Iekšējais spēks. Vai esat kādreiz aizdomājušies, kur slēpjas robeža starp parastu cilvēku un leģendu? Vēsture glabā neskaitāmus stāstus par varenību.

Kaut vai Jūlija Cēzara neticamā miera, pārliecības un paškontroles stāsts. Tas sākās ilgi pirms viņš kļuva par Romas valdnieku un vienu no ietekmīgākajām personībām pasaules vēsturē. Tas ir stāsts nevis par varu, bet par attieksmi par iekšējo stāvokli, kas spēj mainīt realitāti.

Kad jaunais Cēzars devās uz Rodas salu, lai studētu oratoriju, viņa ceļojumu pārtrauca negaidīts un bīstams pavērsiens jo viņu sagūstīja Kilikijas pirāti. Tolaik tā bija ierasta prakse: par dižciltīgiem gūstekņiem prasīja izpirkuma maksu.

Iekšējais spēks un Jūlijs Cēzars.

Pirāti, novērtējot jauno romieti, pieprasīja 20 talentus sudraba. Mūsdienu izteiksmē tie būtu aptuveni 635 kilogrami tīra sudraba, ja kas, milzīga bagātība. Jebkurš cits šajā situācijā būtu trīcējis bailēs, lūdzies par savu dzīvību vai steidzīgi piekritis, lai tikai ātrāk atgūtu brīvību.

Cēzars rīkojās pretēji loģikai.

Tā vietā, lai izbītos, viņš skaļi iesmējās un ar patiesu izbrīnu paziņoja, ka pirāti acīmredzot nezina, ko viņi ir sagūstījuši. Viņš mierīgi, bet stingri ieteica paaugstināt izpirkuma summu līdz 50 talentiem, jo 20 talenti, viņaprāt, bija aizvainojoši zema cena par viņa personību.

Rezultāts bija pārsteidzošs jo Cēzaru patiešām atbrīvoja un nogādāja atpakaļ Romā par 50 talentiem sudraba. Šajā rīcībā nebija lētas viltības vai blefa; tā bija demonstrācija absolūtai, nesatricināmai pārliecībai par savu vērtību.

Pat atrodoties gūstā, bez ieročiem un reālas varas, viņš uzvedās kā saimnieks, kuram ir vērts uzticēties un kurā ir vērts ieklausīties. Tieši šī īpašība spēja definēt savu vērtību pašam, nevis ļaut to darīt citiem jo ir tā, kas iedvesmo cilvēkus vēl šobaltdien.

Tātad, kas mums jādara, lai attīstītu šādu magnētisku pārliecību? Kā mēs varam izmantot Cēzara mācības mūsdienu pasaulē, kur “pirāti” bieži vien ir mūsu pašu iekšējās bailes un sabiedrības spiediens? Lūk, fundamentāli soļi, kas palīdzēs nostiprināt jūsu iekšējo balstu.

Iekšējais spēks, ziniet savu patieso vērtību.

Cēzars bez minstināšanās paziņoja pirātiem, ka ir vērts vairāk, nekā viņi domā. Savas vērtības apzināšanās ir jebkuras pārliecības pamatu pamats. Pasaule ir kā spogulis jo tā bieži vien atstaro to, kā mēs paši sevi redzam.

Ja jūs uzskatāt sevi par “viduvēju” vai “mazsvarīgu”, apkārtējie to nolasīs jūsu stājā, balsī un rīcībā. Bet, ja jūs apzināties savu unikalitāti un pienesumu, citiem neatliks nekas cits, kā piekrist.

Ja kāds neredz jūsu vērtību, nebaidieties to viņiem atgādināt – nevis ar augstprātību, bet ar mierīgu pašcieņu. Bieži vien tieši skaļa savas vērtības definēšana ir tas grūdiens, kas nepieciešams, lai citi beidzot jūs ieraudzītu.

Saglabājiet vēsu prātu jebkurā situācijā.

Ikviens var nonākt sarežģītā situācijā vai tās būtu finanšu grūtības, konflikts darbā vai personīga krīze. Taču atšķirību veido reakcija. Spēja nepadoties panikai ir lielvalsts, kas ļauj pieņemt lēmumus skaidri un racionāli.

Emocionālais miers padara jūs efektīvu. Atcerieties Cēzaru: viņš neļāvās histērijai. Tā vietā, lai ieņemtu upura lomu (“Kāpēc tas notiek ar mani?”), viņš saglabāja aukstasinību un turpināja vadīt situāciju. Miers ir varas forma. Tas parāda, ka jūs kontrolējat sevi, un tas, kurš kontrolē sevi, spēj kontrolēt situāciju.

Nekad nezaudējiet cerību.

Cerība nav tikai plika vēlēšanās; tas ir jaudīgs iekšējais dzinējs. Tā ir nesatricināma ticība tam, ka izeja eksistē vienmēr, pat ja šobrīd tā nav redzama. Šī pārliecība dod spēku ne tikai jums, bet arī cilvēkiem jums apkārt.

Krīzes brīžos cilvēki dabiski tiecas pie tiem, kuri izstaro cerību un pārliecību par nākotni. Tas ir fundaments, uz kura tiek būvēta ilgtermiņa noturība.

Esiet gatavi ļaunākajam (bet ceriet uz labāko).

Patiess optimisms lieliski sader ar skaidru, reālistisku aprēķinu. Senie stoiķi praktizēja premeditatio malorum vai ļaunākā scenārija vizualizēšanu.

Kāpēc?
Jo, ja jūs esat mentāli sagatavojies tam, ka situācija var pasliktināties, jūs vairs nebaidāties no nezināmā. Sagatavotība nostiprina iekšējo kodolu. Jūs zināt: lai kas arī notiktu, lai kāda vētra nāktu, jums ir plāns un jūs tiksiet galā. Tas noņem trauksmi un atbrīvo enerģiju rīcībai.

Pārtrauciet sevi salīdzināt ar citiem.

Mūsdienu sociālo tīklu laikmetā salīdzināšana ir kļuvusi par epidēmiju. Tā ir lamatas, no kurām grūti izkļūt, bet kuras garantēti sagrauj pašapziņu. Salīdzināšana reti palīdz augt; biežāk tā rada skaudību vai mazvērtības kompleksu.

Jūsu ceļš ir unikāls. Fokusējieties uz sevi, saviem mērķiem un savu progresu. Vienīgais cilvēks, ar kuru jums vajadzētu sevi salīdzināt, ir jūs pats vakardien. Ja šodien esat kaut par kripatiņu labāks, gudrāks vai laipnāks nekā bijāt vakar, jūs uzvarat.

Esiet laipni pret sevi.

Mēs bieži esam savi bargākie kritiķi. Kļūdas, neveiksmes un kritieni ir normāla, neatņemama cilvēka dzīves sastāvdaļa. Neviens nav sasniedzis virsotnes bez puniem un zilumiem.

Līdzjūtība pret sevi palīdz ātrāk atgūties, izdarīt secinājumus un doties tālāk. Pārliecība nerodas no perfekcionisma (kas ir ilūzija), bet gan no savas cilvēcības pieņemšanas. Spēja pasmieties par savu kļūdu un piedot sev ir brieduma pazīme.

Sadraudzējieties ar savām bailēm.

Pārliecība nav baiļu neesamība; tā ir rīcība par spīti bailēm. Pārliecība aug tikai darbībā. Ja jūs baidāties kļūdīties dariet to tik un tā. Kļūdas ir neizbēgamas, bet katra no tām samazina nezināmo un audzē iekšējo spēku.

Jo biežāk jūs izejat pretī savām bailēm, jo ātrāk tās zaudē varu pār jums. Katrs pārvarēts šķērslis ir ķieģelītis jūsu pašapziņas mūrī.

Jūlija Cēzara pārliecība nebija maģija vai iedzimta superspēja. Tas bija ieradumu, lēmumu un attieksmes kopums. Apgūstot tos soli pa solim, arī jūs varat nostiprināt savu iekšējo fundamentu tā, lai nekādi dzīves “pirāti” nespētu jūs nosist no kursa.

Slēptie signāli.

Kā atpazīt maskētu nedrošību?

Tomēr ceļš uz pārliecību sākas ar godīgu ieskatīšanos sevī. Katrs no mums vismaz reizi dzīvē ir juties nedroši: baidījies kļūdīties, kautrējies izteikt viedokli vai šaubījies par savu kompetenci. Bet nedrošība ne vienmēr izskatās kā trīcošas rokas vai vēlme paslēpties stūrī.

Dažkārt tā ir viltīga. Tā slēpjas aiz parastiem vārdiem, ieradumiem un pat šķietami pozitīvām īpašībām, un mēs pat nepamanām, kā paši sev liekam šķēršļus ceļā uz pilnvērtīgu dzīvi.

Iespējams, jūs nemitīgi atvainojaties, pat ja neesat neko nepareizu izdarījis. Vai varbūt jūs vienmēr piekāpjaties, domājot, ka esat vienkārši “labs cilvēks”, lai gan patiesībā baidāties no konflikta.

Varbūt jūs esat tas, kurš nemitīgi stāsta par saviem sasniegumiem? Tas viss var būt slēpta nedrošība. Tā ir nemanāma inde, kas lēnām ietekmē visas dzīves jomas jo bojā attiecības, bremzē karjeru, zog dzīvesprieku un neļauj justies labi savā ādā.

Turklāt ir cilvēki, kuri intuitīvi jūt šo nedrošību un izmanto to, spēlējot uz jūsu vājībām, kas jūs iedzen vēl dziļākā stūrī. Tāpēc ir pienācis laiks ņemt sevi rokās un pārvērst savas vājības par stipras personības iezīmēm! Lai to izdarītu, vispirms ir jāatpazīst ienaidnieks sejā.

Kā izskatās slēpta nedrošība?

Vienkāršiem vārdiem sakot, nedrošība ir iekšēja neaizsargātības sajūta, šaubas par sevi, saviem spēkiem un uzskatiem. Kā skaidro licencēta profesionālā konsultante Dženisa Holanda:

“Tas bieži ir saistīts ar neatrisinātām pagātnes traumām vai neapmierinātām vajadzībām. Tas noved pie paaugstinātas modrības stāvokļa, kad mēs nemitīgi meklējam ārēju atbalstu, pārlieku analizējam savu rīcību un šaubāmies par savu vērtību.”

Lūk, daži no izplatītākajiem, bet bieži nepamanītajiem slēptas nedrošības signāliem:

• Hroniska atvainošanās. Ja jūs sakāt “piedodiet” vai “atvainojiet” par visu – par to, ka ienācāt telpā, ka uzdevāt jautājumu, vai pat par to, ka kāds cits jums uzskrēja virsū – tas ir trauksmes signāls. Pārlieka atvainošanās signalizē zemapziņai un apkārtējiem, ka jūs jūtaties kā traucēklis, ka jums nav tiesību aizņemt telpu vai laiku. Tā ir vēlme būt “mazam” un nevienu neapgrūtināt.

• Grūtības pieņemt komplimentus. Kad kāds jūs paslavē, vai jūsu pirmā reakcija ir noraidījums? “Ak, tas nekas nav,” vai “Man vienkārši paveicās,” vai “Šī vecā kleita?”. Atgrūžot uzslavas, jūs it kā pasakāt: “Es neesmu tā vērts.” Tas ne tikai samazina jūsu vērtību citu acīs, bet arī grauj jūsu pašu pašcieņu.

• Nemitīga apstiprinājuma meklēšana. “Vai es izskatos normāli?”, “Vai tu uz mani nedusmojies?”, “Vai es pareizi izdarīju?”. Ja jūs spējat justies mierīgi tikai pēc tam, kad kāds cits ir devis “zaļo gaismu”, jūs esat atkarīgs no ārējā vērtējuma. Jūsu iekšējais kompass ir nodots citu rokās.

• Noslēgtība un izvairīšanās. Reizēm šķiet vieglāk paklusēt un “neizlekt”, lai tikai neizskatītos muļķīgi. Jūs atsakāties no uzaicinājumiem, izvairāties no acu kontakta un sarunām, lai gan sirdī vēlaties piederību. Rezultāts ir vientulība un sāpīga sajūta, ka neviens jūs patiesībā nepazīst un nesaprot.

• Slēpts perfekcionisms. Vēlme visu izdarīt ideāli bieži vien nav tieksme pēc kvalitātes, bet gan bruņas pret kritiku. “Ja es visu izdarīšu perfekti, neviens nevarēs mani sāpināt.” Ja jūs atliekat darbus (prokrastinējat), jo baidāties, ka rezultāts nebūs ideāls, tā ir nedrošība, kas maskējas par augstiem standartiem.

 Lielīšanās un bravūra.

Paradoksāli, bet visskaļākie cilvēki telpā bieži ir visnedrošākie. Pārspīlēti stāsti par panākumiem, nemitīga vēlme būt uzmanības centrā un citu pārtraukšana ir veids, kā noslēpt bailes. Bailes, ka, esot vienkāršs un īsts, jūs nebūsiet pietiekami labs.

 Skaudība un salīdzināšana.

Ja citu panākumi liek jums justies sliktāk, tas norāda uz “trūkuma domāšanu”. Jums šķiet, ka veiksmes pīrāgs ir ierobežots  ja kādam ir vairāk, jums paliek mazāk. Tas grauj pašapziņu un neļauj priecāties ne par citiem, ne sevi.

 Vēlme izpatikt visiem (“People-pleasing”).

Jūs baidāties pateikt “nē”. Jūs piekrītat darīt lietas, ko nevēlaties, uzņematies papildu pienākumus, lai tikai kādu neaizvainotu. Jums šķiet, ka mīlestība un pieņemšana ir jānopelna, esot “ērtam”. Bet patiesībā, cenšoties būt labs visiem, jūs nododat paši sevi.

Rīcības plāns.

Kā atgūt varu pār savu dzīvi?

Labā ziņa ir tāda, ka pārliecība ir muskuļu grupa, ko var uztrenēt. Lūk, pārbaudīti soļi, kas strādā, ja tos praktizē regulāri:

1. Vērojiet sevi bez nosodījuma. Kļūstiet par savas dzīves detektīvu. Piefiksējiet brīžus, kad gribas nevietā atvainoties vai kad jūtat skaudību. Nevis rājiet sevi (“Ak, es atkal esmu nedrošs!”), bet vienkārši konstatējiet faktu. Apzināšanās ir pirmais solis uz pārmaiņām. Īsas piezīmes telefonā vai dienasgrāmata palīdzēs ieraudzīt paternus jeb uzvedības modeļus.

2. Pateicības spēks. Katru vakaru pierakstiet trīs lietas, par kurām esat pateicīgs – sev, citiem, pasaulei. Tas nav vienkārši jauks rituāls; tas bioloģiski pārprogrammē smadzenes pamanīt labo un vērtīgo, tādējādi ceļot pašvērtējumu.

3. Apklusiniet iekšējo kritiķi. Ja galvā skan balss: “Tu nekam nederi, tu nevarēsi,” uzdodiet sev jautājumu: “Vai es to teiktu savam labākajam draugam?” Ja atbilde ir “nē”, tad kāpēc jūs to sakāt sev? Nomainiet kritiku pret atbalstu. “Es pamēģināšu, un pat ja nesanāks, es mācīšos.”

4. Mainiet salīdzināšanas fokusu. Pārtrauciet ritināt sociālos tīklus ar domu “viņiem iet labāk”. Tā ir vitrīna, nevis realitāte. Savas iekšējās sajūtas salīdzināt ar citu ārējo tēlu ir negodīgi pret sevi. Atcerieties,ka vienīgais mērogs esat jūs pats.

5. Novelciet robežas. Mācieties teikt “nē”. Tas sākumā ir baisi, bet ārkārtīgi atbrīvojoši. “Nē” tam, kas jums neder, ir “Jā” jūsu pašu vērtībām un veselībai. Cilvēki, kuri jūs ciena, pieņems jūsu robežas. Tie, kuri nepieņems, iespējams, vienkārši izmantoja jūsu nedrošību.

6. Veidojiet atbalsta komandu. Mēs esam vidējais aritmētiskais no tiem cilvēkiem, ar kuriem pavadām laiku. Ja apkārt ir kritizētāji un manipulatori, pārliecību uzaudzēt ir grūti. Meklējiet tos, kuri jūs iedvesmo, atbalsta un ar kuriem kopā ir viegli.

Lūgt palīdzību nav vājums, tā ir gudrība.

Nedrošība ir dabiska cilvēka sastāvdaļa. Tā apmeklē pat visvarenākos valdniekus un veiksmīgākos uzņēmējus. Atšķirība ir tajā, vai mēs ļaujam tai vadīt mašīnu, vai sēdinām to aizmugurējā sēdeklī. Veselīga pārliecība nav skaļa un uzbāzīga. Tā ir klusa, mierīga zināšana, ka ar tevi viss ir kārtībā.

Es nezinu, kā jums, bet es jau esmu sācis savu cīņu par pašcieņu un robežām. Tā ir cīņa nevis pret pasauli, bet par sevi par to, lai būtu tāds, kāds esmu patiesībā, bez maskām un bailēm.

Un, zināt ko?

Sāksim to tieši šodien. Kāpēc gaidīt rītdienu, lai justos savas dzīves Cēzars?

Labu Dienu!