Cilvēka atmiņa. Pēc zinātnieku aprēķiniem cilvēka smadzenes spēj atcerēties no 5 līdz 20 petabaitiem informācijas. Tas pēc apjoma ir salīdzināms ar visu globālo tīklu jeb, lai labāk vizualizētu, aptuveni 13 gadiem nepārtrauktas HD video ieraksta.
Šis iespaidīgais skaitlis liecina par atmiņas milzīgo potenciālu, taču ikdienā mēs nereti sastopamies ar dīvainām atmiņas kaprīzēm.
Kāpēc gan mēs, ar tik spēcīgu atmiņu apveltīti, tik bieži aizmirstam, kur nolikām telefonu, vai cik ir pulkstenis jau sekundi pēc tā aplūkošanas?
Šīs šķietami sīkās, bet mulsinošās atmiņas kļūmes raisa jautājumus par to, kā mūsu atmiņa patiesībā darbojas.
Cilvēka atmiņa, fakti un paradoksi.
Cilvēka atmiņa nav vienkārša glabātuve, kurā informācija tiek precīzi ierakstīta un uzglabāta. Tā ir sarežģīta, dinamiska sistēma, ko ietekmē dažādi faktori.
Fotografēšana un atmiņa.
Kalifornijas Universitātes zinātnieki veica interesantu eksperimentu, kas pierādīja, ka fotografētie objekti tiek ātrāk izdzēsti no atmiņas. Eksperimentā, kurā 50 skolēni tika sadalīti trīs grupās un aplūkoja vienādus attēlus, tika gūti pārsteidzoši rezultāti.
Pirmā grupa fotografēja attēlus ar viedtālruni, otrā tos fotografēja un pēc dažām minūtēm izdzēsa, savukārt trešā grupa attēlus tikai skatījās. Vēlāk, kad visiem skolēniem tika lūgts atcerēties redzēto, uzdevumu visveiksmīgāk izpildīja tie, kuri nefotografēja.
Šis fenomens, ko dēvē par fotografēšanas traucējumiem (photo-taking impairment effect), liecina, ka, paļaujoties uz kameru kā atmiņas palīgu, mēs mazāk piepūlamies iegaumēt informāciju, tādējādi samazinot tās iegaumēšanas efektivitāti.
Atmiņa nav objektīva.
Sāpes un pieredze.
Nobela prēmijas laureāts, psihologs Daniels Kānemans, kurš ilgi pētījis cilvēka atmiņas fenomenu, nonācis pie secinājuma, ka mēs atceramies nevis to, kas patiesībā notika, bet gan to, kas mūs emocionāli ietekmēja, bieži vien, kas mūs sāpināja vai sagādāja neērtības.
Kānemans izvirza ideju par diviem “es”: pieredzes “es” un atmiņu “es”. Pieredzes “es” izdzīvo notikumu, kamēr atmiņu “es” glabā atmiņas par to un novērtē. Bieži vien šie divi “es” var nesakrist.
Spilgts piemērs tam ir Kānemana minētais eksperimenta dalībnieks, kurš baudīja skaistu muzikālu uzvedumu, bet visa pasākuma iespaidu sabojāja nepatīkams troksnis pašā koncerta beigās. Lai gan lielāko daļu laika cilvēks izjuta prieku, atmiņu par notikumu sabojāja pēdējais, negatīvais iespaids.
Rezultātā atmiņu “es” atcerējās tieši šo nepatīkamo troksni, nevis kopumā patīkamo koncertu. Tas liecina par kulminācijas-beigu likuma (peak-end rule) ietekmi uz atmiņu jo mēs biežāk atceramies notikuma intensīvāko brīdi un tā beigas, nevis visu notikuma gaitu.
Atmiņas traucējumi un viltus atmiņas.
Depresija un atmiņas zudums.
Vācu neirologi no Rūras universitātes ir izstrādājuši matemātisko algoritmu, kas var aprēķināt depresijas ietekmi uz cilvēka smadzeņu šūnām. Izpētot smadzenes brīvprātīgajiem ar depresijas simptomiem, zinātnieki nonāca pie secinājuma: smaga depresija var izdzēst dažas pagātnes atmiņas.
Cilvēkam, kurš ilgstoši ir nomākts, palēninās jaunu nervu šūnu veidošanās (neiroģenēze) hipokampā, smadzeņu daļā, kas ir svarīga jaunu atmiņu veidošanai. Tas var deformēt mūsu atmiņu un radīt atmiņu zudumu par pagātnes notikumiem. Šis atklājums uzsver neirobioloģisko saikni starp garīgo veselību un kognitīvajām funkcijām.
Konfabulācija vai viltus atmiņu ilūzija.
Dažreiz mūsu atmiņas tiek “izdzēstas”, un psihe var aizpildīt šīs tukšās vietas ar kaut ko, kas patiesībā nav noticis. Šo parādību sauc par konfabulāciju.
Tā bieži notiek saistībā ar notikumiem tālā pagātnē, piemēram, atceroties kaut ko no bērnības, vai sajaucot sapņoto ar reāliem notikumiem.
Ja šādas “atmiņas halucinācijas” notiek bieži, tas var liecināt par progresējošu amnēziju vai citiem neiroloģiskiem traucējumiem.
Viltus atmiņu jutīgumu var noteikt, veicot testus.
Piemēram, dalībniekiem tiek lūgts iegaumēt sarakstu ar vairākiem vārdiem un pēc tam tos atkārtot. Ja persona saka vārdu, kas nekad nav bijis sarakstā, tas tiek uzskatīts par konfabulāciju. Šie testi palīdz izprast atmiņas uzticamību un identificēt iespējamās kognitīvās problēmas.
Nākotnes iespējas un atmiņas noslēpumi.
Zinātniskā fantastika vai realitāte?
Iedomājieties scenāriju, kurā jaunu svešvalodu var apgūt, vienkārši “lejupielādējot” zināšanas no skolotāja smadzenēm savējās. Tas izklausās pēc zinātniskās fantastikas, taču zinātnieki aktīvi pēta šādas iespējas.
Kalifornijas Universitātes zinātnieki ir sapratuši, kā, ekstrahējot RNS molekulas, var pārnest atmiņu no viena moluska uz citu.
Lai gan molusku neironu sistēma ir daudz vienkāršāka nekā cilvēka, pētnieki ir pārliecināti, ka informācijas pārraides algoritms mūsu smadzenēs darbojas līdzīgi.
Šādi pētījumi paver durvis milzīgām iespējām izglītībā, rehabilitācijā un pat mākslīgā intelekta attīstībā.
Tomēr ir būtiski atcerēties, ka šī joma joprojām ir agrīnā attīstības stadijā un ir nepieciešams veikt ievērojamus pētījumus, lai šādas tehnoloģijas kļūtu par mūsu realitāti. Turklāt šādas iespējas radītu arī būtiskus ētisko jautājumu, kas būtu rūpīgi jāizvērtē.
Miega un atmiņas saistība.
Jauni atklājumi Alcheimera slimības izpratnē.
Miega kvalitāte un regulārs miega režīms ir izšķiroši svarīgi atmiņas konsolidācijai un smadzeņu veselībai kopumā. Vašingtonas Universitātes zinātnieki pēc 189 brīvprātīgo pārbaudes atklāja jaunu Alcheimera slimības simptomu: peptīdi, kas provocē atmiņas traucējumus, neļauj cilvēkiem mierīgi gulēt naktī un palikt nomodā dienas gaišajā laikā. Tas liecina par ciešu saikni starp miega traucējumiem un Alcheimera slimības attīstību.
Cilvēki, kuri ievēro regulāru diennakts ritmu, pieceļas laikus no rītiem un iet gulēt tumsā, ja kas, retāk cieš no hroniskām slimībām, kas vecumdienās izraisa atmiņas traucējumus.
Pietiekams un kvalitatīvs miegs ļauj smadzenēm attīrīt toksīnus un konsolidēt dienas laikā iegūtās atmiņas. Šis atklājums uzsver miega higiēnas nozīmi atmiņas saglabāšanā un Alcheimera slimības profilaksē.
Gala vārdi.
Cilvēka atmiņa ir apbrīnojami sarežģīta un daudzpusīga parādība. Tās milzīgais potenciāls sadzīvo ar paradoksāliem trauslumiem un nepilnībām. Izpratne par to, kā mūsu atmiņa darbojas, tās stiprās un vājās puses, palīdz mums labāk izmantot tās potenciālu un pasargāt to no nelabvēlīgiem faktoriem.
Neatkarīgi no tā, vai mēs aizmirstam, kur nolikām atslēgas, vai meklējam veidus, kā uzlabot savu atmiņu, pētījumi par cilvēka atmiņu turpina atklāt aizraujošus un pamācošus faktus, kas maina mūsu izpratni par pašu sevi.
Kas, jūsuprāt, ir visinteresantākais atklājums par cilvēka atmiņu?
Labu Dienu un Gaišu Atmiņu!
