Novecošana. Mēs visi novecojam, un tas ir neizbēgams bioloģisks process. No malas raugoties, bieži šķiet, ka novecošanai nav vienotu likumsakarību un tā norit haotiski.

Zinu, ka jau 32 gadu vecumā, kāds tev zināms indivīds, var justies noguris un “vecs”, turpretim cits saglabā dzīvesprieku, enerģiju un svaigumu arī 45 gados.

Tomēr zinātne rāda ko citu, novecošanai ir visnotaļ skaidri noteikti vecuma posmi jeb lūzuma punkti, kurus vairums cilvēku šķērso aptuveni vienā un tajā pašā laikā.

Novecošana un lūzuma punkti.

Šie bioloģiskie pagriezieni neizbēgami ienes izmaiņas organisma darbībā. Labā ziņa ir tāda, ka galvenie lūzuma punkti notiek vēlāk, nekā mēs mēdzam domāt, un mūsu dzīvesveids var būtiski ietekmēt to, cik viegli vai smagi šos posmus pārvarēsim.

Aplūkosim tuvāk, kādi ir šie “novecošanas sliekšņi” un ko tie nozīmē mūsu veselībai.

Pirmais pavērsiens ir 44 gadu robeža.

Daudzi uzskata, ka novecošana ir lēns un vienmērīgs process, taču jaunākie pētījumi, kuros analizētas tūkstošiem molekulu izmaiņas cilvēka organismā, liecina par pretējo.

Pirmais krasais lēciens notiek aptuveni 44 gadu vecumā.

Šajā posmā notiek būtiskas izmaiņas vielmaiņā (metabolismā). Organisms sāk savādāk apstrādāt taukus un ogļhidrātus, palielinās hronisku iekaisuma procesu risks.

Asinsvadi, āda, nieres un muskuļi sāk reaģēt uz slodzi citādāk nekā jaunībā. Ārēji šīs izmaiņas var būt gandrīz nemanāmas, taču iekšēji organisms kļūst mazāk tolerants pret:

• Miega trūkumu;
• Ilgstošu stresu;
• Kaitīgiem ieradumiem (alkoholu, neveselīgu uzturu).

Padoms: Šajā vecumā ir kritiski svarīgi sakārtot miega režīmu un regulāri veikt pamata veselības pārbaudes (asinsspiediens, holesterīns, cukura līmenis). Viss, ko jaunībā organisms “piedeva”, tagad sāk uzkrāties kā nogulsnes jūsu veselības vēsturē.

Otrais posms ir ap 50 gadu vecumu.

Nākamais posms iestājas ap 50 gadu vecumu, kad audu un orgānu novecošanās manāmi paātrinās. Šis ir laiks, kad daudzi sāk izjust pirmās reālās “vecuma” pazīmes, kā locītavu stīvumu vai lēnāku atjaunošanos pēc fiziskas slodzes.

Hroniskas problēmas, kas iepriekš bija tikai teorētiskas, sāk izpausties redzamāk. Šis ir sava veida lūzuma punkts, pēc kura veselība arvien vairāk ir atkarīga no izvēlētā dzīvesveida, nevis no “labiem gēniem”.

Ģenētiskā veiksme sāk izsmelt savus resursus, un stafeti pārņem ikdienas disciplīna.

Padoms: Spēka vingrinājumi kļūst par nepieciešamību, lai novērstu muskuļu masas zudumu (sarkopēniju). Svara kontrole un uztura kvalitāte šajā vecumā nav tikai estētikas jautājums, bet gan investīcija nākamajās desmitgadēs.

Trešais lielais lēciens ir 60 gadu slieksnis.

Ap 60 gadu vecumu notiek otrs lielākais bioloģisko izmaiņu uzliesmojums. Šis posms skar gandrīz visas organisma sistēmas:

1. Metabolisms: Enerģijas ražošana šūnās kļūst mazāk efektīva.
2. Sirds un asinsvadi: Artērijas kļūst cietākas, pieaug sirds slodze.
3. Imunitāte: Organismam kļūst grūtāk atpazīt un cīnīties ar jauniem vīrusiem un baktērijām.
4. Nieru darbība: Samazinās filtrācijas spējas.

Fizioloģiskās rezerves sarūk, un organismam ir arvien grūtāk kompensēt uzkrātos bojājumus. Pat nelielas saslimšanas šajā vecumā var tikt pārslimotas smagāk un ilgāk nekā iepriekš.

Padoms: Ir svarīgi samazināt psiholoģisko stresu un uzturēt regulāras, bet mērenas fiziskās aktivitātes (piemēram, nūjošanu vai peldēšanu). Turpinot sekot līdzi uzturam un svaram, ir iespējams saglabāt augstu dzīves kvalitāti arī pēc šī sliekšņa.

Ceturtais posms ir 75 gadi vai “lūzuma punkts”.

Zinātnieki, izpētot datus par gandrīz 50 000 cilvēku, ir atklājuši būtisku likumsakarību. Līdz noteiktam brīdim cilvēka organisms spēj veiksmīgi balansēt starp šūnu bojājumiem un to atjaunošanos.
Tomēr ap 75 gadu vecumu šis līdzsvars bieži vien sabrūk.

Līdz šim vecumam:

• Slimības rodas, bet bieži vien pāriet bez smagām, paliekošām sekām;
• Atjaunošanās pēc traumām vai infekcijām notiek relatīvi ātri;
• Vispārējais stāvoklis saglabājas stabils.

Pēc 75 gadu sliekšņa:

• Bojājumi uzkrājas ātrāk, nekā organisms spēj tos labot;
• Strauji pieaug invaliditātes risks un pašsajūtas pasliktināšanās;
• Pat sīki stresa faktori var izraisīt veselu problēmu ķēdi.

Šo vecumu var saukt par “atpakaļceļa nav” punktu bioloģiskajā izpratnē, kad organisma atjaunošanās spējas hroniski sāk atpalikt no nodiluma.

Pieaug tā saucamais “trausluma indekss”, un risks gūt nopietnas komplikācijas pat no vienkāršas saaukstēšanās kļūst ievērojami lielāks.

Galvenie secinājumi ilgmūžībai.

Novecošana nav viena strauja nogāze, bet gan virkne pakāpienu. Katru no tiem ir iespējams pārvarēt vieglāk, ja tam sagatavojas laikus. Svarīgākais nav tas, cik gadu jums ir šodien, bet gan tas, ar kādu veselības rezervi un ieradumu bagāžu jūs tuvojaties nākamajam slieksnim.

Ko jūs varat darīt jau šodien?

• Pārskatiet uzturu: Mazāk cukura un pārstrādātu produktu, vairāk šķiedrvielu un kvalitatīvu olbaltumvielu.
• Kustieties: Pat 30 minūšu pastaiga dienā būtiski ietekmē vielmaiņu.
• Pārbaudieties: Regulāras vizītes pie ģimenes ārsta palīdz pamanīt izmaiņas, pirms tās kļūst par neatgriezeniskām problēmām.
• Sargiet prātu: Stress ir viens no galvenajiem novecošanās paātrinātājiem. Mācieties relaksācijas tehnikas un saglabājiet optimismu.

Novecošana ir neizbēgama, taču tas, kā mēs novecojam, lielā mērā ir mūsu pašu rokās. Sāciet rūpēties par savu “rezerves fondu” jau tagad!

Lai šajā posmā saglabātu neatkarību un labu pašsajūtu, ir nepieciešama stratēģiska pieeja četrās galvenajās jomās.

1. Fiziskais trauslums un tā novēršana.

Pēc 75 gadu vecuma lielākais risks ir kritieni un lūzumi, ko izraisa muskuļu vājums un līdzsvara zudums.

• Līdzsvara treniņi: Pat vienkārša stāvēšana uz vienas kājas (turoties pie krēsla) vai lēni stiepšanās vingrinājumi uzlabo koordināciju.
• Olbaltumvielu nozīme: Organismam kļūst grūtāk uzturēt muskuļus, tāpēc uzturā jābūt pietiekami daudz viegli sagremojamu olbaltumvielu (zivis, biezpiens, olas, pākšaugi).
• Mājas vides pielāgošana: Likvidējiet slidenus paklājus, uzstādiet papildu rokturus vannas istabā un nodrošiniet labu apgaismojumu. Tas nav vājuma signāls, bet gan gudra drošības stratēģija.

2. Kognitīvā veselība un prāta asums.

Prāts ir kā muskulis ja to nelieto, tas sāk vājināties. Pēc 75 gadiem ir svarīgi neiekrist rutīnā.

• Jaunas neironu saites: Turpiniet lasīt, risināt krustvārdu mīklas vai, vēl labāk, apgūstiet kaut ko jaunu (piemēram, viedtālruņa jaunas funkcijas vai jaunu kulinārijas recepti).
• Sociālā aktivitāte: Sarunas ar draugiem, kaimiņiem vai ģimeni ir viens no labākajiem veidiem, kā pasargāt sevi no demences. Izolācija ir viens no lielākajiem kognitīvās veselības ienaidniekiem.

3. Medicīniskā uzraudzība un “polipramāzija”

Šajā vecumā cilvēki bieži lieto vairākus medikamentus vienlaikus. Polipramāzija ir termins, ko medicīnā lieto, lai aprakstītu situāciju, kad pacients vienlaikus lieto daudzus dažādus medikamentus (parasti piecus vai vairāk).

• Zāļu revīzija: Vismaz reizi gadā kopā ar ģimenes ārstu pārskatiet visus lietotos medikamentus. Reizēm zāles, kas bija vajadzīgas pirms 10 gadiem, šodien vairs nav aktuālas vai rada nevēlamas blakusparādības mijiedarbībā ar citām.
• Profilakse: Pat ja nekas nesāp, regulāras redzes un dzirdes pārbaudes ir būtiskas, lai nezaudētu saikni ar apkārtējo pasauli.

4. Emocionālā noturība.

Daudzi pēc 75 gadu vecuma saskaras ar skumjām par zaudējumiem vai vientulību.

• Mērķa apziņa: Atrodiet mazu, ikdienišķu mērķi  vai tā būtu rūpēšanās par istabas augu, palīdzēšana mazbērniem ar padomu vai dalība vietējā senioru klubā. Sajūta, ka esi vajadzīgs, ir labākais “eliksīrs”.

Galvenais secinājums.

Dzīve pēc 75 nav gaidīšana, bet gan pielāgošanās. Uzsvars tiek likts uz mērenību, drošību un prieka atrašanu sīkumos. Ar pareizu attieksmi un nelielām korekcijām šie gadi var būt mierpilni un piepildīti.

Labu Dienu!