Sievietes. Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc statistiski vecmāmiņas biežāk svin savas simtgades jubilejas nekā vectētiņi?
Fakts, ka sievietes vidēji dzīvo ilgāk par vīriešiem, ir novērojams gandrīz visās pasaules kultūrās un sabiedrībās. Šī parādība nav tikai cilvēcei raksturīga, tā ir dziļi iesakņojusies arī dzīvnieku pasaulē.
Ilgu laiku zinātnieki šo fenomenu skaidroja ar atšķirīgu dzīvesveidu, kaitīgiem ieradumiem vai profesionālajiem riskiem, kas biežāk skar vīriešus.
Tomēr nesens un līdz šim vērienīgākais pētījums, ko veikuši Maksa Planka Evolucionārās antropoloģijas institūta darbinieki, atklāj daudz dziļāku un senāku patiesību.
Izrādās, atbilde slēpjas ne tikai mūsu ikdienas izvēlēs, bet gan evolūcijas, ģenētikas un vecāku instinktu sarežģītajā mijiedarbībā, kas veidojusies miljoniem gadu garumā.
Sievietes un evolūcijas nevienlīdzības saknes.
Lai atklātu šīs mīklas saknes, zinātnieki veica milzīgu darbu, analizējot datus par 1176 zīdītāju un putnu sugām, kas dzīvo nebrīvē, kā zooloģiskajos dārzos un rezervātos.
Šāda vide ļāva izslēgt ārējos faktorus, piemēram, plēsējus, badu vai slimību uzliesmojumus, ļaujot dabas ieprogrammētajām atšķirībām izpausties vistīrākajā veidā.
Rezultāti bija pārsteidzoši un apstiprināja senas aizdomas: zīdītāju mātītes vidēji dzīvo par 12% ilgāk nekā tēviņi. Savukārt putnu pasaulē aina ir gluži pretēja – tur tēviņi izrādījās ilgdzīvotāji, pārsniedzot mātīšu mūža ilgumu par aptuveni 5%.
Viens no galvenajiem zinātniskajiem izskaidrojumiem ir tā dēvētā heterogametiskā dzimuma hipotēze. Izklausās sarežģīti, taču būtība ir vienkārša.
Zīdītājiem, tostarp cilvēkiem, sievišķo dzimumu nosaka divu X hromosomu pāris (XX), bet vīrišķo – X un Y hromosomu kombinācija (XY). Divas identiskas X hromosomas nodrošina sava veida ģenētisko “rezerves kopiju” jeb apdrošināšanu.
Ja vienā no X hromosomām rodas kaitīga mutācija, otra, veselā hromosoma, spēj to kompensēt, pasargājot organismu no nopietnām problēmām. Vīriešiem šādas “dubultās aizsardzības” nav.
Ja viņu vienīgajā X hromosomā rodas defekts, to nav ar ko aizstāt, un tas var izraisīt dažādas slimības un saīsināt mūža ilgumu.
Putniem viss ir otrādi. Tēviņiem ir divu vienādu Z hromosomu pāris (ZZ), bet mātītēm – atšķirīgs ZW komplekts. Tādējādi evolūcijas loterijā tieši putnu tēviņi ir ieguvuši ģenētisko priekšrocību un ilgāku mūžu.
Tomēr pētnieki saprata, ka ģenētika viena pati nespēj izskaidrot visas atšķirības. Bija skaidrs, ka spēlē ir iesaistīti arī citi, daudz dinamiskāki spēki.
Dzimumu uzvedības ietekme uz mūžu.
Kad zinātnieki sāka salīdzināt iegūtos datus ar dzīvnieku vairošanās stratēģijām, atklājās skaidra likumsakarība: jo spēcīgāka ir konkurence starp tēviņiem par iespēju pāroties, jo īsāks ir viņu mūžs.
Poligāmās sugās, kur viens dominējošs tēviņš cenšas apaugļot pēc iespējas vairāk mātīšu, evolūcija ir veicinājusi tādu pazīmju attīstību kā iespaidīgs ķermeņa izmērs, lieli ragi, asi ilkņi vai košs un pamanāms apspalvojums.
Šīs īpašības palīdz uzvarēt cīņās par partnerēm un nodot savus gēnus tālāk, taču par to ir jāmaksā augsta cena.
Šāds “mačo” aprīkojums prasa milzīgu enerģijas patēriņu gan tā izaudzēšanai, gan uzturēšanai. Pastāvīgās cīņas par dominanci noved pie biežām traumām, infekcijām un stresa, kas novājina imūnsistēmu.
Turklāt liels un krāšņs ķermenis padara dzīvnieku daudz pamanāmāku plēsējiem. Būtībā, tēviņi evolūcijas gaitā ir izvēlējušies stratēģiju “dzīvo ātri, mirsti jauns”, visu liekot uz vienas kārts – veiksmīgas vairošanās.
Putni, savukārt, daudz biežāk veido monogāmus pārus, kur partneri kopīgi rūpējas par pēcnācējiem. Tas ievērojami samazina konkurenci starp tēviņiem, un līdz ar to arī atšķirības mūža ilgumā kļūst mazāk izteiktas.
Tieši tādēļ putnu pasaulē ilgdzīvotāji biežāk ir tēviņi, kuriem nav jāizcīna tik nežēlīgas cīņas. Protams, pastāv arī izņēmumi.
Piemēram, plēsīgo putnu sugām mātītes ir ne tikai lielākas par tēviņiem, bet arī dzīvo ilgāk, kas kārtējo reizi pierāda, ka evolūcija ir daudz sarežģītāka un daudzveidīgāka, nekā sākotnēji varētu šķist.
Vecāku aprūpes nenovērtējamā loma.
Vēl viens izšķirošs faktors, ko atklāja pētījums, ir pēcnācēju audzināšana. Izrādījās, ka tas dzimums, kurš vairāk iegulda laiku un enerģiju bērnu aprūpē, parasti dzīvo ilgāk. Zīdītāju pasaulē šo lomu gandrīz vienmēr uzņemas mātītes.
Viņu organisms ir evolucionāri “ieprogrammēts” izdzīvot un funkcionēt pietiekami ilgi, lai pēcnācēji sasniegtu patstāvīgu vecumu. Šis princips ir īpaši svarīgs sugām ar ilgu bērnību, piemēram, primātiem un, protams, cilvēkiem.
Mātes organisms ir bioloģisks garants tam, ka trauslajiem un neaizsargātajiem mazuļiem būs nodrošināta barība, aizsardzība un apmācība, kas nepieciešama izdzīvošanai. Evolūcija ir devusi sievišķajam dzimumam izturīgāku imūnsistēmu un noturīgāku organismu, jo no viņu izdzīvošanas ir tieši atkarīga visas sugas nākotne.
Pat zooloģiskā dārza ideālajos apstākļos, kur dzīvnieki ir pasargāti no visiem ārējiem draudiem, mātīšu priekšrocība saglabājās nemainīga. Tas ir nepārprotams pierādījums tam, ka ilgāks mūžs nav tikai veiksmīgu apstākļu sakritība, bet gan dziļi bioloģiska īpašība.
Cilvēka faktors.
Bioloģija pret dzīvesveidu.
Cilvēku sabiedrībā ir novērojama pilnīgi analoģiska tendence. Protams, medicīnas attīstība, uzlabotā uztura kvalitāte un augstāks dzīves līmenis ir ievērojami palielinājuši kopējo dzīves ilgumu abiem dzimumiem.
Tomēr atšķirība starp vīriešiem un sievietēm, lai arī nedaudz samazinājusies, nav izzudusi. Pat mūsdienās, kad dzimumu lomas mainās un dzīvesveids kļūst līdzīgāks, sievietes joprojām vidēji dzīvo par dažiem gadiem ilgāk.
Zinātnieki secinājuši, ka sieviešu ilgmūžība ir sena evolūcijas iezīme, kas nostiprinājusies jau mūsu kopīgajiem senčiem ar šimpanzēm un gorillām. Tā ir bioloģiska stratēģija, kas sevi ir attaisnojusi miljoniem gadu garumā.
Dabas gudrais līdzsvars.
Apkopojot visus faktus, veidojas skaidra aina. Sieviešu ilgāka mūža pamatā ir trīs vaļi: ģenētiskā noturība, ko nodrošina divas X hromosomas, evolūcijas stratēģija, kas mazāk balstīta uz riskantu konkurenci, un spēcīgs bioloģisks imperatīvs rūpēties par pēcnācējiem, kas pieprasa izturīgāku organismu.
Vīrieši, iespējams, zaudē ilgmūžības sacensībā, taču viņu evolūcijas ceļš ir bijis atšķirīgs. Viņu loma, kas saistīta ar konkurenci un risku, ir nodrošinājusi sugas ģenētisko daudzveidību un spēju pielāgoties mainīgiem apstākļiem.
Daba savus resursus ir sadalījusi gudri un mērķtiecīgi. Kamēr sievišķais dzimums kalpo kā sugas izdzīvošanas un stabilitātes garants, vīrišķais ir bijis evolūcijas dzinējspēks, kas nodrošina attīstību un jaunu virsotņu sasniegšanu.
Tādējādi šī šķietamā netaisnība ir tikai daļa no lielāka un harmoniska dabas līdzsvara.
Labu Dienu!
