Kauns bieži iet līdzās vainas apziņai. Domāju, neviens neapstrīdēs faktu, ka dzīves ceļš ir sarežģīts un līkumains. Mēs saskaramies ar dažādām emocijām,kā prieku, skumjām, dusmām, bailēm.
Taču ir divas emocijas, kuras bieži staigā roku rokā, mēdz tikt jauktas, un kuru ietekme uz mūsu labsajūtu un rīcību var būt milzīga: kauns un vainas apziņa. Lai patiesi izprastu vainas apziņas dabu un tās lomu mūsu dzīvē, ir būtiski vispirms nodalīt šos divus jēdzienus.
Kauns ir atdalāms no vainas apziņas.
Sākumā ierosinu atšķirt kauna un vainas apziņas jēdzienus. Lai to vienkāršotu un padarītu saprotamāku, lai varam teikt:
• Kauns ir emocija, kas skar mūsu būtību, mūsu “es”. Tā rodas, kad mēs uzskatām, ka esam slikti, defektīvi vai nepietiekami labi. Kauns liek mums justies pakļautiem citu (reālam vai iedomātam) spriedumam, liek vēlēties pazust, noslēpties. Kauna centrā ir pārliecība: “Es esmu slikts cilvēks.”
• Kauns bieži vien ir saistīts ar to, kā mūs uztver citi vai kā mēs domājam, ka mūs uztver. Lai justu kaunu, bieži ir nepieciešams “skatītājs” – cits cilvēks, kura priekšā mēs jūtamies pazemoti vai atmaskoti, vai vismaz iekšējs priekšstats par citu iespējamo nosodījumu.
• Vainas apziņa, turpretī, ir emocija, kas fokusējas uz mūsu rīcību vai bezdarbību. Tā rodas, kad mēs apzināmies, ka esam izdarījuši kaut ko nepareizu, nodarījuši pāri citam, pārkāpuši savas morālās normas vai kā citādi kļūdījušies.
• Vainas apziņas centrā ir pārliecība: “Es izdarīju kaut ko sliktu.” Tā parasti izraisa nožēlu, vēlmi labot situāciju vai atvainoties. Vainas apziņa var pastāvēt arī bez cita cilvēka klātbūtnes vai zināšanas – pietiek ar pašu situāciju un mūsu apziņu par to. Jūs pareizi norādāt, ka vainas apziņa ir “pēc būtības paša priekšā”. Mēs paši esam tie, kas apzinās kļūdu vai pārkāpumu, neatkarīgi no tā, vai citi to zina vai nē.
Šī atšķirība ir svarīga, jo kauns mēdz būt daudz destruktīvāks. Tas grauj mūsu pašvērtību un liek mums justies bezcerīgiem. Vainas apziņa, savukārt, ja tā ir veselīga un samērīga, var būt signāls, kas liek mums apzināties savu atbildību un mudina mūs mācīties, labot kļūdas un augt kā personībai.
Vainas apziņa, kas tā patiesībā ir?
Vainas apziņa ir sarežģīts psiholoģisks un emocionāls stāvoklis. Tā nav tikai “sliktas sajūtas” par kaut ko izdarītu. Tā ir mūsu iekšējā morālā kompasa atbilde uz mūsu rīcību.
Tā ir kā iekšējs signalizācijas zvans, kas liecina, ka kaut kas mūsu uzvedībā ir bijis pretrunā ar mūsu vērtībām, pārliecību vai sabiedrības normām. Dzīves tiesnesis mums var uzrādīt “sarkanās kartītes”.
Metafora par “sarkanās kartītes” parādīšanu sev ir ļoti precīza. Vainas apziņa patiešām nozīmē, ka mēs paši sevi vērtējam, nosodām un piešķiram sev sodu, emocionālu diskomfortu, sevis pārmešanu, pašapsūdzību.
Lai tiktu galā ar šo smagumu, bieži ir nepieciešams mainīt savu skatījumu uz situāciju un sevi pašu.
Vainas apziņa un pagātnes spēks.
Viens no vainas apziņas raksturīgākajiem aspektiem, ir tās nemainīgā orientācija uz pagātni. Mēs jūtamies vainīgi par to, ko mēs izdarījām vai neizdarījām.
Par vārdiem, kas tika pateikti vai noklusēti, par lēmumiem, kas tika pieņemti vai nepieņemti, par pieļautajām kļūdām. Mūsu prāts atkārtoti atgriežas pie šiem brīžiem, analizējot, pārdzīvojot un pārmetot.
Šī atgriešanās pagātnē var būt mokoša, jo neviens no mums nevar ceļot laikā. Mēs nevaram atsaukt pateiktos vārdus, labot pieņemtos lēmumus vai mainīt notikušo.
Tad kāda gan ir jēga nepārtraukti atskaņot šo “plati” savā galvā? Vai tas kaut kā palīdz mainīt situāciju, kas jau ir pagājusi? Atbilde ir skaidra- nē. Pagātne ir fiksēta un nemainīga realitāte.
IESAKU Izturēties pret savu pagātni tāpat kā pret citiem nekontrolējamiem faktoriem, kā laika apstākļiem, inflāciju, bezdarbu.
Mēs nevaram mainīt šīs lietas, tāpēc mēs tās vienkārši pieņemam kā realitāti. Tāpat mums ir jāpieņem mūsu pagātnes notikumi, tostarp mūsu kļūdas un tās rīcības, par kurām jūtamies vainīgi.
Tas nenozīmē, ka mēs tās attaisnojam, bet gan ka mēs pieņemam faktu, ka tās ir notikušas. Šī pieņemšana ir pirmais solis, lai atbrīvotos no pagātnes važām.
Tiesības kļūdīties vai mīts par nevainību.
Vārdi “Tev, nez kāpēc šķiet, ka neviens cits izņemot tevi, nepieļauj kļūdas” trāpa tieši mērķī. Mēs bieži esam nesamērīgi kritiski pret sevi.
Mēs redzam citus kļūdāmies un spējam būt saprotoši vai piedodoši, bet pret sevi pieļaujam nulles toleranci. Mēs uzskatām, ka mums ir jārīkojas tikai “pareizi” un jebkura atkāpe no šī “pareizā” izraisīs vainas sajūtu.
Rodas pamatots jautājums: kāpēc mēs sev uzliekam šādu nepanesamu nastu?
Kāpēc mēs domājam, ka mums ir jābūt perfektiem? Dažkārt tas izriet no audzināšanas, sabiedrības spiediena, bailēm tikt nosodītiem vai dziļi iesakņojušās pārliecības, ka mūsu vērtība ir atkarīga no mūsu nevainojamības.
Taču realitāte ir šāda, teikšu visiem zināmo frāzi: “Kļūdīties ir cilvēcīgi!”
Absolūti katrs cilvēks uz šīs planētas pieļauj kļūdas, lielākas vai mazākas, nozīmīgākas vai mazāk nozīmīgas. Mēs mācāmies un augam tieši caur savām kļūdām.
Tās ir kā atgriezeniskā saite, kas palīdz mums saprast, kas strādā un kas ne.
Protams, kas ir mums svarīgi un kas prasa izmaiņas. Ir pienācis laiks atzīt un pieņemt šo universālo patiesību: cilvēki kļūdās, un jūs un es neesam izņēmums. Dzīve patiešām nav pēc kāda iepriekš uzrakstīta scenārija.
Mēs nevaram un mums pat nevajag uzvesties kā roboti pēc stingriem vadmotīviem. Mēs reaģējam uz situācijām, pieņemam lēmumus, bieži vien ierobežotas informācijas apstākļos, un reizēm kļūdāmies.
Tā ir daļa no procesa. Mācīšanās piedot sev par šīm kļūdām ir viena no svarīgākajām prasmēm, ko varam attīstīt savas emocionālās labsajūtas labad.
Pašpiedosana nav kļūdas attaisnošana, tā ir sevis atbrīvošana no tās važām, lai varētu iet tālāk.
Vainas tiesnesis vai personalizācijas slazds.
Kurš ir tas, kurš mums pasaka, ka esam vainīgi, un kurš to pierāda. Bieži vien šis tiesnesis ir mēs paši. Mūsu iekšējā balss, mūsu pašu pārliecības par to, kā “vajadzētu” būt.
Taču mēs tik ļoti ļaujamies šai iekšējai tiesāšanai, ka bieži nepakļaujam savu “vainu” racionālam un kritiski vērtējumam. Mēs pieņemam to kā absolūtu patiesību.
Šeit parādās fenomens, ko jūs nosaucāt par personalizāciju. Tā ir kognitīva kļūda, domu sagrozījums, kurā mēs uzņemamies nesamērīgu vai pat pilnīgu atbildību par notikumiem, kuriem mēs vai nu neesam vispār bijuši klāt, vai arī mūsu loma bijusi ļoti neliela.
Mēs ticam, ka viss notiek mūsu dēļ, pateicoties mūsu līdzdalībai vai mūsu bezdarbībai. Mūsu lepnums (vai drīzāk, trauslais ego, kas mēģina kontrolēt pasauli) liek mums domāt, ka mēs esam visu notikumu centrālie tēli un cēloņi.
Šis personalizācijas slazds ir īpaši mānīgs vainas apziņas kontekstā. Mēs varam justies vainīgi par lietām, kas patiešām nebija mūsu kontrolē.
Piemēram, vainot sevi par kāda cita nelaimi, pat ja mūsu rīcība nebija tiešais cēlonis, vai justies atbildīgiem par situāciju, kurā bija iesaistīti daudzi faktori un cilvēki.
Lai izkļūtu no šī slazda, ir būtiski veikt racionālu analīzi jo ir vērts atrast neapgāžamus pierādījumus tam, ka notikušais patiešām bija jūsu rīcības vai bezdarbības tiešs un neizbēgams rezultāts. Vai bija citi faktori? Citu cilvēku lēmumi? Neparedzēti apstākļi?
Ļoti bieži mēs atklājam, ka mūsu loma bija tikai viena no daudzām, vai pat nenozīmīga. Novelt visu notikušo tikai uz savu rēķinu ir ne tikai netaisnīgi pret sevi, bet arī nereālistiski. Pasaule ir sarežģīta, un notikumi reti ir viena cilvēka rīcības sekas.
Vaina vai žēlums?
Vēl viens svarīgs aspekts ir tas, ka aiz šķietamas vainas apziņas reizēm var slēpties kaut kas cits – žēlums pret sevi. Tas ir smalks, bet būtisks atšķirības punkts. Kamēr veselīga vainas apziņa mudina uzlaboties un labot kļūdas, žēlums pret sevi saistībā ar pagātnes “kļūdām” bieži vien ir attaisnojums palikt stagnācijā un nerīkoties.
Šo stāvokli var raksturot: “Taisot plānus nākotnei, tu tomēr uz priekšu netiec.” Mūsu smadzenes it kā saka: “Ak, es izdarīju tik lielu kļūdu tajā reizē. Es jūtos tik vainīgs un sagrauts. Kā gan es tagad varētu riskēt darīt kaut ko jaunu? Es noteikti visu vēl vairāk sabojāšu.”
Vainas apziņa šajā gadījumā kļūst par komforta zonu, dīvainu, sāpīgu komforta zonu. Mēs “ciešam” par pagātnes kļūdu, un šī “ciešana” kalpo kā attaisnojums neuzņemties atbildību par savu tagadni un nākotni. Tā pasargā mūs no jauniem izaicinājumiem un potenciālām jaunām “kļūdām”.
Piemēram, vainas sajūtu pēc šķiršanās, pat ja laulība bija lemta neveiksmei, ir klasisks gadījums. Cilvēks iesprūst pagātnē, nepārtraukti analizējot un vainojot sevi par visu, kas notika (vai nenotika), un šī fiksācija uz pagātni neļauj emocionāli atveseļoties un veidot jaunas, veselīgas attiecības.
Žēlojot sevi un slēpjoties aiz pagātnes “neveiksmēm”, mēs paši sev bloķējam ceļu uz priekšu.
Ir jāsaprot, ka skatīšanās nākotnē prasa atteikšanos no šī žēluma pret sevi. Tas prasa drosmi atzīt, ka pagātne bija tāda, kāda tā bija, ar tās kļūdām un sāpēm, bet tā nedefinē mūs mūžīgi. Mēs nedrīkstam ļaut pagātnes ēnām noteikt mūsu nākotni.
Nožēla kā mācību stunda.
Nav jēgas domāt par pagātnes notikumiem un izjust vainu, ja vien mēs neesam gatavi izdarīt attiecīgus secinājumus. Vainas apziņas patiesā vērtība, ja tā tiek izmantota konstruktīvi, slēpjas tās spējā darboties kā signāls pārmaiņām.
Tā norāda uz jomām, kurās mēs varētu būt rīkojušies labāk, kurās mūsu uzvedība nesaskanēja ar mūsu vērtībām, vai kurās mēs esam nodarījuši kaitējumu. Tāpēc daudz produktīvāk ir nevis ieslīgt pašpārmetumos, bet gan saprast:
1. Kas tieši notika nepareizi? Veikt godīgu, bet objektīvu analīzi. Kas bija mana loma? Kas bija citu lomas? Kādi apstākļi ietekmēja situāciju?
2. Ko es no tā varu mācīties? Kādas ir galvenās atziņas? Ko es sapratu par sevi, par citiem, par situāciju?
3. Kā es varu rīkoties citādi nākotnē? Kā es varu izvairīties no līdzīgām kļūdām? Kā es varu labāk reaģēt līdzīgās situācijās? Kā es varu kompensēt vai labot nodarīto (ja tas ir iespējams)?
Šī ir atšķirība starp destruktīvu vainu un konstruktīvu nožēlu. Nožēla liek mums mācīties un mainīties. Vaina ir kā važas jo tā mūs bremzē, iesloga pagātnē un neļauj īstenot savus nākotnes plānus. Mēs esam paralizēti, baidoties atkārtot kļūdu, tāpēc nedarām neko.
Pienācis laiks nomest važas!
Atbrīvošanās no pārmērīgas un destruktīvas vainas apziņas ir nepieciešams solis pilnvērtīgai dzīvei. Tas nenozīmē atbildības noliegšanu par savām reālajām kļūdām, bet gan atteikšanos no pastāvīgas pašpārmetumu nasta un sevis sodīšanas.
Ēriha Marijas Remarka vārdi no grāmatas “Laiks dzīvot un laiks mirt” ir dziļi patiesi: “Sirdsapziņa parasti moka nevis tos, kuri ir vainīgi, bet gan nevainīgos”.
Bieži tie, kuriem ir visjutīgākā sirdsapziņa un spēja izjust empātiju un atbildību, ir tie, kuri visvairāk mokās ar vainas apziņu, pat par lietām, kurās viņu vaina ir neliela vai tās nav vispār.
Savukārt cilvēki, kuriem trūkst empātijas vai atbildības sajūtas, var viegli nodarīt pāri citiem un nejust nekādu vainu. Šī atziņa var palīdzēt saprast, ka jūsu vainas apziņa, lai arī mokoša, reizēm var būt pazīme par veselīgu morālo kompasu, pat ja tā ir kļuvusi pārmērīga vai neadekvāta situācijai.
Ir svarīgi saprast, ka katrs cilvēks risina un apstrādā savas kļūdas un vainas sajūtas atšķirīgi. Vēršanās pie pagātnes var būt konstruktīva, tieši tad, ja tā palīdz mums izprast savu rīcību, tās sekas un mācīties no tām.
Tas ir process, kas ved uz sevis izpratni un attīstību. Taču, ja šī vēršanās pie pagātnes pārvēršas par bezgalīgu pašpārmetumu ciklu, par lieku jūtu “mākoni”, kas aptumšo mūsu tagadni, tas vairs nav veselīgi. Tas ietekmē mūsu pašreizējo dzīvi, attiecības, darbaspējas un vispārējo labsajūtu.
Kā aizmirst bijušo vainu vai kā iet tālāk?
“Aizmirst” varbūt nav precīzākais vārds, jo pieredze paliek ar mums. Drīzāk runa ir par to, kā integrēt šo pieredzi veselīgā veidā un neļaut tai mūs definēt vai paralizēt.
1. Pieņemiet Pagātnes Nemainību: Šis ir fundamentāls solis. Pagātne ir notikusi. Tā ir fiksēta. Kā jau runājām, jūs nevarat to mainīt. Mēģināt to darīt savā prātā ir kā mēģināt pārcelt kalnus ar rokām, bezcerīgi un iztukšojoši.
Katram cilvēkam ir kļūdas, neveiksmes un grūti pagātnes mirkļi. Pieņemiet šo realitāti. Tas nenozīmē, ka jums tas patīk, bet gan ka jūs atzīstat, ka tas ir noticis un to nevar labot.
2. Mācieties no Pieredzes: Šis ir vainas apziņas potenciāli produktīvais aspekts. Ja esat izdarījuši kļūdas vai piedzīvojuši neveiksmes, uzdodiet sev jautājumus, kas vērsti uz nākotni: Ko es no šīs situācijas iemācījos? Ko es sapratu par sevi? Par citiem?
Ko es darīšu citādi nākamreiz? Kā es varu izmantot šo pieredzi, lai attīstītu sevi un novērstu līdzīgas situācijas nākotnē? Koncentrējieties uz mācībām, nevis uz pārmetumiem.
3. Identificējiet Savu Reālo Atbildību: Atkal atgriežamies pie personalizācijas. Godīgi novērtējiet, cik liela bija jūsu patiesā atbildība par notikušo. Kas bija jūsu kontrolē, un kas nebija? Atšķiriet, kas bija jūsu rīcības vai bezdarbības sekas, un kas bija citu cilvēku rīcības vai ārēju apstākļu rezultāts. Uzņemieties atbildību par savu daļu, bet ne par visu.
4. Veiciet Kompensāciju vai Labošanu (ja iespējams): Ja jūsu rīcība ir nodarījusi kaitējumu citam, patiesa atvainošanās un, ja iespējams, mēģinājums labot nodarīto var palīdzēt atvieglot vainas sajūtu. Šī ir aktīva rīcība, kas vērsta uz sekām, nevis pasīva grimšana pašpārmetumos. Dažreiz nav iespējams labot tieši, bet var kompensēt citā veidā vai vienkārši no sirds atvainoties.
5. Sadarbība ar Emocijām:
Jūs ļoti pareizi uzsverat, ka emocijas nedrīkst noslēpt vai nomelnot. Vaina ir emocija. Atļaujiet sev to izjust, bet neļaujiet tai jūs aprīt. Mēģiniet saprast, ko tā jums stāsta. Emocionāla izlāde var būt ļoti noderīga – izrunāšanās ar uzticamiem draugiem vai ģimenes locekļiem, žurnāla rakstīšana, fiziskas aktivitātes.
Ja vainas sajūta ir nomācoša, ilgstoša un traucē jūsu ikdienas dzīvi, meklējiet profesionālu palīdzību. Psihologs vai psihoterapeits var palīdzēt izprast vainas saknes un iemācīties veselīgus tās pārvarēšanas mehānismus.
6. Attīstiet piedosanas Prasmi: Šī ir, iespējams, vissvarīgākā prasme. Pašpiedosana nav viegla, bet tā ir atbrīvojoša. Tā ir apzināta izvēle atbrīvot sevi no pagātnes kļūdu nasta. Tā nenozīmē, ka jūs atzīstat kļūdu par nenozīmīgu vai attaisnojat savu rīcību.
Tā nozīmē, ka jūs pieņemat savu cilvēcību, savu tiesības kļūdīties, un atbrīvojat sevi no pastāvīgās sevis sodīšanas. Tas ir kā teikt sev: “Jā, es kļūdījos. Es no tā mācos un esmu gatavs iet tālāk. Es esmu pelnījis atbrīvoties no šīs nastas.” piedosana ir process, kas prasa laiku un apzinātu praksi.
7. Pārorientējiet Uzmanību uz Tagadni un Nākotni: Tā vietā, lai nepārtraukti gremdētos pagātnē, apzināti pārvietojiet savu uzmanību uz to, ko varat darīt tagad un nākotnē. Kā jūs varat dzīvot saskaņā ar savām vērtībām šodien? Kādas pozitīvas darbības varat veikt? Kā varat veidot labāku nākotni?
Beidzot rakstu konkretizēšu domu.
Vainas apziņa ir spēcīga un sarežģīta emocija. Tā var būt gan traucēklis, gan potenciāls dzinējspēks.
Ja tā kļūst pārmērīga, ir nesamērīga ar situāciju, vai tiek izmantota kā attaisnojums inercei un žēlumam pret sevi, tā kļūst par destruktīvu spēku, kas mūs iesloga pagātnē un liedz dzīvot pilnvērtīgu tagadni un veidot nākotni. Tā darbojas kā tās važas, ko mums ir pienācis laiks nomest.
Taču, ja mēs iemācāmies to izprast, nodalīt no kauna, racionāli analizēt tās cēloņus un izmantot to kā signālu mācībām un izaugsmei, tā var kļūt par vērtīgu instrumentu mūsu personīgajā attīstībā.
Tā var mums palīdzēt apzināties savu atbildību, labot savas kļūdas (cik tas ir iespējams) un rīkoties saskaņā ar savām vērtībām nākotnē.
Atcerieties, ka cilvēks mainās, attīstās un nepārtraukti mācās no pieredzes. Bijušās vainas un kļūdas ne vienmēr ir tikai negatīvas.
Tās var būt nozīmīgas mācību stundas un iespējas izaugt un mainīties, ja vien mēs esam gatavi tās pieņemt, no tām mācīties, piedot sev un doties tālāk.
Atbrīvojoties no pārmērīgas vainas apziņas nastas, mēs atbrīvojam enerģiju un telpu savai attīstībai, laimei un spējai veidot tādu dzīvi, kādu patiesi vēlamies.
Labu Dienu un izturību šajā sevis izzināšanas ceļā!
