Tava novecošana attiecas uz fizioloģiskām izmaiņām, kuras mēs piedzīvojam visas dzīves laikā. Šis process ir neizbēgama tā sastāvdaļa, taču tas neliedz zinātniekiem meklēt veidu, kā uzveikt nāvi vai vismaz apturēt ķermeņa novecošanās procesu.
Zinātnieki šo tēmu ir pētījuši gadu desmitiem. Pašlaik ir vairāk nekā 300 teoriju par to, kāpēc mēs novecojam, taču lielākā daļa no tām prasa papildu pierādījumus.
Tava novecošana, šūnas un to īpašības.
Lielākā daļa cilvēku pieņem, ka novecošana ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa. Mēs augam un kļūstam auglīgi pieaugušie, un tad mūsu ķermenis noveco. Novecojot, daži no neizbēgamajiem simptomiem ir matu nosirmošana un retināšana, auglības zudums, kaulu vājināšanās, smadzeņu darbības pavājināšanās, dzirdes un redzes zudums.
- Kāpēc tas notiek?
- Kāpēc mūsu audi neturpina atjaunoties mūžīgi?
Novecošanos var iedalīt divos veidos, ko izraisa dažādi faktori – iekšējie un ārējie.
Viens no iekšējās novecošanas veidiem ir šūnu novecošanās. Tas ir saistīts ar šūnu bioloģisko novecošanos, kas ir ķermeņa pamatelementi.
Tava novecošana, šūnu izmaiņas, kas to veicina.
Brīvie radikāļi, toksiski šūnu metabolisma blakusprodukti, arī spēlē lomu mūsu šūnu bojāšanā. Šīm ļoti reaktīvām molekulām trūkst elektronu. Brīvie radikāļi var ietekmēt arī veselās ķermeņa šūnas, izraisot negatīvas izmaiņas.
Brīvo radikāļu radītā kaitējuma novēršanai izmantotās metodes nav pamatotas ar pārliecinošiem pierādījumiem. Viena teorija ir mēģināt samazināt kopējo patērēto kaloriju skaitu dzīves laikā, samazinot šūnu vielmaiņu un galvenokārt samazinot brīvos radikāļus.
Ir vēl mazāk pierādījumu, kas liecina, ka ēdot pārtiku ar antioksidantiem, tas palīdzēs atbrīvot ķermeni no brīvajiem radikāļiem. Neskatoties uz zinātniskā atbalsta trūkumu un dažiem pierādījumiem, kas liecina, ka antioksidantu piedevas var palielināt slimību risku, tie ir diezgan populāri jauniešu meklējumos.
Iekšējie faktori, kas izraisa novecošanos.
Pieauguša cilvēka ķermeni veido apmēram 100 biljoni šūnu. Katrai no tām ir kodols, kurā tiek saglabāta DNS (iedzimtība) – mūsu gēnos iekodētais būvplāns.
Šis būvplāns sadalās ikreiz pa 46 hromosomām, savstarpēji savītos pavedienos, kuru kopgarums ir divi metri – pats par sevi fenomens, jo galu galā kodols taču ir ļoti mazs.
Katras hromosomas galā ir posms, ko ilgi uzskatīja par nenozīmīgu, tā kā šeit neatrodas ģenētiskā informācija un tas nav vajadzīgs, bet tas atkārtojas vairāk kā 1000 reižu – tā saucamie telomēri.
Telomēri, kas tie ir?
Nosaukums cēlies no grieķu vārdiem “télos” – beigas un “méros” – daļa. Kā tas jau ir zināms, šīm beigu daļām ir nozīmīga aizsargfunkcija. Katrā šūnu dalīšanās reizē, kas kalpo ķermeņa atjaunošanai (reģenerācijai), telomēri veicina to, ka DNS – mūsu būvplāns, saglabājas vesels.
Tādā veidā tiek garantēts, ka šūna vēlāk atkal varēs korekti dalīties. Šī atjaunošanās norisinās atšķirīgos ritmos.
Sarkanās asins šūnas katras 120 dienas, aknu šūnas pēc apmēram 8 mēnešiem un kaulu šūnas pēc 3 gadu desmitiem.
Telomēru saīsināšana ir viens no labi zināmajiem faktoriem, kas liek mūsu šūnām zaudēt spēju dalīties. Mūsu DNS tiek glabāta cieši iesaiņotos pavedienos, kas veido struktūras, ko sauc par hromosomām.
Telomēri atrodas pašā hromosomu galā un sastāv no DNS, kas netiek izmantota mūsu genomā. Kad mūsu šūnas dalās, šūnās esošā DNS ir jākopē, taču mehānisms ir nepilnīgs, tāpēc daļa DNS beigās tiek palaista garām.
Šeit mūs glābj telomēri, jo neliela telomēru daļa tiek nogriezta mūsu svarīgās DNS vietā. Tomēr pēc pietiekamas dalīšanas telomēri var pilnībā izlietoties un vairs neaizsargā svarīgu DNS. Ja kas, “Kad mēs novecojam, mūsu šūnas sāk uzbrukt sev,” norāda zinātnieki.
Līdz ar to, ka mūsu imūnsistēma zaudē spēju pareizi dalīties, laika gaitā kļūst mazāk neaizsargāta un zaudē spēju atpazīt atšķirību starp sevis un ienaidnieka šūnām. Apjukuma brīžos jūsu imūnās šūnas var uzbrukt jūsu ķermenim, ko sauc par autoimunitāti.
Der zināt, ka Jūsu šūnas vērīgi klausās jūsu domās!
Līdz ar to zinātniski ir apstiprināts, ka saprāts un ķermenis ir vienots veselums. Mūsu domām ir liela ietekme uz mūsu ķermeni un labsajūtu. Ja kas, pat ļoti dziļa ietekme.
Neierasts papildinājums rakstam, kā mēs varam saprast, ka no mums aiziet (mirst) tuvinieks tuvākajās divās dienās? Runāt par nenovēršamo galu nav populāri. Vai tu baidies nomirt, vai nē, zemapziņā tu par to esi domājis. No vienas puses, bailes no nāves ir evolucionāri dabiskas. No otras puses tās palīdz mums izdzīvot.
Nāve, kā tas notiek?
Pēc cilvēka sirds apstāšanās ir 3-5 minūtes, kuru laikā ārsti var “atdzīvināt” mirušo. Laiks tiek skaitīts uz sekundēm. Ja izdodas atjaunot skābekļa piegādi smadzenēm, pastāv iespēja izdzīvot.
Tomēr statistika ir nepielūdzama. Tikai 5% no tiem, kas pārdzīvoja klīnisko nāvi, atgriežas mūsu pasaulē. Ko viņi saka par savu stāvokli šajās pāris minūtēs starp debesīm un zemi? Kur patiesība un kur meli.
Klīniskā nāve, mīts.
Ir mīts, ka cilvēka dvēsele, atstājot ķermeni, dzird, kā ārsti konstatē nāvi. Tā nav gluži taisnība. Dzirdes analizatora garozas daļa kādu laiku var izturēt skābekļa deficītu. Tāpēc jau pirmajās samaņas zaudēšanas sekundēs, cilvēks spēj dzirdēt.
Klīniskās nāves noteikšanai tiek atvēlēts ne vairāk kā desmit sekundes. Var gadīties, ka ārsts izrunā frāzi pat pirms pacienta pilnīgas izslēgšanās. Pareizāk jāsaka- nāves.
Pastāv mīts, ka nāve uz divu pasauļu robežas ir garš gaismas tunelis.
Atkal daiļliteratūra un viss! Noslēpums slēpjas smadzeņu darbā. Pakauša daivu garoza spēj “uzzīmēt” attēlu arī tad, kad acis vairs neredz. Tomēr, tas neturpināsies ilgi, ar laiku attēls izgaist, paliek tikai “cauruļveida” redze. Tas ir, kad cilvēks redz tieši, perifērās redzes vairs nav. Pievienosim šeit kļūmi vestibulārā aparāta darbā un iegūstam “tuneli”.
Mīts, pirms nāves ir svētlaime, tā ieskauj mierā un laimē.
Daudzi no tiem, kuriem izdevās pārdzīvot klīnisko nāvi, dalījās ar ļoti līdzīgām atmiņām. Pēc atdzīvināšanas viņi jutās ļoti labi, sāpes atkāpās, bija silti un ērti.
Kas tas ir?
Īsa uzturēšanās paradīzē? Diemžēl nē! Noslēpums slēpjas citur. Kritiskos un stresa situāciju brīžos cilvēka organisms asinīs izdala paaugstinātu endorfīnu devu. Tas notiek organismā lai pārdzīvotu stresu un turpinātu cīņu par izdzīvošanu.
Kā jūtas mūsu smadzenes?
Burtiski pēdējās sekundēs pirms klīniskās nāves cilvēku pārņem laimes vilnis. Efektu var pastiprināt arī ārstu ievadītie medikamenti, lai atdzīvinātu pacientu.
Nenovēršamais gals.
Ir vairākas pazīmes, kas liecina, ka vecāka gadagājuma cilvēks vai cilvēks ar neārstējamu slimību tuvojas mūža beigām.
- Pirmā pazīme ir elpas trūkums, ko dažreiz sauc par “gaisa badu”.
- Otrā pazīme, tā ir pastiprināta depresija vai trauksme.
- Trešā pazime. Cilvēks var arī justies ļoti noguris vai “miegains”.
- Ceturtā pazīme ir modrības samazināšanās, ko cilvēks pamana un maz reaģē uz to, kas notiek apkārt.
- Visbeidzot, piektā pazīme ir atteikšanās ēst vai dzert, vai apetītes zudums.
Katra pazīme atsevišķi nav nāves tuvošanās simptoms, taču visas kopā vai kāda no tām cilvēkam, kas slimo ar smagu slimību, nozīmē letāla iznākuma tuvošanos.
Turklāt, kad cilvēks tuvojas nāvei, viņa rokas, pēdas vai kājas, ja tās tausta, būs aukstas.
Cilvēka ķermenī dažas ķermeņa daļas var kļūt tumšākas vai zilākas. Elpošana un sirdsdarbība palēninās. Ir arī gadījumi, kad cilvēka elpošana kļūst patoloģiska, to sauc par Šeina-Stoksa elpošanu. Tas atgādina rīstošu skaņu vai nāves grabuli, pēc kura ķermenis pārstāj izrādīt dzīvības pazīmes.
Kas ir šāda elpošana?
Šeina-Stoksa elpošana (Cheyne-Stokes respiration) ir patoloģisks elpošanas ritms, ko raksturo periodiskas izmaiņas elpošanas dziļumā un ātrumā, kurām seko īss apnojas (elpas pārtraukuma) periods.
Šis elpošanas veids ir nosaukts par godu ārstiem Džonam Šeinam (John Cheyne) un Viljamam Stoksam (William Stokes), kuri to pirmie aprakstīja.
Raksturīgās pazīmes:
• Pakāpeniska elpošanas padziļināšanās: Elpošana kļūst arvien dziļāka un ātrāka.
• Pakāpeniska elpošanas pavājināšanās: Pēc tam elpošana kļūst sekla un lēnāka.
• Apnojas periods: Var iestāties īss periods, kad elpošana uz laiku apstājas.
Cēloņi:
• Sirds mazspēja
• Insults vai citi centrālās nervu sistēmas bojājumi
• Elpošanas centra disfunkcija smadzenēs
• Augsts oglekļa dioksīda vai zems skābekļa līmenis asinīs
• Miega apnojas sindroms
Šis elpošanas veids parasti liecina par nopietniem veselības traucējumiem un var būt sliktas prognozes pazīme pacientiem ar smagām sirds vai neiroloģiskām problēmām. Parasti nāves priekšvēstnesis.
Tāds nu cilvēkam liktenis. No nāves vēl neviens nav aizmucis! Visu mūžu ticam, ka var pārcelties uz aizsaules dzīvi. Varbūt labāk pirms nenovēršamā ir kam ticēt. Reinkarnācijai vai iespējamai vietiņai kosmosā. Tavai dvēselei, kas pēc nostāstiem ir nemirstīga.
Tomēr atceries ar labām domām tu uzmundrini visu ķermeni un šūnas tajā skaitā.
Labu Dienu!
