Sirmi mati, ja nopietni, tad daudziem tas ir nepatīkams atgādinājums par laika ritējumu un neizbēgamu novecošanu. Tomēr ne viss ir tā, kā līdz šim tika uzskatīts.
Jaunākie zinātnes atklājumi mums dod atbildi, ka matu krāsas zudums var nebūt tikai kosmētisks defekts vai vienkāršs vecuma rādītājs. Japānas zinātnieku veikts pētījums atklāj intriģējošu saistību starp matu nosirmošanu un organisma spēju sevi aizsargāt pret bīstamu onkoloģisku slimību vēzi.
Šis atklājums liek pārvērtēt mūsu attieksmi pret sirmiem matiem, iespējams, uztverot tos kā sava veida bioloģisku vairogu, nevis tikai kā novecošanas pazīmi.
Sākotnējais pētījums, kas galvenokārt tika veikts ar pelēm, atklāj, ka matu pigmenta zudums var būt blakusparādība dabiskam aizsardzības mehānismam. Šis mehānisms palīdz šūnām tikt galā ar DNS bojājumiem un novērš potenciāli ļaundabīgu audzēju veidošanos.
Lai gan rezultātus vēl ir pāragri tieši attiecināt uz cilvēkiem, tie sniedz aizraujošu ieskatu molekulārajos procesos, kas notiek mūsu ķermenī.
Sirmi mati, kāpēc cilvēki sāk sirmot?
Lai saprastu šo aizsardzības mehānismu, vispirms ir jāiedziļinās matu krāsas zuduma pamatā. Matu struktūra ir sarežģīts bioloģisks veidojums, kura krāsu nosaka pigments melanīns. Melanīnu ražo īpašas šūnas melanocīti, kas atrodas matu folikulos.
Šī visa procesa galvenie dalībnieki ir melanocītu cilmes šūnas (McSC), kas atrodas matu folikulu izliekuma (bulge) zonā. Šīs cilmes šūnas ir atbildīgas par jaunu melanocītu atjaunošanu un matu krāsošanu katrā matu augšanas ciklā.
Kamēr McSC funkcionē normāli un nodrošina melanīna piegādi, mati saglabā savu krāsu. Tomēr, ja šīs šūnas tiek bojātas vai izsīkst, pigments vairs netiek ražots, un mati kļūst balti vai sirmi.
Kā liecina Tokijas Universitātes (Japāna) pētnieku darbs, kas publicēts zinātniskajā žurnālā Nature Cell Biology, tieši McSC reakcija uz DNS bojājumiem ir atslēga šai saistībai.
Stresors, piemēram, oksidatīvais stress, ultravioletais starojums (UV), ķīmiskās vielas, iekaisums vai pat psiholoģisks stress, var radīt nopietnus DNS bojājumus. Nonākot šādā situācijā, šūnām ir jāizdara izvēle starp diviem ceļiem:
1. Dabiskā aizsardzība jeb “izslēgšanās”: Šūna pārtrauc dalīties, zaudē savu specifisko funkciju un izsīkst (kļūst sirmums), lai novērstu bojātas DNS tālāku nodošanu.
2. Bojājumu ignorēšana un dalīšanās turpināšana: Šūna turpina dalīties, neraugoties uz bojāto DNS, tādējādi palielinot risku kļūt par ļaundabīgu šūnu.
Sirmot, organisma bioloģiskais kompromiss.
Zinātnieki pētījumā konstatēja, ka, saskaroties ar nopietniem DNS bojājumiem īpaši divpavedienu DNS pārrāvumiem (double-strand breaks). McSC aktivizē sarežģītu molekulāro ceļu (p53-p21 signālsceļš), kas izraisa senodiferenciāciju (senodifferentiation).
Šis process nozīmē, ka cilmes šūnas pārveidojas par jau nobriedušām melanocītu šūnām, kuras pēc tam zaudē spēju dalīties un ar laiku atstāj folikulu. Galvenais ir tas, ka šīs šūnas faktiski pašiznīcinās vai “izslēdz sevi” no sistēmas, upurējot savu krāsošanas funkciju.
Šis upuris ir kritiski svarīgs. Tā vietā, lai kļūtu par potenciālu avotu onkoloģiskai slimībai (piemēram, melanomai, kas ir īpaši agresīva ādas vēža forma un veidojas no melanocītiem), šūna izvēlas drošāko ceļu, upurējot krāsu nākotnes veselības vārdā.
Tādējādi sirmošana nav neveiksme, bet gan organisma adaptīvs atbildes mehānisms un spēcīgs aizsardzības līdzeklis.
Intriģējošais secinājums: Sirms mats, iespējams, ir vizuāls pierādījums tam, ka konkrētais matu folikuls ir veiksmīgi likvidējis potenciāli bīstamu šūnu, kas varētu kļūt par vēža sākumu.
Tumšā puse.
Kad aizsardzības mehānisms izgāžas.
Pētījuma autori atklāja arī otru, tumšāku scenāriju. Eksperimentos, kad McSC tika pakļautas konkrētām kancerogēnām vielām (piemēram, 7,12 dimetilbenz[a]antracēns vai ultravioletais B starojums), kas ir zināmas kā vēzi izraisošas, šūnas dažkārt spēja izvairīties no “izslēgšanās” mehānisma.
Kancerogēnu ietekmē McSC neaktivizēja p53-p21 ceļu. Tās saglabāja savu spēju dalīties, pat ja to DNS bija bojāta. Šo stāvokli veicināja īpašs signāls (KIT liganda signālsceļš), kas ļāva šūnām ignorēt DNS bojājumus un turpināt darbu.
Šis ir bīstamais ceļš.
Ja bojātā šūna turpina dalīties un vairoties, tā rada klonu ar nestabilu genofondu, kas var strauji attīstīties par ļaundabīgu audzēju. Tādējādi pētījums liek domāt par dramatisku bioķīmisku izvēli katrā matu folikulā: sirmošana (drošs iznākums ar krāsas zaudēšanu) vai lielāks vēža risks (funkcijas saglabāšana, neraugoties uz bojājumu).
Šis atklājums ilustrē, ka sirmošana un vēzis (īpaši melanoma) var būt divas pretējas izpausmes vienai un tai pašai šūnu reakcijai uz stresu un DNS bojājumiem. Ja organisms izvēlas sirmot, tas novērš šūnas transformēšanos ļaundabīgā audzējā. Ja aizsardzības mehānisms izgāžas, šūna turpina dalīties, palielinot vēža risku.
Sirmi mati, kā unikāls bioloģisks marķieris.
Šie zinātniskie atklājumi piedāvā jaunu perspektīvu. Sirmi mati vairs nav tikai estētiska problēma, bet gan, iespējams, bioloģisks marķieris.
Pavisam nopietni, tas ir vizuāls signāls, ka organisms ir veiksmīgi izmantojis savu dabisko aizsardzības sistēmu, lai likvidētu potenciāli bīstamas šūnas.
Sirmošanas un aizsardzības faktori.
Tas, cik ātri un cik daudz matu nosirmo, ir atkarīgs no dažādiem faktoriem. Ģenētika spēlē milzīgu lomu, nosakot, kad McSC sāk izsīkt. Taču vides faktori un dzīvesveids var būt papildu “stresa” avots, kas liek šūnām izdarīt izvēli.
Stress.
Hronisks un akūts stress palielina oksidatīvo stresu organismā, kas var bojāt DNS. Lai gan pētījumos par pelēm tika pierādīts, ka smags stress var paātrināt sirmošanu, tas vienlaikus varētu arī liecināt par aktīvu aizsardzību.
UV starojums.
Ilgstoša saules iedarbība ir zināms kancerogēns. Pētījums liecina, ka UV var provocēt McSC gan uz aizsardzību (sirmošanu), gan, kombinācijā ar citiem faktoriem, uz patoloģisku dalīšanos.
Smēķēšana un piesārņojums.
Šie faktori satur daudz ķīmisku kancerogēnu, kas var bloķēt dabisko aizsardzības ceļu, tādējādi, iespējams, mazinot sirmošanu, bet palielinot vēža risku.
Tas nozīmē, ka cilvēks ar ļoti lielu sirmo matu daudzumu varētu būt tas, kura McSC ir bijušas īpaši jutīgas pret bojājumiem un ātri izvēlējušās “izslēgšanās” ceļu.
Savukārt cilvēks, kurš, neskatoties uz ievērojamu vides stresu vai kancerogēnu iedarbību, saglabā savu dabisko matu krāsu, varētu būt tas, kuram McSC ir izvairījušās no aizsardzības mehānisma, palielinot risku. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka šis ir tikai viens no daudzajiem faktoriem vēža attīstībā.
Kā tas attiecas uz cilvēkiem?
Zinātnieki uzsver, ka pāreja no pelēm uz cilvēka bioloģiju prasa piesardzību un papildu pētījumus. Tomēr atklātais molekulārais ceļš p53-p21 signāla ceļš ir ļoti konservēts (līdzīgs) gan pelēm, gan cilvēkiem, kas liecina par augstu iespējamību, ka līdzīgi procesi notiek arī cilvēka matu folikulos.
Šis pētījums varētu kalpot par pamatu jaunu biomarķieru izstrādei, kas ļautu agrīni noteikt cilvēkus ar augstu vēža risku. Ja spēsim saprast, kāpēc dažiem cilvēkiem McSC izvairās no sirmošanas procesa kancerogēnu klātbūtnē, mēs varētu izstrādāt medikamentus, kas “piespiež” šīs šūnas atgriezties pie drošāka ceļa, tādējādi samazinot vēža risku.
Šis nav aicinājums priecāties par katru sirmo matu vai uzskatīt, ka sirmi mati pilnībā pasargā no vēža. Vēzis ir multifaktoriāla slimība, kuru ietekmē gan ģenētika, gan neskaitāmi dzīvesveida un vides faktori.
Taču pētījums sniedz būtisku ieskatu dabiskajā aizsardzības sistēmā un bioloģiskajos kompromisos, ko mūsu ķermenis veic katru dienu.
Apkoposim.
Nākamreiz, ieraugot spogulī sirmu matu, nevajadzētu uzreiz domāt par novecošanu. Varbūt tas ir kluss atgādinājums par to, cik inteliģents un aizsardzības spējīgs ir mūsu organisms, kas ir gatavs upurēt matu krāsu, lai nodrošinātu ilgāku un veselīgāku dzīvi.
Sirmi mati varētu būt nevis vājuma, bet gan izturības un uzvaras zīme pār potenciāli bīstamām šūnām.
Zinātnei turpinot attīstīties, varbūt mēs drīzumā uzzināsim, kā šo dabisko aizsardzības mehānismu varētu labāk izmantot cilvēku veselības labā.
Labu Dienu!
