Kāpēc elpa? Ikviens no mums zina zelta likumu, zobi jātīra divas reizes dienā, no rīta un vakarā, lai nodrošinātu svaigu elpu un saglabātu mutes veselību. Tā ir rutīna, kas ieaudzināta jau no bērnības.
Taču daudzi ir saskārušies ar nepatīkamu un mulsinošu situāciju: pat tūlīt pēc rūpīgas zobu tīrīšanas ar birsti un pastu, no mutes joprojām jūtama nelāga smaka. Šī problēma var radīt nopietnu diskomfortu un mazināt pašapziņu.
Zobārsti un veselības speciālisti skaidro, ka cēlonis bieži vien slēpjas dziļāk par zobu virsmu, un vienkārša tīrīšana nespēj to atrisināt. Izpratne par patiesajiem iemesliem ir pirmais solis ceļā uz ilgstoši svaigu elpu.
Mīts par ideāli tīriem zobiem.
Problēma ar sliktu elpu, medicīniski sauktu par halitozi, visbiežāk sākas ar šķietami nenozīmīgu neuzmanību pret mutes dobuma higiēnas detaļām. Daudzi ir pārliecināti: ja zobi ir iztīrīti, tad viss ir kārtībā. Taču patiesībā ar zobu birsti mēs paveicam tikai daļu no darba.
Lielākā kļūda ir ignorēt telpu starp zobiem. Zobu birstes sariņi, pat vismodernākie un dārgākie, nespēj pilnībā iztīrīt šaurās spraugas, kurās neizbēgami uzkrājas sīkas ēdiena paliekas.
Šīs daļiņas kļūst par lielisku barotni anaerobajām baktērijām un mikroorganismiem, kuriem nav nepieciešams skābeklis un kuri savas dzīvības procesu rezultātā izdala gaistošus sēra savienojumus. Tieši šīs gāzes ir atbildīgas par specifisko, nepatīkamo smaku, kas atgādina pūstošas olas vai kāpostus.
Tādēļ zobu diega vai starpzobu birstīšu lietošana nav ieteikums, bet gan obligāta ikdienas higiēnas sastāvdaļa. Ja šīs vietas netiek regulāri tīrītas, ēdiena atliekas sāk sadalīties jau dažu stundu laikā, radot noturīgu un grūti nomācamu aromātu.
Apslēptais vaininieks jūsu mēle.
Pat ja jūs perfekti tīrāt zobus un diegojat starpzobu spraugas, baktērijas joprojām atrod vietas, kur paslēpties. Viena no iecienītākajām ir mēles virsma. Mēle nav gluda; to klāj sīkas kārpiņas (papillas), starp kurām uzkrājas miljoniem mikroorganismu, atmirušās šūnas un ēdiena paliekas, veidojot baltu vai dzeltenīgu aplikumu.
Tieši šī vide ir ideāla iepriekš minēto sēra savienojumus ražojošo baktēriju attīstībai. Tās īpaši aktīvi vairojas mēles aizmugurējā daļā, kur skābekļa piekļuve ir ierobežota un kurai ar zobu birsti ir grūtāk piekļūt.
Tāpēc zobārsti un higiēnisti vienbalsīgi iesaka tīrīt ne tikai zobus, bet arī mēli. Visefektīvāk to darīt ar speciālu mēles skrāpi, kas mehāniski noņem aplikuma slāni. Ja skrāpja nav pa rokai, var izmantot arī zobu birstes aizmugurējo, rievoto daļu vai pat tējkaroti.
Zobu pasta ar piparmētru garšu var uz īsu brīdi nomaskēt smaku, taču, ja baktēriju kolonijas uz mēles paliek neskartas, problēma ļoti ātri atgriezīsies.
Sausas mutes dilemma.
Vēl viens biežs svaigas elpas ienaidnieks ir sausums mutē jeb kserostomija. Siekalām ir daudz svarīgāka loma, nekā mums šķiet. Tās ne tikai mitrina mutes dobumu, bet darbojas arī kā dabisks tīrīšanas mehānisms.
Siekalas aizskalo ēdiena paliekas, neitralizē skābes, kas veicina kariesa attīstību, un satur fermentus, kas cīnās ar kaitīgajām baktērijām.
Kad siekalu izdale samazinās, mutes dabiskā pašattīrīšanās spēja tiek traucēta. Baktērijas sāk vairoties nekontrolēti, un slikta elpa ir neizbēgama. Sausumu mutē var izraisīt dažādi faktori:
Medikamenti: Daudzas zāles, piemēram, antidepresanti, antihistamīni (pretalerģijas līdzekļi) un asinsspiedienu pazeminoši preparāti, kā blakusparādību izraisa siekalu sekrēcijas samazināšanos.
Dzīvesveids: Kafija un alkohols dehidratē organismu un sausina gļotādu. Kofeīns tieši samazina siekalu veidošanos. Elpošana caur muti, īpaši miega laikā, arī noved pie izteikta sausuma.
Mutes skalojamie līdzekļi: Paradoksāli, bet daži mutes skalojamie līdzekļi, kas sola svaigu elpu, satur lielu daudzumu alkohola, kas ilgtermiņā tikai pastiprina mutes sausumu un pasliktina situāciju.
Novecošana, ar gadiem siekalu dziedzeru funkcija var dabiski vājinās.
Lai cīnītos ar sausumu mutē, dienas laikā ieteicams dzert daudz ūdens, košļāt bezcukura košļājamo gumiju (tas stimulē siekalu izdalīšanos) un izvairīties no dehidratējošiem produktiem.
Kad jūsu diēta un ieradumi runā caur elpu.
Dažkārt sliktas elpas cēlonis ir meklējams nevis mutē, bet gan mūsu organismā kopumā. Produkti ar spēcīgu aromātu, piemēram, ķiploki, sīpoli un asi garšaugi, satur gaistošus savienojumus.
Kad mēs tos apēdam, šīs vielas uzsūcas asinīs, nonāk plaušās un tiek izelpotas kopā ar gaisu. Tāpēc ķiploku smaku nevar pilnībā novērst ne ar zobu tīrīšanu, ne mutes skalojamo līdzekli, tā burtiski nāk no organisma iekšienes un izzūd tikai tad, kad vielas ir pilnībā pārstrādātas.
Smēķēšana ir vēl viens būtisks faktors.
Tabakas dūmu daļiņas nosēžas mutes dobumā, uz gļotādas un plaušās, radot specifisku, nepatīkamu “smēķētāja elpu”. Turklāt tabaka, līdzīgi kā alkohols, spēcīgi sausina mutes gļotādu, radot labvēlīgus apstākļus baktēriju augšanai un pastiprinot problēmu.
Slikta elpa kā signāls par nopietnākām slimībām.
Ja mutes higiēna ir nevainojama, uzturā nav produktu ar asu smaržu, bet problēma nepāriet, ir vērts kļūt uzmanīgam. Noturīga slikta elpa var būt ne tikai kosmētiska problēma, bet arī svarīgs organisma signāls par kādu slēptu veselības problēmu.
Zobārstnieciskas problēmas: Smaganu iekaisums (gingivīts) vai nopietnāka slimība – periodontīts – rada dziļas smaganu “kabatas” ap zobiem, kurās uzkrājas baktērijas un strutas. Arī neārstēts kariess, zobu abscess vai slikti pielāgotas protēzes var kļūt par infekcijas perēkli.
LOR orgānu slimības: Hronisks sinusīts, deguna blakusdobumu iekaisums vai mandeļu iekaisums (tonsilīts) var izraisīt sliktu elpu. Uz mandelēm var veidoties tā sauktie “mandeļu akmeņi” – sacietējuši baktēriju, gļotu un pārtikas atlieku veidojumi, kas izdala ļoti nepatīkamu smaku.
Kuņģa un zarnu trakta problēmas: Atviļņa slimība (GERD), kad kuņģa skābe paceļas uz augšu pa barības vadu, var radīt skābu, nepatīkamu smaku mutē.
Sistēmiskas slimības: Dažkārt elpas aromāts var norādīt uz specifiskām vielmaiņas problēmām. Piemēram, cukura diabēta komplikāciju – ketoacidozes – gadījumā, kad cukura līmenis asinīs ir nekontrolēti augsts, elpai parādās raksturīga augļu vai acetona smarža. Nieru vai aknu mazspējas gadījumā elpa var iegūt zivju vai amonjaka aromātu.
Tādēļ, ja rūpīga higiēna un dzīvesveida izmaiņas nesniedz rezultātus, vizīti pie ārsta nevajadzētu atlikt. Sākotnēji jādodas pie zobārsta vai zobu higiēnista, lai izslēgtu mutes dobuma problēmas.
Ja tās netiek atklātas, nākamais solis ir konsultācija ar ģimenes ārstu, kurš palīdzēs atrast patieso cēloni. Slikta elpa nav tikai neērtība – tas ir signāls, kurā ir vērts ieklausīties.
Labu Dienu un Veselību!
