Pēc 65. Ne visi prot pilnībā izdzīvot šo dzīves posmu. Daudzi cilvēki vienkārši padodas nenovēršamam vecuma periodam, uzskatot, ka viss ir sabojāts un dzīve ir beigusies.
Viņi lēnām izdziest, pazemīgi gaidot savu pēdējo stundu. Citi izmisīgi “airē” ar rokām, cenšoties peldēt vienā līmenī ar jaunajiem, tā sakot, turēt līdzi. Tomēr tikai neliela daļa spēj izbaudīt pēdējo dzīves daļu, cenšoties izdzīvot šo posmu pēc iespējas laimīgāk un piepildītāk.
Nezinu, kā ir ar vīriešiem, varbūt kāds to varētu komentāros papildināt, bet šoreiz pievērsīšos sievietēm, kuras, kā zināms, dzīvo ilgāk un bieži vien saskaras ar unikāliem izaicinājumiem un iespējām šajā dzīves posmā.
Manā gadījumā, esmu atklājusi vairākus principus un paradumus, kas man palīdz baudīt šo laiku.
Pēc 65, kā es pavadu šo laiku.
Pirmkārt, es apzināti izslēdzu dažus cilvēkus no savas komunikācijas un pārstāju baidīties no vientulības. Daudziem tas var šķist briesmīgi vai pat neiedomājami, taču es centīšos paskaidrot savu motivāciju.
Manā dzīvē ir atlicis pārāk maz laika, lai atdotu to cilvēkiem, kuri man nav interesanti vai kuri tikai iztukšo manu enerģiju ar savām nepārtrauktajām sūdzībām par dzīvi.
Sūdzības par bērniem, kas neatbalsta, par vedeklām un znotiem, par ārstiem, pārdevējiem veikalā, cenām, pensijām… un vispār par visu mūžu. Šīs negatīvās enerģijas plūsmas man vairs nav vajadzīgas.
Es savā lokā atstāju tikai divas draudzenes, kuras man bija tuvas garā un ar līdzīgiem, pozitīviem pasaules uzskatiem. Tajā pašā laikā es sāku baudīt to, ka esmu vienatnē.
Izrādījās, ka tas ir lieliski un patiesi atbrīvojoši! Šī apzinātā attālināšanās no toksiskām attiecībām ļāva man atrast mieru un klusumu, kas ir tik nepieciešams, lai patiesi izbaudītu sevi un savu dzīvi. Tā ir iespēja koncentrēties uz savām vēlmēm un vajadzībām, nevis tērēt laiku un enerģiju citu cilvēku drāmām.
Pēc 65, es pārstāju izskatīties jauna.
Ja godīgi, šo ieradumu pārvarēt bija visgrūtāk, un galvenais bija atbrīvoties no domas, kā es izskatos citu acīs. Ja tā labi padomā, pēdējos gados es izmisīgi meklēju apģērbu jaunatnes nodaļās, cenšoties rast kompromisa risinājumus.
Gribējās izskatīties “stilīgi, moderni, jauneklīgi”, bet ne smieklīgi. Mana garderobe bija kā mēģinājums apturēt laiku.
Ideālā gadījumā drēbēm vajadzētu kalpot vismaz desmit gadus. Vismaz skatoties no tālienes. Taču es jutu, ka ar katru gadu arvien manāmāka kļuva nesaskaņa starp apģērba stilu un manu seju.
Tā bija nepārtraukta cīņa ar atspulgu spogulī un ar sabiedrības spiedienu, kas bieži vien diktē, kā sievietei vajadzētu izskatīties konkrētā vecumā.
Un tad es sev jautāju: “Kāpēc es to daru? Kam es kļūstu jaunāka?” Draugiem un radiem?
Viņi ļoti labi zina manu vecumu. Garāmgājējiem? Viņiem ir vienalga, kāda tante iet viņiem pretī. Vīriešiem? Es noteikti vairs netaisos veidot attiecības, un priekš kam man tas būtu vajadzīgs?
Šīs atziņas mani atbrīvoja no nevajadzīga stresa un spiediena. Vecums nav iemesls kaunēties vai slēpties, tas ir tikai jauns posms dzīvē.
Mans risinājums.
Es pārstāju izskatīties jaunāka, sāku pirkt vienkārši ērtas, kvalitatīvas un pieklājīgas lietas. Tās, kas patīk man pašai, nevis tās, kas diktē modes tendences vai sabiedrības stereotipi.
Tajā pašā laikā draugu attieksme pret mani nav mainījusies. Taču ziniet, es nekļuvu nelaimīga. Es sapratu šā perioda burvību pavisam citādi. Brīvība no sabiedrības vērtējuma un iespēja būt patiesai pret sevi ir neatsverama.
Vēl viens radikāls solis bija pārstāt pirkt dekoratīvo kosmētiku. Ak-o-o-o! Šis ir vēl viens punkts, ar kuru nebija viegli tikt galā. Galu galā mana jaunība bija 80. un 90. gados, kad bija košā grima bums.
Bultas uz acīm, acu ēnas, vaigu sārtums, kontūrzīmuļi, tonālais krēms un lūpu krāsa – bez šī komplekta toreiz sievietei neiztikt. Man iziešana sabiedrībā “bez kosmētikas” bija līdzvērtīga iziešanai uz ielas kailai.
Jāsaka, ka ar grūtībām un lielu piespiešanos es atbrīvojos no šī ieraduma. Tā bija kā atkarība no maskas, kas slēpa manu patieso seju.
To, ka pienācis laiks beigt krāsoties, sapratu, kad tirgū ieraudzīju 60-70 gadus vecas sievietes, kuras tirgoja kartupeļus ar košu grimu. Izskatījās briesmīgi!
No daudzajām sievietēm tirgū tikai vienai bija absolūti “tīra” seja un tajā pašā laikā viņa izskatījās daudzkārt pievilcīgāka nekā tās, kuras uz iegrimušās, vecīgās mutes smērēja sarkanu bordo lūpu krāsu.
Tas mani pārliecināja, ka dabiskais skaistums ir patiess skaistums, neatkarīgi no vecuma. Grims var akcentēt, bet ne radīt jaunu cilvēku. Vecumā patiesā atpūta un mirdzums nāk no iekšienes, nevis no burciņas.
Es pārstāju palīdzēt bērniem.
Ak šausmas, teiksi, kā tā var! Paskaidrošu. Līdz šim uzskatīju par obligātu iedot naudu vai kā citādi materiāli atbalstīt dēlu. Balstījos uz atziņu, ka viņi ir jauni, viņiem ir tik daudz dažādu pieprasījumu, un man kā mātei ir pienākums palīdzēt.
Tāpēc uzskatīju par pienākumu palīdzēt, un, sasniedzot pensijas vecumu, darbu nepametu, “velns viņu parāvis”, domāju darbu. Es jutos iesprostota šajā pienākuma sajūtā, kas mani iztukšoja gan finansiāli, gan emocionāli.
Tad es sev sacīju: “Tas ir viss! Mani dārgie! Es turpinu jūs mīlēt! Taču esmu sasniegusi vecumu, kad bērni palīdz saviem vecākiem, nevis otrādi.”
Un… pasaule nesabruka!
Viņi patiesībā bija saprotoši un spēja tikt galā paši. Šis solis man palīdzēja apzināties, ka mani bērni ir pieauguši, spējīgi un atbildīgi. Mana loma ir viņus mīlēt un atbalstīt emocionāli, nevis nepārtraukti risināt viņu finansiālās problēmas.
Sapurināju domas un pametu darbu.
Izrādījās, ka pilnīgi velti es šausmīgi baidījos pamest darbu, domājot, kā es varēšu iztikt no savas pensijas?! Šīs bailes mani turēja iesprostotu rutīnā un stresā.
Tomēr, kad saņēmu drosmi un pametu darbu, pavērās jaunas iespējas. Apmeklēju kursus un iemācījos veidot ilustrācijas. Jā, un rakstu, par ko vari pārliecināties, lasot šo manu sūtījumu draudzenēm, jā, tām divām, kuras palikušas.
Tagad papildus pensijai es pelnu naudu internetā. Ar to man pietiek. Jebkurā gadījumā šāda nodarbošanās man patīk daudz vairāk nekā pienākums rītausmā piecelties un steigties uz darbu.
Tā ir radoša un apmierinoša nodarbe, kas ļauj man pašai plānot savu laiku un darboties no mājām. Tā ir neatkarība un brīvība, ko agrāk nevarēju iedomāties.
Pārstāju lietot neveselīgu pārtiku.
Pēc aiziešanas no aktīvās darba vietas es sāku pievērst lielāku uzmanību savam uzturam. Ātrās uzkodas vai veikalā nopērkamie pelmeņi ir pagātnē. Es to visu pilnībā izslēdzu no savas ēdienkartes.
Agrāk, steigā un nogurumā, bija viegli ķerties pie ātri pagatavojamiem, bet neveselīgiem ēdieniem. Tagad man ir laiks un vēlme rūpēties par sevi.
Tagad man ir laiks pagatavot pilnvērtīgu maltīti ar maksimāli veselīgām sastāvdaļām un minimālu kaloriju daudzumu. Es atteicos no konfektēm! Nemelošu – sākumā mani joprojām piesaistīja saldumi.
Tagad tie izraisa vieglu riebumu, jo saprotu to slikto iedarbību uz manu organismu, it sevišķi pēc 65 gadiem. Veselīgs uzturs ir kļuvis par manas ikdienas sastāvdaļu, un es jūtos daudz enerģiskāka un mundrāka. Šī apzinātā izvēle ir ieguldījums manā ilgtermiņa veselībā un labsajūtā.
Pārstāju sagādāt negaidītu prieku citiem, jā, pēc 65.
Iepriekš man šķita, ka ir egoistiski domāt par savu prieku un tā iegūšanu tikai sev. Netālā pagātnē man vienmēr rūpēja mīļoto cilvēku, draugu un līdzcilvēku komforts. Es bieži vien liku citu vajadzības augstāk par savām, cerot gūt atzinību vai vienkārši izvairoties no konfliktiem.
Kas bijis, ir izbijis. Es nāku pie racionāla prāta. Radinieki sākumā bija pārsteigti, bet pēc tam nomierinājās. Taču tagad es jūtos daudz labāk!
Es pārtraucu darīt kaut ko tādu, kas man nesagādā prieku un baudu. Tā ir brīvība, ko agrāk nevarēju iedomāties.
Tikai tagad nonācu pie secinājuma, ka daži cilvēki tā dzīvoja visu mūžu, un nekas, dzīvo labi bez liekiem kompleksiem.
Es ar novēlotu izbrīnu sapratu, ka tas ir tik lieliski.
Tiklīdz es sapratu, ka vairs nevēlos dzīvot, lai izpatiktu citiem, es uzreiz sapratu, ka man ir jāmaina savas prioritātes. Galu galā līdz šim savas vēlmes un vajadzības vienmēr liku pēdējā vietā, vispirms bērni, mazbērni, draudzenes un tikai tad es. Tagad ir otrādi, vai kļuvu egoiste? Es domāju, ka nē.
Esmu kļuvusi par sevis pašu, kas apzinās savas vērtības un robežas. Tā ir veselīga pašcieņa, kas ļauj man būt laimīgai un piepildītai. Tikai tad, kad esmu pati ar sevi mierā, varu patiesi sniegt atbalstu un prieku citiem.
Sevis pieņemšana un prieka atrašana.
Tagad es sev aizliedzu domāt par vecumu. Nu, grumbas… nu, vecas rokas… bet es taču vairs neesmu jauna. Es mierīgi skatos uz savām rokām, uz grumbām sejā un nemoku sevi ar bezjēdzīgiem sirdsapziņas pārmetumiem.
Katra grumbiņa ir stāsts, katra rēta ir pieredze. Tās ir manas dzīves kartes, kas liecina par nodzīvoto. Sevis pieņemšana šajā posmā ir atslēga uz mieru un iekšējo harmoniju.
Vecums nav slimība, bet gan dabisks dzīves posms, kas sniedz jaunas iespējas un jaunas perspektīvas. Tā ir iespēja atbrīvoties no nevajadzīgā, pievērsties savām interesēm, atklāt jaunus talantus un baudīt dzīvi pilnvērtīgi.
Pensijas gadi var būt nevis beigas, bet gan jauns sākums, tas ir laiks, kad varam atļauties būt patiesi, brīvi un laimīgi.
Varbūt jums ir ko piebilst no savas personīgās pieredzes? No kā vēl jāatsakās, lai izbaudītu dzīvi pēc 65 gadiem? Padalieties ar savām atziņām un ieteikumiem.
Vecuma klasifikācija atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas (PVO) vadlīnijām:
• 60-74 gadi – senioru vecums
• 75 gadi un vecāki – veci
• No 90 gadiem – ilgdzīvotāji
Sanita.
Novēlu jums gaišu un piepildītu dzīvi arī pēc 65 gadiem!
