Podagra, vēsturiski dēvēta par “karaļu slimību un slimību karaļiem”, gadsimtiem ilgi ir bijusi noslēpumainības un nepareizu priekšstatu apvīta. To bieži saistīja ar pārmērīgu greznību, bagātīgām maltītēm un vīnu.
Protams, uzturam ir būtiska loma, šīs slimības patiesie cēloņi ir daudz dziļāki un saistīti ar sarežģītiem vielmaiņas procesiem organismā. Tā nav slinkuma vai vienkārši ķermeņa “aizsērēšanas” slimība, bet gan nopietns vielmaiņas traucējums, kas prasa uzmanību un pareizu pārvaldību.
Svarīgi ir uzreiz kliedēt mītu, lai gan podagra izraisa spēcīgu iekaisuma reakciju, tā nav klasiska autoimūna slimība, kurā imūnsistēma kļūdaini uzbrūk ķermeņa veselajiem audiem. Tās pamatā ir problēma ar konkrētas vielas urīnskābes izvadi no organisma.
Podagra un tās patiesā būtība.
Kas notiek organismā?
Lai saprastu podagru, vispirms ir jāiepazīst tās galvenais “vaininieks” un tā ir urīnskābe. Tā ir dabiska viela, kas rodas mūsu organismā, sadaloties purīniem. Purīni ir ķīmiski savienojumi, kas ir neatņemama mūsu šūnu sastāvdaļa, īpaši DNS un RNS.
Tie organismā nonāk divos veidos:
1. Endogēnie purīni: Lielākā daļa (apmēram divas trešdaļas) rodas dabiski, organismam atjaunojoties un noārdot vecās šūnas.
2. Eksogēnie purīni: Mazāku daļu mēs uzņemam ar uzturu, ēdot ar purīniem bagātus produktus.
Normālos apstākļos nieres efektīvi filtrē urīnskābi no asinīm un izvada to no organisma ar urīnu. Podagras problēma sākas tad, kad šis līdzsvars tiek izjaukts. Tas var notikt divu iemeslu dēļ: vai nu organisms ražo pārāk daudz urīnskābes, vai, kas notiek daudz biežāk, nieres nespēj to pietiekami efektīvi izvadīt.
Kad urīnskābes līmenis asinīs kļūst pārmērīgi augsts (stāvoklis, ko sauc par hiperurikēmiju), tā sāk veidot mikroskopiskus, adatiņām līdzīgus mononātrija urāta kristālus.
Šie kristāli ir asi un cieti, un organisms tos uztver kā svešķermeņus. Tie mēdz uzkrāties vietās ar lēnāku asinsriti un zemāku temperatūru, piemēram, locītavās (visbiežāk kājas īkšķa pamatnes locītavā), cīpslās un apkārtējos audos.
Kad šie kristāli ir uzkrājušies, imūnsistēma sūta savas “karaspēka” šūnas, balto asinsķermenīšu, lai cīnītos ar šiem “iebrucējiem”. Šī cīņa izraisa masīvu iekaisuma reakciju, kas izpaužas kā pēkšņas, mokošas sāpes, apsārtums, pietūkums un karstuma sajūta skartajā locītavā.
Tas ir tas, ko mēs pazīstam kā akūtu podagras lēkmi.
Simptomi, kurus nevar ignorēt.
Podagras simptomi parasti parādās pēkšņi, bieži vien nakts vidū, un tie ir ārkārtīgi intensīvi.
• Spēcīgas un pēkšņas sāpes locītavā: Klasiski podagra skar kājas īkšķa pamatnes locītavu, kas kļūst tik jutīga, ka pat palaga svars var šķist neizturams. Tomēr tā var skart arī jebkuru citu locītavu, piemēram, potītes, ceļgalus, elkoņus, plaukstas un pirkstus. Sāpes parasti sasniedz maksimālo intensitāti pirmo 4 līdz 12 stundu laikā.
• Ilgstošs diskomforts: Pēc tam, kad visstiprākās sāpes mazinās, locītavā var saglabāties diskomforts no dažām dienām 
līdz vairākām nedēļām. Nākamās lēkmes, ja slimība netiek ārstēta, var būt ilgākas un skart vairākas locītavas vienlaikus.
• Intensīvs iekaisums un apsārtums: Skartā locītava vai locītavas kļūst pietūkušas, karstas, sārtas vai pat violetas un ārkārtīgi jutīgas uz pieskārienu.
• Ierobežots kustību diapazons: Podagrai progresējot un iekaisumam pastiprinoties, var būt grūti vai pat neiespējami normāli kustināt skarto locītavu.
• Hroniska podagra un tofusi: Ja urīnskābes līmenis ilgstoši ir paaugstināts, urātu kristāli var veidot lielākus sakopojumus zem ādas, ko sauc par tofusiem. Tie izskatās kā cieti, nesāpīgi mezgliņi un visbiežāk veidojas uz pirkstiem, rokām, elkoņiem, kājām un Ahileja cīpslas. Laika gaitā tofusi var bojāt locītavas un kaulus, izraisot hroniskas sāpes un deformāciju.
Podagras cīņas plāns vai komplekss risinājums.
Cīņa ar podagru ir ilgtermiņa process, kas balstās uz diviem galvenajiem pīlāriem: akūtas lēkmes mazināšana un ilgtermiņa urīnskābes līmeņa kontrole, lai novērstu turpmākas lēkmes un komplikācijas.
1. Akūtās lēkmes apturēšana: Šajā fāzē galvenais mērķis ir ātri nomākt iekaisumu un mazināt sāpes. Ārsts parasti izraksta kādu no šiem medikamentiem:
• Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NPL): Tādi medikamenti kā ibuprofēns vai diklofenaks.
• Kolhicīns: Efektīvs pretsāpju un pretiekaisuma līdzeklis, kas vislabāk darbojas, ja to lieto drīz pēc lēkmes sākuma.
• Kortikosteroīdi: Spēcīgi pretiekaisuma medikamenti, kurus var lietot tablešu veidā vai injicēt tieši skartajā locītavā.
2. Ilgtermiņa stratēģija: Kad akūtā lēkme ir beigusies, sākas svarīgākais darbs – urīnskābes līmeņa samazināšana asinīs. Tas tiek panākts, kombinējot medikamentus un dzīvesveida izmaiņas.
• Urīnskābes ražošanu bloķējoši medikamenti: Visbiežāk izmantotais līdzeklis ir alopurinols. Tas ir ksantīna oksidāzes inhibitors – ferments, kas organismā pārvērš purīnus par urīnskābi. Bloķējot šo fermentu, tiek samazināta urīnskābes veidošanās.
• Medikamenti, kas uzlabo urīnskābes izvadīšanu: Šie medikamenti (urikosūriskie līdzekļi) palīdz nierēm efektīvāk izvadīt urīnskābi no organisma.
Slimības gadījumā būtiski sekot uzturam.
Nekādu joku! Podagra ir nopietna vielmaiņas slimība, taču labā ziņa ir tā, ka ar pareizi plānotu uzturu un dzīvesveidu daudzi cilvēki var kontrolēt slimību un nekad vairs nepiedzīvot sāpīgu lēkmi.
Nav vienas universālas receptes; katram ir jāatrod sava individuālā pieeja, taču pamatprincipi ir vienoti visā pasaulē.
1. Svara kontrole: Ja ir liekais svars, tā samazināšana ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā mazināt slodzi uz locītavām un samazināt urīnskābes līmeni.
2. Pietiekama šķidruma uzņemšana: Ūdens ir jūsu labākais draugs. Tas palīdz atšķaidīt urīnskābi un veicina tās izvadīšanu caur nierēm. Dienā ieteicams izdzert vismaz 8-10 glāzes ūdens.
3. Uztura pielāgošana:
• Samaziniet purīniem bagātus produktus:
Sarkanā gaļa un subprodukti: Liellopu gaļa, cūkgaļa, aitas gaļa, un īpaši orgānu gaļa (aknas, nieres, sirds) satur ļoti daudz purīnu. Akūtā periodā pēc lēkmes ieteicams pat veģetārs uzturs.
Vēlāk uzturā var pakāpeniski iekļaut nelielu daudzumu baltās gaļas (vistas, tītara). Ja tomēr ēdat gaļu, tās vārīšana vairākos ūdeņos var nedaudz samazināt purīnu saturu, taču efektīvāk ir vienkārši ierobežot tās patēriņu.
Jūras veltes: Dažas zivis un jūras veltes, piemēram, anšovi, sardīnes, siļķes, mīdijas un ķemmīšgliemenes, ir īpaši bagātas ar purīniem.
• Izvairieties no alkohola un saldinātiem dzērieniem:
Alkohols, īpaši alus, ne tikai satur purīnus, bet arī traucē nierēm izvadīt urīnskābi.
Fruktoze: Dzērieni, kas saldināti ar fruktozi vai augļu-fruktozes sīrupu, var ievērojami paaugstināt urīnskābes līmeni.
Iekļaujiet uzturā ieteicamos produktus:
- Dārzeņi un augļi: Tie ir lielisks vitamīnu, minerālvielu un šķiedrvielu avots. Pētījumi liecina, ka pat purīniem bagāti dārzeņi (piemēram, sparģeļi vai spināti) nepalielina podagras risku.
- Zema tauku satura piena produkti: Piens, jogurts un biezpiens var palīdzēt samazināt urīnskābes līmeni.
- Pilngraudu produkti: Maize, auzas un brūnie rīsi.
- Ķirši: Vairāki pētījumi norāda, ka ķirši un to sula var samazināt urīnskābes līmeni un mazināt podagras lēkmju risku.
- Kafija: Mērena kafijas lietošana ir saistīta ar zemāku podagras risku.
3. Regulāras fiziskās aktivitātes: Mērenas intensitātes vingrinājumi, piemēram, pastaigas, peldēšana vai riteņbraukšana, palīdz uzturēt veselīgu svaru, uzlabo locītavu veselību un vispārējo vielmaiņu.
Visbeidzot, ir svarīgi atcerēties, ka podagra ir hroniska slimība, kas prasa pastāvīgu uzmanību un ilgtermiņa pārvaldību.
Cieša sadarbība ar savu ārstu, regulāras analīzes, medikamentu pareiza lietošana un apzināta dzīvesveida izvēle ir atslēga, lai kontrolētu šo slimību, mazinātu simptomus un dzīvotu pilnvērtīgu, aktīvu dzīvi.
Esiet veseli!
