīgus radioteleskopus, taču rezultāts ir nemainīgs: neviens neatbild.

Matemātiskie aprēķini liecina, ka Visumam vajadzētu kūsāt no dzīvības. Loģika to apstiprina, un veselais saprāts uz to norāda. Taču kosmoss spītīgi klusē.

1950. gadā fiziķis Enriko Fermi pusdienu pārtraukumā uzdeva vienkāršu jautājumu, kas uz visiem laikiem mainīja astrofiziku: “Kur visi ir?” Šis jautājums kļuva par pamatu tam, ko mēs šodien pazīstam kā Fermi paradoksu – pretrunu starp teorētisko cerību matemātiku un skarbo vientulības fiziku.

Visuma klusums, kas ir Fermi paradokss?

Ja Visums ir tik vecs (aptuveni 13,8 miljardi gadu) un tajā ir tik milzīgs skaits planētu, tad pat ar nelielu varbūtību kādai civilizācijai vajadzēja attīstīties un kolonizēt galaktiku miljoniem gadu pirms mums.

Ja starpzvaigžņu ceļojumi ir tehniski iespējami, kāpēc mēs neredzam nevienu zondi, neatrodam nevienu svešzemju artefaktu un nedzirdam nevienu sveicienu? Šī mīkla ir sadalījusi zinātnieku kopienu vairākās nometnēs. Apskatīsim galvenās hipotēzes, kas mēģina izskaidrot šo kosmisko klusumu.

Lielais filtrs.

Siena, kurai neviens netiek cauri.

Viena no populārākajām un reizē biedējošākajām teorijām ir Lielais filtrs. Tā pieņem, ka saprātīgas dzīvības attīstības ceļā pastāv kāds nepārvarams šķērslis, “filtrs”, kas iznīcina civilizācijas, pirms tās spēj sasniegt starpzvaigžņu līmeni.

Jautājums ir tikai viens: kurā pusē filtram mēs atrodamies?

• Filtrs ir aiz muguras: Iespējams, mēs esam unikāli, jo esam pārvarējuši kaut ko neticami sarežģītu piemēram, pāreju no vienšūnas organismiem uz daudzšūnu dzīvību vai pašas dzīvības rašanos (abiogenesis). Šādā gadījumā mēs esam pirmie, kas tikuši tik tālu.
• Filtrs ir priekšā: Šis ir pesimistiskais scenārijs. Tas nozīmē, ka visas civilizācijas sasniedz noteiktu tehnoloģisko līmeni (piemēram, atklāj kodolenerģiju vai mākslīgo intelektu) un drīz pēc tam sevi iznīcina. Ja mēs kādu dienu atrastu baktēriju pēdas uz Marsa, tas būtu briesmīgs signāls tas nozīmētu, ka dzīvība rodas viegli, bet tās bojāeja ir neizbēgama.

Tumšā meža hipotēze.

Klusums kā izdzīvošanas stratēģija.

Iedomājieties tumšu mežu naktī. Tajā klīst bruņoti mednieki, kas pārvietojas klusu kā ēnas. Ja kāds mednieks pamana citu, viņš neatkarīgi no tā, vai otrs ir draudzīgs vai nē, pirmais atklāj uguni, jo risks ir pārāk liels.

Tumšā meža hipotēze (popularizēta ķīniešu rakstnieka Liu Ciscina darbos) pieņem, ka Visums ir tieši tāds. Jebkura civilizācija, kas sāk raidīt skaļus signālus kosmosā, kļūst par mērķi.

Gudras civilizācijas klusē, lai izdzīvotu. Ja tas tā ir, tad cilvēce ar saviem radio signāliem un televīzijas raidījumiem pašlaik rīkojas kā bērns, kurš meža vidū kliedz: “Es esmu šeit!”.

Zooloģiskā dārza teorija.

Mēs esam izolēti.

Vai esat kādreiz vērojuši skudras pūznī? Jūs tās redzat, bet tās pat nenojauš par jūsu eksistenci vai tehnoloģijām. Zooloģiskā dārza hipotēze pieļauj, ka augstāk attīstītas civilizācijas zina par mums, taču tās ir vienojušās neiejaukties mūsu attīstībā.

Mēs varētu atrasties sava veida “kosmiskā rezervātā” vai karantīnā. Viņi mūs vēro no attāluma, gaidot, kad mēs sasniegsim pietiekamu brieduma pakāpi, lai tiktu uzņemti “Galaktikas klubā”. Šis scenārijs dod cerību, taču vienlaikus liek justies kā laboratorijas pelēm.

Unikālā Zeme.

Mēs esam vienīgie.

Daudzi zinātnieki uzskata, ka mēs pārvērtējam dzīvības rašanās iespējamību. Lai rastos saprātīga būtne, ir nepieciešama neticama apstākļu sakritība:

• Atbilstoša tipa zvaigzne.
• Planēta tieši “dzīvībai piemērotajā zonā” (kur ūdens ir šķidrs).
• Milzu planēta (kā Jupiters), kas darbojas kā gravitācijas vairogs pret asteroīdiem.
• Liels mēness, kas stabilizē planētas asi.
• Tektonisko plātņu kustība un magnētiskais lauks.

Iespējams, ka šāda kombinācija notiek tikai vienu reizi uz miljardu galaktiku, un mēs vienkārši esam laimējuši “kosmisko loteriju”.

Tehnoloģiskā neatbilstība.

Mēs meklējam nepareizajā vietā.

Mēs meklējam radio viļņus, jo tie pašlaik ir mūsu tehnoloģiju virsotne. Bet cik ilgi cilvēce tos izmanto? Tikai nedaudz vairāk par simts gadiem. Iespējams, augstākas civilizācijas izmanto sakaru veidus, ko mēs vēl neesam atklājuši – piemēram, neitrīno sakarus, kvantu teleportāciju vai manipulācijas ar telplaika audumu.

Mēs esam kā cilvēki, kas meklē dūmu signālus pie horizonta, kamēr visi apkārtējie sazinās ar viedtālruņiem.

Kas notiks, ja rīt mēs saņemsim signālu?

Pirmais kontakts būtu lielākais notikums cilvēces vēsturē, taču tas nestu arī milzīgus riskus. Vai tas būtu draudzīgs sveiciens, vai vienkārši automātiska bāka? Vai mēs spētu saprast vēstījumu?

Zinātnieki norāda, ka jebkura civilizācija, kas spēj sūtīt signālus pāri starpzvaigžņu telpai, visticamāk, ir tehnoloģiski daudz pārāka par mums. Tikšanās ar viņiem varētu līdzināties brīdim, kad Kolumbs sastapa Amerikas pamatiedzīvotājus un mēs zinām, kā tas beidzās mazāk attīstītajai pusei.

Tā kā Lielais filtrs ir viena no saistošākajām un reizē satraucošākajām atbildēm uz Fermi paradoksu, apskatīsim to padziļināti. Šī teorija liek mums paskatīties uz cilvēces vēsturi un nākotni caur skarbu evolūcijas sietu.

Lielais filtrs.

Neizbēgamais šķērslis ceļā uz zvaigznēm.

Lielā filtra hipotēze pieņem, ka no brīža, kad uz planētas rodas pirmie organiskie savienojumi, līdz brīdim, kad civilizācija kļūst par starpgalaktisku lielvalsti, ir jāveic virkne neticami sarežģītu soļu.

Kaut kur šajā attīstības ķēdē atrodas “siena” jeb filtrs notikums vai apstāklis, kas padara tālāko progresu gandrīz neiespējamu.
Ja šis filtrs pastāv, tas izskaidro, kāpēc mēs redzam triljoniem zvaigžņu, bet nevienu kaimiņu. Dzīvība vienkārši “iestrēgst” kādā no posmiem.

Evolūcijas kāpnes un iespējamie filtri.

Lai saprastu, kur mēs atrodamies, zinātnieki izdala vairākus kritiskos punktus, kuros dzīvība Visumā varētu apstāties:
1. Pašreplicējošas molekulas (RNS/DNS): Vai pati dzīvības rašanās no nedzīvās matērijas ir ikdienišķa parādība vai unikāls brīnums?
2. Vienkārša prokariotu dzīvība: Baktērijas, kas spēj izdzīvot miljardiem gadu, bet nekad nekļūst sarežģītākas.
3. Sarežģīta eikariotu dzīvība: Pāreja uz šūnām ar kodolu un organellām bija milzīgs lēciens uz Zemes.
4. Dzimumvairošanās: Evolūcijas paātrinātājs, bez kura sarežģītība pieaug pārāk lēni.
5. Daudzšūnu organismi: Specializētu audu un orgānu izveide.
6. Saprāts un darbarīku lietošana: Spēja manipulēt ar apkārtējo vidi.
7. Tehnoloģiskā civilizācija: Līmenis, kurā mēs atrodamies tagad.
8. Kolonizācijas ekspansija: Spēja pamest savu planētu un zvaigžņu sistēmu.

Kurā pusē mēs esam?

Trīs scenāriji.

Šis ir izšķirošais jautājums. Atkarībā no tā, kur atrodas filtrs, mūsu izredzes uz nākotni krasi mainās.

1. Mēs esam “retie un unikālie” (Filtrs ir aiz muguras)
Šis ir optimistiskākais scenārijs. Tas pieļauj, ka filtrs ir kāds no agrīnajiem posmiem – piemēram, pāreja no vienšūnas organismiem uz daudzšūnu dzīvību. Ja šis solis ir statistiski gandrīz neiespējams, tad mēs esam tie retie laimīgie, kas tam tikuši cauri. Šajā gadījumā Visums ir tukšs, jo visi pārējie ir “iestrēguši” baktēriju līmenī. Mēs esam pirmie, un mūsu liktenis ir kļūt par Visuma saimniekiem.

2. Mēs esam pirmie (Filtrs vēl nav iestājies, bet mēs esam celmlauži)
Iespējams, ka Visums tikai nesen ir kļuvis pietiekami mierīgs un stabils, lai tajā varētu uzplaukt ilglaicīga dzīvība. Agrāk biežie gamma staru uzliesmojumi un pārnovu sprādzieni iznīcināja visu dzīvo. Tagad mēs startējam vienlaicīgi ar citiem, un neviena civilizācija vēl nav paspējusi mūs apsteigt.

3. Mēs esam nolemti (Filtrs ir mums priekšā)
Šis ir tumšākais scenārijs. Tas nozīmē, ka dzīvība un saprāts rodas bieži, bet katra civilizācija, sasniedzot noteiktu attīstības līmeni, atduras pret nepārvaramu šķērsli.

Tas varētu būt:
• Pašiznīcināšanās: Kodolkarš, globāla pandēmija vai klimata katastrofa.
• Mākslīgais intelekts: Radījums, kas iznīcina savu radītāju.
• Resursu izsīkums: Civilizācija patērē planētas resursus ātrāk, nekā spēj izstrādāt tehnoloģijas enerģijas iegūšanai no zvaigznes.
• Tehnoloģiskā singularitāte: Mēs pārejam digitālā formātā un zaudējam interesi par fiziskā Visuma izpēti.

Kāpēc atradums uz Marsa mūs nobiedētu?

Oksfordas universitātes filozofs Niks Bostroms reiz teica: “Kosmosa klusums ir zelts.” Viņš argumentē, ka, ja mēs uz Marsa vai Jupitera pavadoņa Eiropas atrastu fosilijas no sarežģītiem daudzšūnu organismiem, tās būtu vissliktākās ziņas cilvēces vēsturē.

Kāpēc?

Jo tas pierādītu, ka dzīvības attīstība līdz šādam līmenim ir viegla un bieža. Tas nozīmētu, ka “Lielais filtrs” nav aiz mums. Tas mūs joprojām gaida nākotnē, un tas ir kaut kas tik efektīvs, ka tas noslauka pilnīgi visas civilizācijas pirms tās paspēj mūs uzrunāt.

Ko mēs meklējam šobrīd?

Kamēr teorētiķi strīdas par filtriem, praktiķi izmanto arvien jaudīgākus rīkus. Mūsdienu meklējumi vairs neaprobežojas tikai ar radio signāliem:

• Tehno-paraksti: Zinātnieki meklē pierādījumus par milzīgām inženiertehniskām būvēm (piemēram, Daisona sfērām), kas aptver zvaigznes, lai iegūtu enerģiju.
• Atmosfēras analīze: Ar Džeimsa Veba teleskopu mēs pētām eksoplanētu atmosfēras, meklējot piesārņojumu vai gāzes (piemēram, hlorfluorogļūdeņražus), ko varētu radīt tikai rūpnieciska civilizācija.
• Lāzeru impulsi: Projekti kā Breakthrough Listen meklē īsus, spēcīgus lāzeru uzliesmojumus, kas varētu kalpot kā starpzvaigžņu sakaru līdzekļi.

Cerība vai brīdinājums?

Lielā filtra teorija ir atgādinājums par mūsu trauslumu. Ja mēs esam tikuši cauri lielākajai daļai filtru, mums ir pienākums izdzīvot. Ja filtrs ir mums priekšā, mums ir jābūt gudrākiem par tām miljoniem civilizāciju, kas, iespējams, cieta neveiksmi pirms mums.

Tumšā meža hipotēze (Dark Forest Hypothesis) ir par tīru, aukstu izdzīvošanas loģiku un spēļu teoriju.
Šī teorija sniedz vienu no loģiskākajām, bet arī biedējošākajām atbildēm uz jautājumu: “Kāpēc mēs nevienu nedzirdam?”

Tumšā meža hipotēze.

Kāpēc klusums kosmosā ir izdzīvošanas pamatnosacījums.

Iedomājieties Visumu kā milzīgu, nepārskatāmu un tumšu mežu. Šajā mežā mīt neskaitāmi mednieki. Katrs mednieks ir bruņots, pārvietojas bez skaņas un cenšas saskatīt jebkādu kustību koku ēnās.

Šajā mežā mednieks nezina, vai citi, kurus viņš varētu sastapt, ir draugi vai ienaidnieki. Viņš zina tikai vienu: ja viņš atklās savu atrašanās vietu, viņš riskē tikt iznīcināts. Tāpēc drošākā stratēģija ir klusēt un uzbrukt pirmajam, ja kāds cits sevi nodevis.

Trīs pīlāri, uz kuriem balstās šī teorija.

Kāpēc attīstītas civilizācijas nevarētu vienkārši sadarboties? Tumšā meža hipotēze balstās uz trim neizbēgamiem pieņēmumiem:

1. Izdzīvošana ir galvenā prioritāte: Katras civilizācijas pirmais un svarīgākais mērķis ir turpināt pastāvēt.

2. Civilizācijas nepārtraukti paplašinās un aug: Resursi Visumā ir ierobežoti, bet vēlme pēc tiem – nē. Tas agri vai vēlu noved pie konkurences.

3. Aizdomu ķēde: Šis ir vissvarīgākais punkts. Pat ja es esmu labvēlīgs, es nevaru zināt, vai jūs esat labvēlīgi. Un pat ja es zinu, ka jūs esat labvēlīgi, es nevaru zināt, vai jūs ticat, ka es esmu labvēlīgs. Tā kā attālumi starp zvaigznēm ir milzīgi un saziņa aizņem gadus, diplomātija ir neiespējama. Šaubas vienmēr uzvar.

Tehnoloģiskais sprādziens un preventīvais trieciens.

Kosmiskajos mērogos civilizācijas attīstās neticamā ātrumā. Viena civilizācija var tūkstoš gadu laikā no akmens cirvjiem nonākt līdz zvaigžņu kuģiem. Ja mednieks (attīstīta civilizācija) pamana citu, vājāku dzīvības formu (piemēram, mūs), viņš nevar vienkārši mūs ignorēt.

Viņš zina, ka pēc dažiem tūkstošiem gadu, kas Visuma mērogā ir tikai mirklis, mēs varam kļūt par nopietnu draudu. Tāpēc loģiskākais solis ir iznīcināt potenciālo konkurentu, kamēr tas vēl ir “šūpulī”, pirms tas kļūst bīstams.

Stīvena Hokinga brīdinājums.

Slavenais fiziķis Stīvens Hokings savas dzīves pēdējos gados kļuva par vienu no skaļākajiem Tumšā meža teorijas piekritējiem (lai gan viņš to nesauca šajā vārdā). Viņš vairākkārt brīdināja cilvēci pārstāt sūtīt spēcīgus signālus kosmosā.

“Ja citplanētieši mūs apciemotu, iznākums būtu līdzīgs tam, kad Kolumbs piestāja Amerikā, kas nebeidzās labi pamatiedzīvotājiem.” – Stīvens Hokings.

Viņa loģika bija vienkārša: mēs nezinām, kas tur ir, bet mēs zinām, kā vēsturiski uz Zemes ir beigušās sadursmes starp tehnoloģiski nevienlīdzīgām pusēm.

METI.

Vai mēs pieļaujam kļūdu?

Kamēr SETI (Search for Extraterrestrial Intelligence) nodarbojas ar signālu meklēšanu, pastāv arī METI (Messaging Extraterrestrial Intelligence) – organizācijas, kas mērķtiecīgi sūta signālus uz tuvējām zvaigznēm.

Kritiķi uzskata, ka METI rīkojas bezatbildīgi visas cilvēces vārdā. Ja Tumšā meža hipotēze ir patiesa, mēs šobrīd uzvedamies kā bērns, kurš tumšā naktī kliedz savu adresi, cerot uz draudzīgu atbildi, bet tā vietā piesaista mednieka uzmanību.

Vai ir cerība?

Tumšā meža hipotēze ir viena no pesimistiskākajām, taču tai ir arī vājās vietas. Piemēram, ja civilizācija būtu pietiekami attīstīta, lai iznīcinātu citas planētas, kāpēc tā jau sen nav kolonizējusi visu galaktiku un padarījusi paslēpšanos neiespējamu?

Mēs joprojām nezinām atbildi. Varbūt Visums ir kluss, jo visi baidās. Varbūt mēs esam vienīgie, kas ir tik naivi, ka sūta sveicienus tumsā. Zooloģiskā dārza hipotēze (Zoo Hypothesis) pieļauj, ka mēs esam tikai eksponāti vai dabas rezervāta iemītnieki citplanētiešu uzraudzībā.

Zooloģiskā dārza hipotēze.

Vai mēs tiekam novēroti no malas?

1973. gadā Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) astrofiziķis Džons Bols izvirzīja teoriju, kas mēģināja atrisināt Fermi paradoksu bez asinsizliešanas vai pašiznīcināšanās. Viņa ideja bija vienkārša: ārpuszemes dzīvība ir visur, bet tā ir vienojusies mūs netraucēt.

Saskaņā ar šo pieņēmumu, augstāk attīstītas civilizācijas izturas pret Zemi tāpat kā mēs pret nacionālajiem parkiem vai izolētām ciltīm Amazones džungļos. Mēs esam “kosmiskais rezervāts”.

Galaktiskā karantīna un neiejaukšanās politika.

Kāpēc viņi ar mums nesazinās? Ir vairāki iespējamie iemesli, kāpēc mēs tiekam turēti izolācijā:

1. Dabiskā attīstība: Līdzīgi kā “Zvaigžņu ceļa” (Star Trek) “Galvenā direktīva” (Prime Directive), augstākas civilizācijas varētu uzskatīt, ka priekšlaicīga iejaukšanās sabojātu mūsu dabisko kultūras un tehnoloģiju evolūciju.

2. Mēs vēl neesam “nobrieduši”: Iespējams, saziņa notiek tikai tad, kad civilizācija sasniedz noteiktu slieksni – piemēram, apgūst starpzvaigžņu ceļojumus vai spēj kontrolēt kontrolētu kodolsintēzi. Līdz tam mēs esam vienkārši par daudz primitīvi, lai saruna būtu jēgpilna.

3. Izpēte un izklaide: Varbūt mēs esam milzīgs realitātes šovs vai zinātnisks eksperiments. Viņi vēro, kā mēs risinām klimata krīzes, karus un tehnoloģiskos lēcienus, lai saprastu savu pašu vēsturi.

Laboratorijas hipotēze.

Vēl skarbāks skatījums.

Zooloģiskā dārza teorijai ir arī tumšāka versija, ko sauc par Laboratorijas hipotēzi. Tā pieļauj, ka dzīvība uz Zemes nav radusies nejauši, bet gan tikusi “iesēta” kā eksperiments. Šādā gadījumā “novērotāji” nav vienkārši tūristi, bet gan laboratorijas darbinieki, kas seko līdzi testa rezultātiem.

Klusums kosmosā šādā gadījumā ir mākslīgs. Viņi bloķē mūsu signālus vai vienkārši neatbild, lai neietekmētu eksperimenta tīrību.

Vai mēs varam “uzlauzt” zooloģisko dārzu?

Ja mēs tiešām atrodamies rezervātā, vai ir iespējams pamanīt mūsu “sargus”? Zinātnieki ir ierosinājuši meklēt:

• Slēptas zondes: Iespējams, Saules sistēmā (piemēram, asteroīdu joslā vai Lagranža punktos) atrodas automatizētas novērošanas ierīces, kas ir maskētas vai pārāk mazas mūsu pašreizējiem teleskopiem.
• Anomālijas signālos: Ja viņi mūs novēro, viņiem ir jāizmanto kāda veida enerģija. Meklējumi ir vērsti uz neparastiem infrasarkanā starojuma noplūdēm vietās, kur nevajadzētu būt nekam.

Vai tiešām visi var vienoties?

Lielākais Zooloģiskā dārza hipotēzes trūkums ir socioloģisks. Lai šī teorija darbotos, visām progresīvajām civilizācijām miljonu gadu garumā būtu jāievēro vieni un tie paši noteikumi.

Pietiktu ar vienu “pārkāpēju” – vienu civilizāciju vai pat vienu pētnieku grupu, kas izlemtu ar mums sazināties –, lai viss klusuma plāns sabruktu. Vai ir iespējams, ka visā galaktikā valda tik perfekta disciplīna un vienprātība?

Ko tas nozīmē mums?

Ja Zooloģiskā dārza hipotēze ir patiesa, tas nozīmē, ka atbilde uz Fermi paradoksu nav fiziska, bet gan ētiska. Mēs neesam vieni; mēs vienkārši vēl neesam uzaicināti pie pieaugušo galda.

Šis noslēdz mūsu trīs galveno teoriju ciklu:

1. Lielais filtrs (mēs esam vai nu unikāli, vai nolemti);
2. Tumšais mežs (visi baidās no visiem);
3. Zooloģiskais dārzs (mūs novēro un gaida mūsu izaugsmi).
Kura no šīm teorijām jums šķiet visvairāk ticama? Vari uzdod jautājumu vai savu ieskatu zemāk.
Noslēgums.

Vientulības skaistums.

Fermi paradokss nav tikai sauss zinātnes jautājums. Tas ir spogulis, kurā mēs lūkojamies uz sevi. Ja mēs patiešām esam vienīgie, tad Zeme ir dārgums, ko mēs nedrīkstam pazaudēt.

Ja mēs esam vienīgā “dzīvības dzirksts” neaptveramā tumsā, tad mūsu atbildība pret savu planētu un vienam pret otru pieaug tūkstoškārt.
Mēs turpinām klausīties. Varbūt pēc desmit, simts vai tūkstoš gadiem klusums beigsies. Bet līdz tam brīdim mums ir jāiemācās sadzīvot ar šo lielo jautājumu: “Kur visi ir?”

Labu Dienu!