Cilvēces nākotne. Mūsdienās šķiet, ka mēs dzīvojam pastāvīgu draudu ēnā. Ziņas un sociālie tīkli nepārtraukti ziņo par klimata katastrofām, pandēmiju un ģeopolitisko saspīlējumu, kas liek domāt, ka pasaules gals ir pavisam tuvu.
Nereti dzirdam runas par globālo sasilšanu, redzam stindzinošus kadrus no plūdiem un mežu ugunsgrēkiem, un atceramies neseno pandēmiju, kas paralizēja visu planētu. Šāda informācija rada sajūtu, ka cilvēce atrodas uz pilnīgas izmiršanas sliekšņa.
Cilvēces nākotne, manas domas.
Tomēr, ja atmetam paniku un ieskatāmies datos, ainava mainās. Šis raksts aicinās jūs uz mierīgu, racionālu diskusiju par mūsu nākotni. Vai tiešām mēs esam nolemti? Vai mūsu spēja pielāgoties un pārvarēt grūtības ir mazāka par draudiem, ar kuriem saskaramies?
Esmu pārliecināts, ka cilvēce neizzudīs pat vēl pēc miljona gadiem. Mēs, protams, balansējam uz pašas bezdibeņa malas, taču mūsu apbrīnojamā spēja pielāgoties jauniem apstākļiem ir mūsu glābšanas riņķis. Manuprāt, tam ir pārliecinoši pierādījumi.
Kādi ir lielākie draudi mūsu pastāvēšanai?
Atmetot emocijas, galvenais drauds cilvēcei patiešām ir klimata katastrofas. Planēta arvien biežāk atgādina pārlieku uzkarsušu tējkannu. Karstuma viļņi labo rekordus, un pēkšņas lietusgāzes izraisa postošus plūdus.
Zinātnieki piekrīt, ka mums ir iespēja mazināt riskus, ja mēs strauji samazinām oglekļa emisijas un iemācāmies pielāgoties. Lai gan neviens respektabls eksperts nesola garantētu “cilvēces galu”, viņi pēta viss drūmākos scenārijus, un tas ir pareizi. Jo, ja mēs zinām vājākās vietas, mēs varam uz tām koncentrēt savus spēkus.
Nākamais bieži piesauktais drauds ir kodolkarš.
Mūsdienu pasaulē ir uzkrāts tik daudz kodolieroču, ka ar tiem pietiktu, lai visu planētu pārvērstu par “Fallout” spēles scenāriju. Taču pat simulācijas modeļi rāda, ka kodolkarš, lai arī cik šausmīgs tas būtu, negarantē pilnīgu izmiršanu.
Jā, sekas būtu katastrofālas: bads, milzīgi upuri un infrastruktūras sabrukums, taču, sadarbojoties saprātīgi, būtu iespējams saglabāt vismaz daļu pārtikas un izdzīvot.
Ir arī citi, mazāk spekulatīvi, bet pavisam reāli draudi. Piemēram, jaunas pandēmijas. Taču mums jau ir pieredze ar COVID-19. Mēs iemācījāmies, cik svarīga ir ātra reakcija, un spējām rekord īsā laikā izstrādāt vakcīnas. Šī pieredze kalpos, kā vērtīga mācību stunda nākotnē, ļaujot mums būt sagatavotiem labāk.
Asteroīdu draudi Zemei?
Mēs esam dzirdējuši daudz biedējošu stāstu par asteroīdiem, taču NASA jau ir pierādījusi, ka tā spēj mainīt to trajektorijas. Turklāt tuvākos simts gadus nav paredzēts, ka mums tuvosies kāds milzu asteroīds, kas varētu radīt reālus draudus.
Arī daudzu bažu objekts asteroīds Apofiss, kas 2029. gadā pietuvosies Zemei rekordlielā attālumā, radīs tikai vizuālu prieku. Šis debess ķermenis, kas ir aptuveni debesskrāpja izmērā, pārlidos garām tikai aptuveni 31 tūkstoša kilometru attālumā.
Ja kas, daudz tuvāk, nekā atrodas Mēness, un tas būs redzams pat ar neapbruņotu aci. Tomēr NASA ir apstiprinājusi, ka sadursmes varbūtība ir minimāla, jo tā kustības trajektorija nesakrīt ar Zemes atrašanās vietu.
Asteroīds Apofiss atgriezīsies pie mums arī 2036. gadā, bet arī toreiz sadursmes varbūtība būs minimāla. Tātad, vai ir vērts satraukties par kaut ko, kam nav nekādu reālu draudu?
Pat tāds superīgs vulkāns kā “Jeloustouns” tuvākajā nākotnē, visticamāk, sagādās tikai prieku tūristiem, nevis izraisīs pasaules galu. Visi šie piemēri apliecina, ka riski pastāv, taču tie ir vadāmi.
Mēs kā dominējošā suga nesēžam, rokas klēpī salikuši, bet gan aktīvi strādājam pie risinājumiem.
Kāpēc cilvēce neizzudīs tuvākajā nākotnē?
Ja aplūkojam Zemes dzīvības vēsturi, izmiršana ir normāla evolūcijas daļa. Pēc “National Geographic” datiem, vairāk nekā 99% visu sugu, kas jebkad eksistējušas, jau sen ir zudušas, un planēta ir pārdzīvojusi ne vienu vien masu izmiršanas notikumu.
Evolūcijai tas ir dabisks process: vecās dzīvības formas atstāj vietu jaunām. Taču tas, ka daba “noslaucīja” lielāko daļu sugu miljoniem gadu laikā, nenozīmē, ka arī mūsu biļete jau ir perforēta.
Ja mēs aplūkojam “Live Science” datus, mēs uzzinām, ka vidējais zīdītāju sugas pastāvēšanas ilgums ir aptuveni viens miljons gadu.
Mūsu suga, Homo sapiens, ir pastāvējusi tikai aptuveni 300 tūkstošus gadu, kas evolūcijas mērogā padara mūs par „jaunpienācējiem“. Tas dod mums statistisku priekšrocību: matemātiski runājot, laiks vēl nav beidzies.
Mūsu sugai ir potenciāls pastāvēt vēl aptuveni 700 tūkstošus gadu.
Turklāt mēs neesam tipiska suga. Kad uz Zemes nokrita Čiksulubas asteroīds, dinozauri varēja tikai paniski skriet no vienas puses uz otru.
TAČU, vai mēs esam kā nezinīgas ķirzakas?
Cilvēce ir iemācījusies paredzēt draudus un izveidot aizsardzības barjeras. Asteroīdi? Mēs protam mainīt to orbītas. Pandēmijas? Mums ir vakcīnas un globālas uzraudzības sistēmas.
Pat klimata un kodolkara riski ir kaut kas tāds, ko var regulēt, ja mēs spējam būt pietiekami gudri un pārdomāti. Cilvēce pirmoreiz planētas vēsturē ir ieguvusi iespēju nevis gaidīt dabas žēlastību, bet gan aktīvi pārvaldīt savu likteni!
Vai cilvēce kādreiz mirs?
Lai cik izveicīgi mēs būtu, mēs tomēr neesam nemirstīgi. Pat ja mēs veiksmīgi izvairāmies no pandēmijas, kodolkara konflikta un klimata katastrofām, Zeme nebūs mūžīgas mājas.
Mēs zinām, ka Saule pakāpeniski kļūst spožāka, un pēc pāris miljardiem gadu dzīvības apstākļi uz planētas sāks strauji pasliktināties. Pēc pieciem miljardiem gadu Saule kļūs par sarkano milzi, kas iznīcinās visu savā ceļā. Tātad mūsu mājām, lai cik mājīgas tās šķistu, ir derīguma termiņš.
Tas nenozīmē, ka gals ir jau ieprogrammēts.
Cilvēcei ir iespēja pārdzīvot Zemes norietu, ja mēs spējam pamest planētu un apmesties citā pasaulē. Ja pārcelšanās uz citām planētām šķiet pārāk apgrūtinoša, pastāv vēl viena iespēja.
Cilvēka digitālā nemirstība.
Mēs varam pārcelt savu apziņu uz datoriem un dzīvot digitālā formā, kur saules uzliesmojumi vairs nav bīstami. Tas izklausās fantastiski, bet, iespējams, tieši tā mēs pierādīsim, ka spējam apmānīt pat zvaigznes.
Esmu dalījies ar savu viedokli par cilvēces nākotni. Ko par to domājat jūs?
Labu Dienu!
